Ar Covid-19 iezīmētajā 2020. gadā Latvijas iedzīvotāji spējuši apvienot ticību normālai dzīvei drīzā nākotnē ar vēlēšanos nopirkt papildu platību attālinātajam darbam un pašizolācijai.
Mājokļu cenas Latvijā 2020. gadā cēlušās par spīti Covid-19 ielūgšanai valstī un ārzemnieku aizraidīšanai no valsts, bet toties pilnīgi atbilstoši eiro drukāšanai pērn ar pandēmijas vārdā nosauktu eiro emisiju. Precīzāk sakot, visa gada garumā augušas jaunuzcelto mājokļu cenas. Padomju laika blokmāju dzīvokļi gada laikā kļuva mazliet lētāki, taču gada beigās atkal atgriezās pie cenu pieauguma. Līdz ar to 2021. gadu labā noskaņojumā sākuši nekustamā īpašuma tirdzniecības starpnieki, kuru ienākumi rēķināmi procentos no cenām veiktajos darījumos. Viņu redzeslokā nenonāk milzīgs iedzīvotāju vairākums, kas pārskata periodā nav veikuši nekādus darījumus ar nekustamiem īpašumiem. Savukārt vairākums no vairākuma jaunus un labākus mājokļus nepērk tāpēc, ka viņiem nav naudas īpašumu pirkšanai un tālāk to uzturēšanai. Visticamāk, ka viņiem ar 2020. gadu saistās citas atmiņas nekā mājokļu pircējiem, pārdevējiem un cilvēkiem, kuri kā mākleri vai valsts amatpersonas piedalījušies šo darījumu kārtošanā.
2020. gads ir atjaunojis nevienlīdzību, kāda tā Eiropā bija pirms 50, 100 un vēl vairāk gadiem. Oficiālā statistika šīs nevienlīdzības mērīšanā ir bezspēcīga, bet pavērsieni saistībā ar mājokļiem lieliski parāda lietas būtību. Proti, cilvēki, kuri paši dzīvo biežāk nevis viena, bet divu vai triju stāvu savrupmājās un parasti ne vienā vien mājā vai dzīvokli, aizliedza iziet no mājām tiem, kuru mājas visbiezāk ir vienas, divu vai triju istabu dzīvoklis.
Latvija starp Eiropas un vēl citām valstīm nebūt neizceļas ar pašu skarbāko apstākļu radīšanu savam relatīvi trūcīgāko iedzīvotāju vairākumam. Ļoti lielā daļā no pasaules valstis lauza nerakstīto vienošanos, ka trūcīgāki cilvēki var ekonomēt naudu ar mazu mājoklīti tāpēc, ka viņi tajā uzturas samērā maz. Pirmkārt, pēc iespējas visiem, tai skaitā sievietēm, ir jāstājas algotā darbā fabrikās, veikalos vai birojos, bet bērniem uz skolu jāiet obligāti. Otrkārt, visiem eiropiešiem sāka atvērt durvis uz telpām ar tādiem greznojumiem, starp kādiem iepriekš uzturējās tikai augsti kungi. Pils elementi tika pārnesti uz stacijām un viesnīcām visai Eiropai uzmestajā dzelzceļa tīklā, uz daudzu apmeklētāju vajadzībām atbilstoši būvētām valsts iestāžu, teātru un vēlāk kinoteātru ēkām, uz klubiem, kafejnīcām utt. Līdz 2019./2020. gada mijai bija iespējams vairāk uzturēties automašīnā nekā mājās. Pāris mēnešu laikā visa šī sistēma tika iznīcināta bez paskaidrojuma, kas nāks tās vietā. Tāpēc cilvēki pēc noklusējuma pieņem, ka pašreizējo aizliegumu un ierobežojumu vietā nāks tāda dzīve, kāda tā bija pirms gada. Neviena instance gan nav neko tādu skaidri apsolījusi. Ļaudis tomēr grib ticēt gan labajam vispār, gan tieši sev, ka pa tad, ja sarežģījumi turpināsies, daudz ko izdosies atrisināt ar papildu platību mājoklī attālinātajam darbam un pašizolācijai.
“2020. gada beigās cilvēki ticēja, ka ieguldīt nekustamos īpašumos ir pareizi un ka īpašumu cenas ir pareizas,”
Neatkarīgajai apliecināja māklerfirmas “Latio” valdes priekšsēdētājs Edgars Šīns. “Nekustamā īpašuma tirgus ir palicis nekustīgs labā nozīmē,” turpināja “Ober Haus” Dzīvojamo platību nodaļas vadītājs Andis Bīriņš. Proti, “tie, kuri gaidīja, ka nu tik cenas kritīs un viņi pa lēto visu dabūs, neko nav sagaidījuši”. “Pirmajā brīdī šķiet dīvaini, ka nekustamo īpašumu tirgū ir nauda,“ atzina “Arco Real Estate" valdes loceklis Māris Laukalējs. Tālāk viņš norādīja, ka darījumos ar nekustamiem īpašumiem kuru katru brīdi ir iesaistīta ļoti, ļoti maza daļiņa no valstī dzīvojošiem cilvēkiem. “Nekustamo īpašumu tirgū nauda ir, jo nauda ir šiem, nevis visiem cilvēkiem,” viņš paskaidroja.
