Jo mazāk cilvēku Latvijas laukos, jo vairāk tur koku un vairāk iespēju šos kokus nocirst un izmantot tautsaimniecībā.
Ar pašreizējo iedzīvotāju skaitu mazliet zem 1,9 miljoniem Latvijā ir apmēram tāda pati, kāda tā bija laika periodā starp valsts nodibināšanu un okupēšanu. Valsts startēja ar 1,5 miljoniem iedzīvotāju 1920. gadā, kopš kura statistiķi dod Latvijas demogrāfiskos rādītājus, bet nosargāt valsts neatkarību 1940. gadā nespēja 1,9 miljoni cilvēku. Līdzība pēc iedzīvotāju kopskaita slēpj diametrāli pretēju atšķirību iedzīvotāju izvietojumā. 1935. gadā Latvijā uzskaitīti 1,2 miljoni laucinieku un 0,7 miljoni pilsētnieku, bet pagājušo gadu valsts iesāka ar 1,3 miljoniem pilsētnieku un 0,6 miljoniem laucinieku. Šo pārmaiņu dēļ mežiem klātā valsts teritorijas daļa pieaugusi 27% toreiz līdz 47% un uz tās augošās dzīvās koksnes apjoms - no 176 līdz 680 miljoniem kubikmetru.
Meža monitorings precizē, cik lielu Latvijas platību šobrīd meži un koki. 47,3% Latvijas teritorijas ir vēsturiskās meža zemēs, kuras no transformācijas aizsargā likums, bet kokiem apaugušie lauki un koku stādījumi pilsētās, gar ceļiem u.tml. palielina reāli ar kokiem aizņemto teritoriju līdz 58,8%.
Zemju vēsturiskā piederība mežiem daudzviet sniedzas tikai vienas vai nepilnu divu koku paaudžu augšanas laika ilgumā. Tūlīt pēc Otrā pasaules kara sākās cilvēku centralizācija divos veidos - gan uzreiz uz pilsētām, gan projām no viensētām uz vietējas nozīmes centriem un no tiem uz aizvien lielākiem centriem. Abi šie maršruti pastiprināja viens otru, padarot aizvien neizdevīgu vai pat neiespējamu nomaļāku lauku (ieskaitot pļavas, ganības, dārzus) apstrādāšanu, kurus nekavējoties pārņēma mežs. Vairāku koku sugu mūžs ir īsāks par 80-90 gadiem, cik pagājuši kopš brīža, kad cilvēki attiecīgajā vietā atbrīvoja vietu mežam. Mežu platību pieaugumam netraucēja iedzīvotāju skaita pieaugums Latvijas PSR līdz 2,7 miljoniem cilvēku valsts neatkarības atjaunošanas laikā 1990. gadā, jo cilvēku skaits auga uz pilsētnieku rēķina.
Daudz solīdāka vēsture nekā koku ekspansijai Latvijā ir mežu izciršanai vairāku gadsimtu garumā. 19. gadsimtā galvenais Latvijas atmežošanas faktors bija ne tikai iedzīvotāju skaita pieaugums uz laucinieku rēķina. Vēl būtiskāks bija pieprasījums pēc kokoglēm, kādu diktēja koka kuģu būvēšana daudzās vietās Latvijas piekrastē. Dzelzs stiprinājumus kuģiem kala vietējie kalēji, kuri kuģu dēļ sadedzināja daudz vairāk koku, nekā tie tika iestrādāti kuģu korpusos.
