Latvija iekāpj inflācijas bezdibenī

Latvijas statistiķu oficiāli atzītie gada inflācijas 1,7% signalizē, ka eiro un citu nosaukumu naudas zīmju pasaulē sadrukātas pietiekami hiperinflācijas izraisīšanai.

Tīri tehniski un oficiāli Latvija šogad pārkāpusi divām robežlīnijām starp dažādām inflācijas zonām. Pirms diviem mēnešiem tika pārkāpta nulles līnija starp 0,2% negatīvo inflāciju jeb deflāciju februārī un 0,3% inflāciju martā. Pirms mēneša sasniegtie gada inflācijas 1,7% atrodas jau tālu virs 1%, t.i., tālu no svārstību apgabala pa procenta desmitdaļām, kurā inflācija iepriekš bija mitusi daudzus gadus.

Par to tagad varētu karsti strīdēties, vai 2021. gada aprīļa inflācijas rādītājs kopsakarā ar citām norisēm ekonomikā un politikā vairāk atgādina par 1988. gada aprīli, jeb jau par 1989. gada aprīli Padomju Savienībā kopumā un tās sastāvdaļā Latvijas PSR jo īpaši.

Tīri aritmētiski rēķinot, inflācija aprīlī attiecībā pret martu paātrinājusies 1,7/0,3=5,66 reižu. No tā neizriet prognoze, ka gada inflācija jau maijā izrādīsies 1,7x5,66=7,4%. Te jāatceras pirmklasniekiem mācītais aizliegums, ka nevienu skaitli nedrīkst dalīt ar nulli. Dalīt ar 0,00001 u.tml. likums atļauj. Šajā gadījumā par dalītāju izmantotais 0,3 nav nullei aizdomīgi tuvs, bet tomēr nedod pamatu viennozīmīgi un precīzi pārnest matemātiskās darbības rezultātu uz nākotni. Konkrētajā gadījumā jādomā par to, cik mēnešos līdz cenu pieaugumam Latvijā caurmērā tik tiešām par 7% novedīs tie konkrēto cenu pieaugumi, par kādiem pēdējo nedēļu laikā ziņo daudzu nozaru pārstāvji:

• TVNET citē autoriepu tirgotāju Oskaru Krampānu, ka “gaidāms autoriepu deficīts un cenu kāpums”. Pirmkārt, gada laikā esot desmitkāršojušas nomas cenas jūras konteineriem, kuros tiek vestas preces no Ķīnas uz Eiropu. Tāds pieaugums attiecas uz jebkuru preču cenu, bet konkrēti riepu pievešanā jeb tagad arī nepievešanā, jo izkrīt no tirgus sīkie piegādātāji, kas tādas konteineru nomas cenas nevar atļauties, šis cenu pieaugums liekot rēķināties ar 20-60% cenu kāpumu atkarībā no riepas izmēra un segmenta.
• Tāpat TVNET brīdina par tualetes papīra cenu kāpumu un gaidāmo deficītu, jo šīs preces galvenā izejmateriāla - celulozes - cena cēlusies no 606 ASV dolāriem par tonnu pagājušā gada septembrī līdz 907 dolāriem šā gada aprīlī.
• Delfi attīsta šo pašu tēmu ar pārskatu par to, kā “kokmateriālu cenām straujš kāpums; sadārdzinās mēbeles un moduļu mājas”.
• Turpat līdzās vēl cita publikācija “Būvniecības nozarē aug cenas. Kurš par to maksās?” Tiek citēts Latvijas Būvmateriālu ražotāju asociācijas izpilddirektors Leonīds Jākobsons, ka “būvmateriāli ir sadārdzinājušies, un pagaidām nav pazīmju, ka šī tendence tuvākajā laikā mainīsies”.
• Nekustamā īpašuma attīstītāja “NCH Capital Inc.” vadītājs Baltijas valstīs Kārlis Cerbulis nācis klajā ziņu no Amerikas Savienotajām Valstīm, ka tur vienas privātmājas uzcelšana sadārdzinājusies gada laikā vidēji par 24 tūkstošiem dolāru. Tas ir nepārprotams mājiens uz līdzīgu cenu pieaugumu arī Latvijā.
• Neatkarīgā 11. maijā citēja ceļu būves uzņēmuma “Igate” valdes locekli Madaru Radželi, ka viņa uzņēmums tagad ik dienas saņemot vēstules no preču piegādātājiem ar jautājumu, ko “Igate” pirks tūlīt par esošajām cenām, bet ko atliks uz vēlāku laiku ar vismaz par 10% augstākām cenām un bez garantijām, vai vispār preces būs dabūjamas. Vakardienas publikāciju var turpināt ar viņa teikto par asfalta pamatizejvielas bitumena cenu pieaugumu no 180 eiro līdz 380 eiro par tonnu gada laikā no pagājušās ceļu būvsezonas sākuma līdz šai būvsezonai.