Nevienlīdzība mazākā amplitūdā izpaužas atšķirībā starp nepārtrauktību cenu pieaugumam jaunajos projektos ar cenu līmeni 1800+ eiro par kvadrātmetru un cenu svārstībām padomju laiku blokmājās ar cenu līmeni +/-1000 eiro par kvadrātmetru. Iespējams, ka jauno projektu noietu balsta cilvēki ar prasmēm piekļūt no jauna emitēto eiro plūsmām. Tās gan mērķētas uz dažu visbagātāko eirozonas valstu visbagātākajiem iedzīvotājiem. Ne kā fiziskas personas, bet kā firmu īpašnieki vai pašvaldību naudas pārvaldnieki viņi izlaiž parādzīmes, pret kurām Eiropas Centrālā banka izsniegusi jau triljoniem (ne miljardiem bet triljoniem) eiro, kurus nekad atpakaļ neprasīs. Latvijā tiesības uz šādu naudu ir dotas vienīgi valstij, kuras budžets tik tiešam spēj nodrošināt labu dzīvi, tai skaitā aizvien labākus mājokļus tūkstošiem ierēdņu. Gan jau Latvijā dzīvo daži izdarīgi cilvēki, kuri prot palīdzēt bagātajiem rietumeiropiešiem iztērēt no zila gaisa radīto Covid-19 emisijas naudu.
Valsts oficiālā līdzdalība mājokļu tirgū 2020. gadā izpaudās piecos vai pat vairāk veidos.
Pirmkārt, valsts finanšu institūcija “Altum” turpināja izsniegt komercbankām galvojumus par hipotekāro kredītu saņēmēju iemaksām, bez kurām bankas kredītus neizsniedz. Ar pagājušā gada novembri datēta “Altum” ziņa, ka piecu gadu laikā šādā veidā valsts palīdzējusi tikt pie aizdevumiem vairāk nekā 14 500 ģimenēm.
Otrkārt, tā pati “Altum” apkalpo dzīvojamo māju siltināšanas projektu finansēšanu. 2020. gada beigās aktuāli bijuši 988 māju siltināšanas projekti kopā par 420 miljoniem eiro, no kuriem pusi apmaksāt gatava Latvijas uz Eiropas Reģionālās attīstības fonda rēķina. Nauda jāapgūst līdz 2023. gadam.
Treškārt, 2020. gadā turpinājās mēģinājumi tikt skaidrībā par faktisko kalpošanas ilgumu padomju laika paneļēkām, kam juridiski noteiktais 60 gadu ekspluatācijas ilgums ja ne jau beidzies, tad drīz vien beigsies. 2020. gada sākumā Ekonomikas ministrija deva ziņu par 464. sērijas daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku izvērtējumu, kas liecinājis, ka arī 1964. celtas ēkas vēl negāzās. Gada vidū ministrija pasūtīja pētījumu par 467.A sērijas ēkām, kas droši vien drīz tiks pasludinātas par pietiekami stiprām. Secinājumi tiek iegūti, pētot ne jau tūkstošiem ēku, bet pa 10 ēkām no katras sērijas.
Ceturtkārt, turpinājās domu apmaiņa starp Ekonomikas ministriju u.c. iestādēm no valsts puses un pašvaldībām, ka būtu labi samest naudu ieguldījumiem īres namu celšanai jeb valstī atlikušo iedzīvotāju pārcelšanai uz dažam vietām Latvijā. Mērķis ir vismaz tur attīstīt rūpniecību, kas citur likvidēta vai jālikvidē darbaspēka trūkuma dēļ. Parunāšana turpinās bez naudas un bez politiskās gribas pieņemt kaut kādu lēmumu.
Piektkārt, tika paaugstināts prasības kopš šā gada jaunceļamo ēku energoefektivitātei.
Sestkārt, klusu ciešot tika apstiprināts, ka Latvija nedrīkst nekustamo īpašumu aizsegā tirgot atļaujas uzturēties Šengenas zonā to valstu pilsoņiem, kam uzturēšanās tiesību nav. Būvniecības, nekustamo īpašumu tirdzniecības, naudas aprites, nodokļu iekasēšanas un vēl citi speciālisti noteiktu spētu uzrādīt vēl citus veidus, kuru dēļ pagājušajā gadā jau izpaudušās vai uz šo gadu sagatavotas izmaiņas, kas ietekmēs darījumus mājokļu tirgū.
