ASV bāzētie finanšu spekulanti pagājušajā gadā izsūkuši no Latvijas nepilnus 569 miljonus eiro apmaiņā pret pārdesmit miljoniem eiro reālas naudas un nostāstiem par visu Latvijas iedzīvotāju veiksmīgajām spekulācijām ar akcijām Ņujorkas fondu biržā.
Ne burtiski visi, bet visi Latvijā strādājošie (nodokļus maksājošie) cilvēki un pastarpināti arī viņu ģimenes locekļi ir padarīti par akciju spekulantiem spaidu kārtā. Proti, iesaistīti valsts izveidotās pensiju sistēmas otrajā līmenī. Tajā savāktā nauda netiek novirzīta tagadējiem pensionāriem, bet atdota finanšu spekulantiem, lai tie naudu kaut kur iegulda un vēlāk atdod ar procentiem (augļiem). Tādā veidā no Latvijas ekonomikas pērn izņemta lielākā daļa no 568,88 miljoniem eiro, cik daudz Latvijas Valsts ieņēmumu dienests (VID) iekasējis pensiju otrajam līmenim. Ieguldījumi Latvijā nav aizliegti, bet ierobežoti gan ar juridiskām normām, gan ar saimnieciskās darbība apstākļiem. Pretī Latvija saņēmusi 20-30 miljonus eiro, kas sadalīti starp valsti un pensionāriem, kuriem pienākas nauda arī no pensiju otrā līmeņa. Šis ieguvumu precīzi uzskaitīts nemaz netiek.
Naudas atpakaļgaitu no ieguldījumiem uz to augļu baudīšanu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA) izsaka ar pensiju otrā līmeņa uzkrājumu kontu slēgšanu. Pērn slēgtajos kontos bijuši 97,2 miljoni eiro cilvēkiem, kam iestājies pensijas vecums, un 12,1 miljons eiro cilvēkiem, kuri nav nodzīvojuši līdz pensijas vecumam.
Lauvas tiesu no mirušo cilvēku uzkrājumiem saņēmusi Latvijas valsts. Jā, valsts ir devusi tiesības pensiju otrā līmeņa uzkrājumus novēlēt mantojumā, taču cilvēki ir laiski vai negriboši domāt par savu nāvi, tāpēc pamatā nauda tomēr paliek valstij. Savukārt slēgto pensiju kontu naudas lielākā daļa tikai pakāpeniski tiek izmaksāta pensionāriem viņu atlikušās dzīves laikā. Arī šajā gadījumā valsts devusi iespējas cilvēkiem ar savu naudu manipulēt - vai nu pievienot uzkrāto kapitālu pensiju pirmajam līmenim un aprēķināt vienu pensiju, ko reizi mēnesī izmaksās VSAA, vai noslēgt mūža pensijas apdrošināšanas līgumu ar apdrošināšanas sabiedrību par mūža pensijas izmaksu.
Latvijas apritē nonāk tikai tā nauda, kurai pienācis termiņš izmaksāšanai pensionāriem. Ja pensiju saņemšanas ilgumu noapaļotu uz 15 gadiem, no 97 miljoniem uzkrātās naudas pērn vajadzētu izmaksāt 97/15=6,5 miljonus eiro. Šīs izmaksām jāpieskaita kārtējās izmaksas jau iepriekšējos gados pensionētajiem cilvēkiem un jāpatur vērā valstij piekritīgā nauda. Tādējādi atgūtās naudas kopsumma varētu būt ap 20-30 miljoniem eiro. Tas ir uzskatāmi maz attiecībā pret Latvijas iemaksām, jo otrā līmeņa pensiju uzkrājumi Latvijā tiek veidoti salīdzinoši neilgu laiku. Latvija vēl atrodas banālas naudas ieguldījumu piramīdas apakšējos līmeņos ar cerībām, uzradīsies atkal jauni interesenti šajā globālajā piramīdā iesaistīties. Latvija šajā piramīdā iesaistījās 2001. gadā, jo tāds bija obligāts priekšnoteikums sarunām par valsts uzņemšanu Eiropas Savienībā.
Oficiālajā terminoloģijā izslēgtas runas par pensiju sistēmu kā piramīdu, kas pastāvēs tikai tik ilgi, kamēr atradīs sev jaunus dalībniekus. Piemēram, ja atrastos valstis, kas vēl gribētu un varētu iestāties ES.
Oficiāli jāpietiek ar atskaitēm par pensiju fondu ienesīgumu. Pensiju fondu operatīvo atskaišu portāls “manapensija.lv” šajās dienās apliecina, ka praktiski visi aktīvie pensiju plāni pēdējā gada laikā (diendienā no aprīļa līdz aprīlim utt.) nodrošinājuši ieguldījumiem 15 līdz 25% ienesīgumu, sabalansētie plāni - 10 līdz 15% ienesīgumu un konservatīvie plāni - 2 līdz 5% ienesīgumu. Ilgākā laikā šis ienesīgums gan nav tik spožs. Jau 15 gadus darbojošos aktīvo pensiju plānu Latvijā nav pārāk daudz. No tiem ar lielāko ienesīgumu 19,1% augstumā šajās dienās var lepoties SEB Eiropas plāns, lai gan tā gada ienesīgums 15 gadu periodā caurmērā ir tikai ap 3,3%. Tas, toties, mierinājums tiem pensiju krājējiem, kuru nauda pēc viņu gribas vai nejaušības dēļ iegūlusies konservatīvajos plānos. To ienesīgums 15 gadu periodā no aktīvo plānu ienesīguma atšķīries nevis pa procentu desmitiem, bet procenta desmitdaļām.