Visos šeit rādītajos piemēros cenu pieaugums daudz lielāks nekā tikai 7%, bet tas nenozīmē, ka visi šie cenu pieaugumi jau maijā būs fiksējami arī Latvijā. Vēl cita lieta, ka statistiķiem ir daudzi iemesli un iegansti neiekļaut inflācijas rādītājā cenu pieaugumus kaut par 7%, kaut par 70%. Nupat minētais bitumens taču neietilpst iedzīvotāju patēriņa grozā, lai gan bez bitumena nebūtu ceļu, pa kuriem tiek pievestas šajā grozā liekamās preces. Bitumena cenu pieauguma ietekme līdz patēriņa cenām varētu nonākt, piemēram, tā, ka valsts paaugstinās pievienotās vērtības nodokli, lai spētu apmaksāt iecerēto ceļu asfaltēšanu, bet bodnieki pārnesīs augstāku nodokļa likmi uz augstākām maizes cenām. Vēl piņķerīgāk būtu izsekot bitumena cenas pieauguma ietekmei uz inflāciju, ja ceļu labošanas sadārdzinājums tiktu segts ar darbaspēka nodokļu palielinājumu; vēl iespējams variants, ka valsts samazinās ceļu asfaltēšanas pasūtījumu apjomu un statistiķi fiksēs patēriņa cenu pieaugumu tur, kur slikta ceļa dēļ pievest preces vai sniegt sadzīves pakalpojumus kļūs grūtāk un dārgāk.

Pasaulē ir nodrukāts jau tik daudz eiro un dolāru, Ķīnas juaņu, Japānas jēnu utt., ka patēriņa cenu kāpums Latvijā vairāk nekā par 7% līdz gada beigām būtu neizbēgams pat tad, ja nosauktās un nenosauktās valūtas emitējošas centrālās bankas kopā ar attiecīgās valsts vai valstu valdībām pēkšņi sāktu cīnīties pret inflāciju, t.i., sāktu izņemt naudu no apgrozības.

Ļoti sīkus solīšus šajā virzienā tiešām ir spērusi Krievijas centrālā banka, bet tās darbībām ietekmes uz inflāciju Latvijā nav. Inflāciju Latvijā diktē Eiropas Centrālās bankas un ASV Federālo rezervju sistēmas sacensība par lielāko naudas emisiju eiro vai dolāru triljonos 2021. gada laikā.

Neiespējamība un arī nevelēšanās bremzēt inflāciju nav apgalvojums, ka Latvijā 2021. gadā tiks atzīta ar divciparu skaitli rakstāma inflācija, kādai tai faktiski ir jābūt atbilstoši eiro drukāšanai. Ja būs lēmums šīs drukāšanas sekas neatzīt, tad samazināt inflācijas rādītāju par 10 procentpunktiem ir iespējams ar statistiķu trikiem. Ja ar tiem nepietiks, tad iespējams izziņot kārtējo kovidvilni un atkal aizliegt daudzu preču tirdzniecību. Bodnieki taču netērēs līdzekļus, pārrakstot cenas precēm, ko pārdot nedrīkst, bet statistiķi apliecinās, ka vecās cenu zīmes stāv kā stāvējušas. Nav zemē metami traucējumi elektroniskās saziņas tīklos vai elektroapgādē. Proti, cenu nemainību noturēs cilvēku nespēja pirkt preces par viņu banku kontos palikušo naudu. Ja cilvēki centīsies izdzīvot, mainot vienu zelta gredzenu pret vienu spaini ar kartupeļiem, tas neuzliks par pienākumu statistiķiem iegrāmatot simtkārtīgu sadārdzinājumu kartupeļiem un šo sadārdzinājumu iekļaut inflācijas rādītājā.