Bankas “Luminor” ekonomists Pēteris Strautiņš dalās ar savu pārliecību, ka Latvija dzīvos lieliski uz Eiropas Centrālās bankas sadrukātās naudas rēķina.
“Lieliskā septiņgade” ir formulējums virsrakstā P. Strautiņa rakstiskajam vēstījumam, kura mutiskajā izklāstā tik tiešām izskanēja arī tie vārdi, kas formāli ir tikai “lieliskās septiņgades” sinonīms, taču Latvijā tiek uztverti kā brīdinājums par ļaunu nākotni. Tāpēc “trekno gadu” pieminēšana nodrošina teiktajam papildu uzmanību, ar ko jāapietas uzmanīgi. Sarunā ar ar Neatkarīgo P. Strautiņš norādīja, ka nebūtu pareizi viņa uzstāšanos atstāstīt zem virsraksta “Strautiņš sola (paredz, pamato...) septiņus treknos gadus”. Viņa rakstiskajā vēstījumā distancēšanās arī no “lieliskās septiņgades” pausta ar tādām grafiskajām zīmēm, ka šie vārdi ielikti pēdiņās un galā tiem iesprausta jautājuma zīme.
Ar atrunu, ka varbūt nemaz nenotiks tā, kā viņš saka, savu sakāmo par septiņiem treknajiem iesāka arī Aigars Kalvītis, kurš iekala šo jēdzienu tautas apziņā uz gadu desmitiem: “Mīļie tautieši, ja netiks sadarītas kādas muļķības, tad mums priekšā ir septiņi bagāti gadi. Treknie gadi, ja atceras stāstu par Jāzepu,” viņš teica savā Ministru prezidenta Jaungada uzrunā 2005. gada 31. decembrī. Paredzējums šķita piepildāmies 2006. gadā, bet jau 2007. gadā no tā pāri palicis bija apmēram tas pats, kas no A. Kalvīša valdības. Proti, 20. decembrī tās vietā stājās Ivara Godmaņa valdība ar daudziem A. Kalvīša valdības ministriem (I. Godmanis bija viens no tiem) un mierinājuma vārdiem, ka ekonomiskās izaugsmes palēnināšanās nebūs ekonomiskā krīze. Tomēr valsts izrādījās faktiski maksātnespējīga un bija spiesta apmaiņā pret aizdevumiem piekrist visām kreditoru prasībām, kuru izpildei I. Godmaņa vietā no Briseles atveda Valdi Dombrovski. Kreditori prasīja segt valsts aizņēmumus uz iedzīvotāju dzīves līmeņa pazemināšanas rēķina, kas nekādi neatbilda A. Kalvīša solījumam.
P. Stautiņš bija paturējis vērā A. Kalvīša pieredzi un norādīja, ka viss viņa teiktais prasa jau zināmo atrunu “ja netiks sadarītas kādas muļķības”. Proti, P. Stautiņš neuzņemas garantēt, ka netiks sadarītas muļķības. Par iepriekšējo krīzi skaidrības jeb vienprātības tik daudz, ka muļķības sadarītas tika, bet tieši kas un ko sliktu izdarīja? Vieni vaino valdību un visvairāk A. Kalvīti, bet viņš vaino Latvijas Banku jeb tās prezidentu Ilmāru Rimšēviču. Vispirms Latvijas Bankai it kā būtu vajadzējis aizliegt komercbankām aizdot latos naudu, ko bankas nav piesaistījušas latos kā noguldījumus. Latu aprite ierobežotā daudzumā automātiski novērstu nekustami īpašumu burbuļa uzpūšanu, taču latu daudzums apritē strauji auga. Bankas aizdeva latus, ko ieguva Latvijas Bankā no ārzemēs savāktas naudas konvertācijas. Pēc tam I. Rimšēvičam un V. Dombrovskim būtu vajadzējis “devalvēt nacionālo valūtu un visus lielos invertorus, kas šeit riskēja ar milzīgiem miljardiem, atstāt “jaņos””, kā A. Kalvītis taisnojās 2015. gadā. Viņš tā varēja runāt tāpēc, ka pārstāvēja Krievijas valsts uzņēmumu - tādējādi arī Krievijas valsti, kas Latvijas komercbankām neko nebija aizdevusi un “jaņos” nepaliktu. I. Rimšēvičs un V. Dombrovskis, turpretī, centīgi sargāja to valstu un uzņēmēju intereses, kuri bija aizdevuši Latvijas bankām eiro un ASV dolārus. V. Dombrovskis par to ir labi atalgots ar atsaukšanu uz Briseli augstākā amatā, bet I. Rimšēviča nopelni amerikāņu labā tagad ir izbrāķēti publiski nezināmu iemeslu dēļ.