Pērnais gads uz citu gadu fona akciju ienesīguma ziņā izceļas vislielākajā mērā. Bet - vai pērnais gads nebija Covid-19 gads? Jā, bija kovidgads un notika iekšzemes kopprodukta rādītāju samazināšanās visā pasaulē. Kā iespējams vērtspapīru vērtības kāpums, ja vērtspapīrus izlaidušajiem uzņēmumiem un valstīm klājās slikti?
Pērnais gads pagāja un šis gads turpinās ar ienesīgumu, kas balstās uz akciju cenu kāpumu, un zaudējumiem, kurus rada valsts parādzīmes ar negatīvām procentu likmēm. Akciju ienesīgums tiek skaidrots ar risku, ka arī biržā ielaisti uzņēmumi var izputēt, kā to apliecinās “Liepājas metalurga” un vēl citu biržā akcijas laidušu uzņēmumu akcionāri tepat Latvijā. Valsts obligāciju neienesīgums tiek izskaidrots ar to drošumu, jo, piemēram, Latvijas valsts taču būšot pēdējā, kas Latvijā izputēs. Tāpēc sākotnēji bija noteikts, ka pensiju fondiem obligāti jāiegulda nauda gan akcijās, gan obligācijās. Pensiju plāni atšķīrās ar atļautajām proporcijām starp akcijām un obligācijām, par aktīviem plāniem saucot tos, kur akciju īpatsvars drīkstēja sasniegt pat pusi no aktīviem. Pēc tam baņķieri izprasīja atļauju Latvijai pierakstītajos aktīvajos pensiju plānos turēt 75% un tagad arī 100% aktīvu, lai gan šie 100% akciju plāni vēl nav sākuši darboties. Citiem vārdiem sakot, baņķieri ir pārliecināti par 100%, ka viņiem vairs nekad negadīsies nopirkt neviena “liepājas metalurga” (šeit tas ir sugasvārds) akcijas.
No kurienes baņķieriem pārliecība par akciju vērtību - par akciju augošo vērtību? No 2008. gada ekonomiskās krīzes vai, precīzāk sakot, no tās pārvarēšanas metodes ASV, kas tagad pārņemta ES un daudzviet pasaulē. Citiem vārdiem sakot, tā ir pārliecība, ka jebkura faktiski izputējuša uzņēmuma akcijas spekulanti, ieskaitot pensiju fondus, varēs pārdot centrālajai bankai ar uzcenojumu tieši tāpēc, ka uzņēmums ir izputējis. Tādu praksi ieviesa ASV Federālo rezervju sistēma un to turpina gan Eiropas Centrālā banka, gan šādas bankas Ķīnā un Japānā. Privātbaņķieri tādā gadījumā ir tikai starpnieki, kas sapako uzņēmumu akcijas pārdošanai centrālajām bankām un atdod pensionāriem valstu nodrukāto naudu. Ja valstis drīkstētu drukāt naudu uzreiz atdošanai tādām iestādēm kā VSAA Latvijā, tad pasākums izmaksātu tik tiešam tūkstošiem reižu lētāk, nekā tas izmaksā tagad. Piemēram, VSAA pārskatā par otro pensiju līmeni 2019. gadā (pērnā gada pārskata vēl nav) norādīts uz tieši 20 501 382 eiro, cik paši sev samaksājuši pensiju fondu pārvaldnieki. Tādējādi baņķieri no otrā pensiju līmeņa sev izķeksēja apmēram tikpat, cik atdeva pensionāriem un valstij. Viņi nevar būt pārpūlējušies ar starpniecību, no VID saņemto naudu galu galā atdodot VSAA. Senākos gados baņķieri paši sev no pensionāru naudas ņēma ap 40 miljoniem eiro gadā, par ko dabūja no Latvijas valdības ne vien rājienu, bet arī administratīvo izdevumu griestus.
Kopumā nekādas būtiskas izmaiņas otrā pensiju līmeņa apsaimniekošanā nav iespējamas, jo Latvijai jāpilda savas starptautiskās saistības, ko tā uzņēmusies līdz ar iestāšanos ieguldījumu piramīdā. Latvijas valsts ne ar ko neatšķiras no jebkura šādu piramīdu dalībnieka, kam stingri piedraudēts, ka par nākamo ieguldījumu neizdarīšanu viņu sodīs ar jau izdarīto ieguldījumu anulēšanu. Latvija uz spēles tagad likusi četrarpus miljardus eiro.
Dabūt atpakaļ šo naudas masu Latvija varētu divos gadījumos. Labākajā gadījumā, ja piramīdā iesaistītos jauni dalībnieki, kas (valstis) būtu ar mieru ilgus gadus iemaksāt vairāk naudas, nekā dabūt atpakaļ. Tādā situācijā joprojām ir Latvija. Skatoties no Latvijas, ļoti loģiska kandidāte uz mūsu nomaiņu pensiju piramīdas apakšstāvos šķiet Krievija ar vai bez tagadējās valsts sadalīšanas. Būtu jauki, ja Krievijas ieņēmumu dienests sāktu vākt no Krievijas iedzīvotājiem naudu Latvijas pensionāriem tieši tāpat, kā tagad Latvijā tiek vākta nauda ASV vai Vācijas pensionāriem. Sliktākajā gadījumā Latvija atgūs savu ieguldījumu nominālvērtību tad, kad par 4,5 miljardiem eiro vēl varēs nopirkt vairākus klaipiņus maizes.