20. gadsimts atnāca ar Pirmo pasaules karu, kad karojošas puses bez aizturēm cirta kokus aizsardzības būvēm, pagaidu ceļiem un malkai. Sekoja Latvijas Republikas gadi, kad žēlošanās par mežu pārmērīgo izciršanu skanēja skaļāk nekā tagad, bet izciršana turpinājās. Valstij vajadzēja gan valūtu, ko lielā mērā deva kokmateriālu eksports, gan būvmateriālus, gan malku. Pirms Otrā pasaules kara koksne kļuva par gandrīz vienīgo energoresursu Latvijai, jo ogles nebija iespējams dabūt. Enerģētiskās krīzes risinājumu deva pieeju fosilajiem energoresursiem vispirms Padomju Savienības, pēc tam Vācijas okupācijas zonā. Tas nenozīmē, ka šo energoresursu pietika. Kad karš jau bija beidzies ar Latvijas nostiprināšanu Padomju Savienības sastāvā, par visu, bet jo sevišķi par toreizējo apriņķu avīžu uzdevumu kļuva aprakstīt zemnieku klaušu darbus mežu ciršanā kā darba uzvarās par godu Staļinam un Oktobra revolūcijai. 40./50 gadu mijā situācija mainījās ļoti krasi. Padomju Savienība nokārtoja fosilo energoresursu ieguvi. Šie resursi nonāca līdz lauciniekiem, bet laucinieki nonāca pilsētās.
Sākās Latvijas apmežošanās kā dabisks jeb stihisks process, kas vismaz sākotnēji neietilpa ne tautsaimniecības attīstības, ne dabas aizsardzības plānos.
Kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas pagājušie 30 gadi ir pietiekami ilgs laiks gan cilvēku, gan kokaudžu mūžā, lai iezīmētos galvenie faktori, kas diktē mežsaimniecības tālāko likteni.
Pirmkārt un galvenokārt, tā ir iedzīvotāju skaita samazināšanās, lai gan pagājuša gadsimta 90. gados vēl nevarēja paredzēt, cik šī tendence būs fundamentāla.
Otrkārt, tā ir padomju laikā nacionalizēto zemju atdošana bijušajiem īpašniekiem (mantiniekiem) kopā ar valsts īpašumā ieaugušajiem kokiem. Valsts atdeva privātīpašniekiem pusi no valsts mežiem. Pēc platības sīku īpašumu mežos joprojām ir daudz.
Treškārt, ir parādījusies ļoti augstražīga tehnika ne vien mežu izstrādei, bet visam mežsaimniecības ciklam.
Ceturtkārt, izveidojies koksnes eksporta komplekss, kas nodrošina valūtas ieplūdi Latvijā, bet traucē koksnes izmantošanai uz vietas.
Piektkārt, Latvijas mežsaimniecībai ir jāpielāgojas politikai, kādu virza Eiropas Savienība (ES). Latvijas iestāšanās savienībā 2004. gadā pavēra ceļu platībmaksājumiem par nomināli lauksaimniecības zemi, kas iekārdināja aizaugušo lauku īpašniekus novākt 10-15 gadus vecas koku jaunaudzes, lai lauks izskatītos pēc lauka. Proti, ES dotēja lauka izskatu, nevis uz tā iegūto produkciju. Tagad ES gatavo lauksaimniecības, pirmām kārtām lopkopības likvidāciju Latvijā, lai CO2 emisiju aizvietotu ar CO2 piesaisti augošos mežos.
Meža monitorings apliecina Latvijas un jo īpaši lauku depopopulācijas noteicošo vietu starp visiem citiem faktoriem. Monitoringa pirmajā ciklā pirms 10-15 gadiem tika noskaidrots, ka dzīvo koku krāja Latvijā bija 647 miljoni kubikmetru. Kopš tā laika no mežiem izvesti 126 miljoni kubikmetru apaļkoksnes, taču 647-126 nebūt nav 521. Atbilstoši meža matemātikai, 647-125=680. Tik daudz dzīvās koksnes uzskaitīts pēdējo piecu gadu laikā. Dzīvās koksnes pieauguma nenocirstā daļa pārvēršas par atmirušās koksnes pieaugumu pašreiz līdz 60 miljoniem kubikmetru, kas uztur bioloģisko daudzveidību mežos un Latvijas dabā kopumā. Tuvojas simtgade Latvijas izdarītajam pavērsienam no mežu platību samazināšanas uz palielināšanu.
*****
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.
