2021. gada Lieldienās par 10,91 eiro nopirkto pārtikas preču kopējā cena pret pagājušo gadu pazeminājusies par 1,93 eiro un nonākusi tieši turpat, kur bija 2008. gadā ar 7,64 latiem.
Neatkarīgās kopš 2004. gada Lieldienām turpinātais pārtikas grozu pirkums mazumā vēl jo vairāk paspilgtina to, ko Centrālā statistikas pārvalde izpētījusi vairumā: “Sensācija! Naudas drukāšana rada zemas cenas,” Neatkarīgā šā gada 13. janvārī atsaucās uz statistiķu paziņojumu, ka patēriņa cenu caurmēra līmenis Latvijā 2020. gada laikā samazinājies par 0,5%. Tūkstošiem pārtikas un nepārtikas preču un pakalpojumu cenu salīdzinājumu rezultātā iegūtais rezultāts ir reālistiskāks, nekā cenu samazinājums par 13%, kā tas gadījies ar 14 precēm, kuru pirkumi tiek gadu no gada atkārtoti. Tomēr abos gadījumos konstatētās cenu samazinājuma zīmes stiprina viena otru. Statistiķi var norādīt, ka deflāciju viņi nebūt nav uzrādījuši pēc valdības pasūtījuma, lai valdībai nebūtu jāmeklē nauda pensiju un citu izmaksu palielināšanai. Proti, likums uzdod valdībai kompensēt pensionāriem inflācijas radītos zaudējumus, bet no deflācijas patērētājiem ieguvumi.
Pārtikas groza palētināšanos līdz 13% ir sakāpinājušas dažas sakritības, kuras nevar attiecināt uz visām cenā Latvijā. Lauvas tiesu no kopējā palētinājuma par 1,63 eiro ir devusi patiešam lauvas tiesa - gaļa, cik nu tās ir gaļas izstrādājumā desiņās. Garantējama ir atbilstība tikai starp šo desiņu iepakojuma neto svaru - 400 gramiem pagājušajā un sājā gadā. Tieši šī svara nemainības saglabāšana bija galvenais nosacījums, kāpēc pārtikas grozā nonāca tieši šīs, nevis citas desiņas cita apjoma iepakojumos. Pārrēķinot dažādu tajā pašā veikala plauktā nolikto desiņu iepakojumu cenu kilogramos, to cenu izmaiņas varētu izrādīties gan samazinājuma, gan palielinājuma virzienā. 400 gramu iepakojums iekrita acīs un pārtikas grozā jau 2004. gadā un kopš tā laika tur arī palicis. Tajā gadā taču nekādi nevarēja paredzēt līdzīga produkta cenu identiskā apjomā 2021. gadā. Ja šogad produkta cena pazemināta vienam produkta veidam, tad tas nozīmē, ka desiņas lētāk var nopirkt visi, kuri nevēlas savu pārtikas grozu sadārdzināt principa pēc. Patērētājiem tik un tā nav iespēju izsekot, cik lielā mērā gaļas izstrādājumu cenu ietekmē jauni atklājumi gaļas aizvietošanā un cik lielā mērā - ražotāju un tirgotāju stīvēšanās, sadalot produktu gala cenu starp ražotāju cenu un tirdzniecības uzcenojumu.
Optimismu no patērētāju skatpunkta palielina tas, ka pārtikas groza palētinājumu devusi ne tikai gaļa, bet arī baltmaize, citrons un mazliet arī sviests, kura cenai jāpielabina pircēji necelt traci, ka Polijas ražojums nomaskēts ar it kā Liepājas, it kā Liepmājas vārdu. Pārējo preču cenas svārstījušās tādā amplitūdā, kādu patērētājam fiksē ir praktiski neiespējami veikalā, ne mājsaimniecības budžetā. Ticamāk, ka lielākā daļa iedzīvotāju apmierinās ar acīm redzamo, ka viņu kārtējie izdevumi nepārsniedz ieņēmumus. Neatkarīgā jau ir pētījusi, kā “Covid-19 pandēmijas laikā vidēji Latvijas privātpersonu (mājsaimniecību) ekonomiskie apstākļi ir nevis pasliktinājušies, bet gan ievērojami uzlabojušies”, ko kvantitatīvi atklāj Latvijas Bankas dati par kontu atlikumu caurmēra pieaugumu komercbankās.
Lielākā daļa no uzkrājumu pieauguma ir nauda piespiedu kārtā atliktajiem pirkumiem, kas tiks iztērēta, tiklīdz iepirkšanās ierobežojumi tiks atcelti vai masveidā apieti. Ne uzreiz cilvēki iztērēs naudu, pirmkārt, par vairs neatkārtojamiem ceļojumiem, un, otrkārt, par spontānajiem pirkumiem - par precēm, kas iekrīt acīs pircējiem veikalā, ja viņi tiek veikalā. Jau vairāk nekā gadu ietikšana veikalos ir apgrūtināta un daudzos gadījumos liegta, kas droši vien ietekmēs pircēju paradumus vēl ilgu laiku uz priekšu. Šādi ietaupījumi pircējiem ir neiegūtā nauda vispirms tirgotājiem un tālāk arī ražotājiem. Ne uzreiz saprotams, kāpēc tirgotāji necenšas vai cenšas, bet nespēj savu neiegūto peļņu no spontānajiem pirkumiem kompensēt uz obligāto - pirmām kārtām uz pārtikas - preču pirkumu sadārdzināšanas rēķina.
Preču cenu nepieaugšana vismaz paralēli eiro emisijai ir pasaules ekonomiskajā vēsturē nepieredzēts gadījums ar neparedzamām beigām. No vienas puses, tam vajadzētu beigties ar hiperinflāciju, bet, no otras puses, Covid-19 dod piemēru, ka iespējami daudz oriģinālāki emitētās naudas atņemšanas jeb sterilizācijas paņēmieni. Pavisam nesena ir pieredze eiro pirktspējas nodzīšanai līdz nullei pie plauktiem, kuros saliktās zeķes bija nobloķētas ar līmlentēm. Tagad atsevišķie veikalu plaukti atbloķēti, taču nobloķētas palikuša daudzu veikalu durvis, kā arī ceļojumi, kas kļuvuši nesamaksājami dārgi, ierēķinot tajos testēšanās un pašizolācijas prasību izpildes izmaksas pēc katras valstu robežas šķērsošanas un vēl citos gadījumos.
Latviešiem un jebkurai citai tautai ir parunas, kas brīdina par neiespējamību cilvēkiem pieēsties ilgu laiku uz priekšu. Cilvēki to ir vienmēr nožēlojuši, bet tieši tāpēc pienācīgi jānovērtē un jāizbauda tas laika periods, kad pārtika ir viegli pieejama.
Vairāk vai mazāk labvēlīgi šajā aspektā ir bijuši visi gadi kopš 2004. gada Lieldienām jeb Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, jo vidējās algas pieaugums vienmēr apsteidzis Lieldienu pārtikas groza cenas pieaugumus.
