Pēdējo piecu gadu laikā gūtās atziņas meža un koksnes pārstrādes nozarēs tiek pārlūkotas vakar un šodien notiekošajā konferencē “Zināšanās balstīta meža nozare”.
Par pasākuma radurakstiem atgādināja Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” direktors Jurģis Jansons. Proti, tā jau bijusi tradīcija mežzinātnes atziņas eksponēt reizi pa pieciem gadiem triju dienu klātienes pasākumos, taču tagadējā ārkārtas situācija saīsinājusi pasākuma laiku līdz divām dienām un - galvenais - aizvietojusi klātienes sarunas un diskusijas ar uzstāšanos pārraidēm un elektronisko saraksti saistībā ar tām.
Pasākums sākās ar ekonomikas ministra Jāņa Vitenberga un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Artūra Toma Pleša apsveikumiem un sekmīga darba vēlējumiem gan zinātniekiem, gan visai nozarei vai nozarēm, kas nodarbojas ar mežu un koksnes apsaimniekošanu. Nevienam nav ne mazāko šaubu, ka saimniekošana notiek sekmīgi un uztur valsti, kas jo īpaši skaidri izpaužas attiecībā pret kopējo ekonomisko sarukumu Covid-19 un citu iemeslu dēļ. Jautājums, vai vēl vajag un kāpēc vajag mežsaimniecības un kokrūpniecības kompleksā kaut ko mainīt. Vai papildu ieguldījumi atmaksāsies? Vai papildu izdevumi nesīs papildu peļņu arī nelielo mežu platību īpašniekiem?
Konferences dalībnieki apsprieda divus ārējus apstākļus, kuru dēļ kaut ko mainīt nāksies gribot negribot.
Pirmkārt, Latvijas solījums kļūt klimatneitrālai līdz 2050. gadam. Principā tas būtu aizliegums valsts iedzīvotājiem elpot un izdalīt CO2, ja valdība nespēs pierādīt, ka tikpat daudz CO2 no atmosfēras izņem valstī augošie koki.
Par elpošanu teiktais, protams, ir pārspīlējums, bet transporta līdzekļu lietošanas, lopu turēšanas un rūpniecības ierobežojumi CO2 dēļ gan varētu būt reāli, ja noticam, ka Eiropā un visā pasaulē līdz 2050. gadam saglabāsies kārtība, kas kaut cik līdzināsies pašreizējai kārtībai. Pat ja tādas ticības nav, Latvijai un tās mežu nozarei jābūt modrai un spējīgai piesaistīt naudu, ko Eiropas Centrālā banka emitē un Eiropas Komisija piešķir apmaiņā pret solījumiem ieguldīt šo naudu pasākumus, kas samazina CO2 emisiju un palielina CO2 piesaisti.
Otrkārt, globālā sasilšana, kas nāk ar lielu vēju un jaunām koku kaitēkļu un slimību sugām. Ar šādiem draudiem jārēķinās neatkarīgi no tā, cik lielā mērā sasilšana ir vai nav saistīta ar cilvēku darbību.
Ļoti noapaļoti sakot, pašreizējais zināšanu līmenis sola paņēmienus, kā palielināt koksnes ieguvi par 1/5 līdz 1/4 daļu. Citiem vārdiem to pašu var pateikt tā, ka nepilnus simt gadus vecu priežu vietā varētu nocirst mazāk nekā 80 gadus vecas priedes ar tādu pašu koku caurmēru jeb kopējo koksnes daudzumu, kādu tagad iegūst no simtgadīgām cirsmām. Eglēm ciršanas vecums būtu jāpazemina no 80 līdz 50 gadiem utt. visām rūpnieciski izmantojamo koku sugām. Tādā gadījumā tajā pašā vietā, kur ar tagadējām mežkopības metodēm izcirtums rastos pēc 100 gadiem, ar jaunajām metodēm jau būtu ieaudzis pārdesmit gadus vai jau vēl vecāks mežs, par kādu Latvija atskaitītos, ka tas atrodas vai tuvojas CO2 piesaistīšanas maksimumam, un Eiropas Komisija par to piešķirtu kārtējo virtuālā skābekļa porciju Latvijas iedzīvotāju un elpošanai un saimniekošanai.
Konference iezīmēja vairākus pieturas punktus ceļā uz šo mērķi. Jāsāk ar selekcionētu koku stādu vai sēklu izmantošanu, jāturpina ar stādīšanu pacilās (pēc tagadējām atziņām, tie būtu 12 cm augsti uzkalniņi), nevis vieglāk un lētāk sagatavojamajās vagās, turklāt ar stādu un stādījumu apstrādi, lai atbaidītu no tiem jaunos kociņus un dzinumus ēdošos meža zvērus utt. Katrs solis šajā virzienā prasa vēl arī ārpus mežsaimniecības nepamanāmus un nesaprotamus sānsoļus. Kā, piemēram, cīnīties ar koku sakņu trupi? Bija interesanti uzzināt, ka šādu nelaimi izraisošas sēnes sporas spējot izplatīties pat 500 km rādiusā, piezemēties uz celmiem, caur to saknēm nokļūt pazemē un inficēt augošo koku saknes, no tām iefiltrēties kokā līdz 12,4 metru augstumam un laist gaisā nākamās sporas. Pret to iespējams cīnīties, vai nu inficēt celmus ar daudz nekaitīgākām sēnēm, kas neļauj uz šī celma vairoties sliktajām sēnēm, vai izcirtumos izraut celmus. Ja izrauj celmus, tad atkal jautājums, vai to darīt kā padomju laikos ar buldozeru, kas pilnīgi sajauc meža augsni, vai ar smalkākām un dārgākām iekārtām? Vai celmu aizvākšana nepasliktina nākamo kokaudžu apgādi ar barības vielām un kur tādā gadījumā lai dzīvo vaboles?
Šodien mežsaimnieki turpinās apspriest atbildes uz jautājumiem, par kuriem šeit sniegta tikai maza daļa ieskatam. Vakar sākās un šodien turpināsies arī tēmas saistībā ar koksnes apstrādi, kas prasa atsevišķu publikāciju.
Labie vārdi
Jānis Vitenbergs, ekonomikas ministrs:
- Kovidlaikā meža nozare Latvijā ir viena no divām, kas pieņem darbā cilvēkus, ko citas nozares atlaidušas.
Artūrs Toms Plešs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs:
- Bez mežiem nebūtu ne Latvijas ainavas, ne Latvijas tautsaimniecības.