Paralēle starp iepriekšējo un tagadējo reizi tāda, ka “treknie gadi” jeb “lieliski gadi” nozīmē vienu un to pašu - ārzemēs drukātas naudas iegāšanos Latvijā. A. Kalvīša versijā būtu pieticis ar vienu labo miljardu eiro gadā, cik daudz dāvināt Latvijai bija apņēmusies Eiropas Savienība, kurā Latvija oficiāli iestājās 2004. gada pavasarī. Labo ES naudu esot sabojājusi sliktā banku nauda, kas, atšķirībā no labās naudas, uzlika kredītprocentu slogu Latvijai un tās iemītniekiem. No tā secinājums, ka Latvijas valdībai var rasties problēmas, ja naudas vairāk, nekā nepieciešams. Tagad atkal ir pazīmes, ka Krišjāņa Kariņa valdība ar Latvijai piešķirto un aizdoto naudu netiek galā labāk par A. Kalvīša valdību.
P. Strautiņš tomēr paliek pie vienkāršās pārliecības, ka vairāk naudas vienmēr ir labāk nekā mazāk naudas. Tagad, lūk, sakritīs nevis vispār naudas, bet, pārņemot A. Kalvīša domu gaitu, labās - Latvijai dāvinātās naudas ieplūde ne vairs no viena, bet no trijiem avotiem. Pirmkārt, ES turpinās finansēt Latviju savā jaunajā 2021.-2027. gada plānošanas periodā jeb septiņgadē. Otrkārt un tūlīt arī treškārt notiks tas, ko P. Strautiņš uzskaitījis savā rakstiskajā vēstījumā, ka “investīciju kāpumam sākotnējo dzirksteli piešķils Atveseļošanas un noturības mehānisms un “RailBaltica” būvniecības apjomu pieaugums”. Šī nauda pievilks vēl vairāk naudas aizdevumos un ieguldījumos. Pat ja tā nauda nebūs tik laba, kā dāvinātā nauda, atdodamās naudas īpatsvars pret dāvināto naudu būs mazāks, nekā iepriekš pieteiktajos “treknajos gados”, tāpēc kopējo naudas apjomu nesabojās.
Kā vienu no variantiem savas uzstāšanās atreferējuma virsrakstam P. Strautiņš izskatīja variantu “sportiskie gadi”. Ar to domāts. ka Latvijai jāpamanās nopelnīt vēl vairāk naudas, nekā tai tiek dāvināts. Formāli tā tas tagad jau notiek, jo Latvijas preču un pakalpojumu eksports aug. Tieši šī pieauguma rādītājus P. Strautiņš rāda kā trumpjus, ja turpinām kāršu spēles terminoloģijas izmantošanu.
P. Strautiņš izliekas nezinām, ka visai naudai, neatkarīgi no tā, vai tā ir dāvinājums, vai aizdevums, vai samaksa par Latvijā saražotajām precēm un pakalpojumiem, ir viens un tas pats avots - Eiropas Centrālās bankas (ECB) dators, ar kuru tiek veikta bezskaidro eiro emisija. Jebkura juridiska vai fiziska persona tā sauktajās “vecajās” ES dalībvalstīs var caur īsāku vai garāku starpnieku ķēdi pārdot ECB savu parādzīmi ar noteikumu, ka banka šo naudu atpakaļ neprasīs nekad.
No zila gaisa radīta nauda ir galvenais iemesls, kāpēc no Latvijas vispār pērk to, ko nepirktu, ja pirkšanai būtu vajadzīga nopelnīta nauda. Bagāto valstu iedzīvotāji turpina dzīvot bagāti, saņemot preces un pakalpojumus praktiski par neko.
Trūcīgo valstu iedzīvotāju ieguvums no savu dabas bagātību un darba atdošanas bagātajiem ir tikai prieks, ka arī Latvijas uzņēmumu un iedzīvotāju kontu atlikumi bankās 2020. gadā ir turpinājuši augt, kas izklausās neticami gadā, kad pasaulē plosoties nāvējoša sērga.
Latvijas iedzīvotāji tiek laipni lūgti pievienoties bagāto valstu iedzīvotājiem tādā nozīmē, ka inflācija iznīcinās visus eiro uzkrājumus, jo nekāds cits fināls naudas drukāšanai nav iespējams. Citējot P. Strautiņa rakstīto vēstījumu, “šogad varēs just arī nepatīkamu ekonomikas tendenci - paātrināsies cenu kāpums, jo strauji sadārdzinās izejvielas un trūkst ražošanas jaudu, tādējādi rudenī gada inflācija var pārsniegt pat 3%. Tālākā nākotnē inflāciju virzīs cenu konverģence; pērn patēriņa pakalpojumu cenas Latvijā bija tikai 65,5 % no ES vidējā līmeņa.” Lūk tieši ar šādiem pašiem vārdiem inflāciju Latvijā savulaik izskaidroja un attaisnot mēģināja A. Kalvītis.
