Divas uzņēmumu grupas cīnās par tikai vienu atļauju no 2022. gada 1. februāra līdz 2029. gada 31. janvārim saņemt naudas depozītus par dzērienu traukiem un noorganizēt depozītu atmaksu tiem, kuri šos traukus atnesīs atpakaļ.
Valsts vides dienests (VVD) apliecina, ka noteiktajā termiņā līdz šā gada 30. septembrim saņēmis depozīta sistēmas operatora pretendentu pieteikumus no SIA “Depozīta iepakojuma operators” un SIA ‘”Nulles depozīts”. Tagad VVD veselu mēnesi vērtēs pretendentu atbilstību normatīvo aktu un minimālajām prasībām un pēc tam, ja abi pretendenti izrādīsies prasībām atbilstoši, mēģinās noteikt vienu labāko piedāvājumu. Vērtēšanas kritērijus VVD ir publicējis elektroniskajā adresē. Tie ilustrē operatora izvēles sarežģītību. Šobrīd nav nekāda pamata teikt, ka noteikumi būtu tīšām samudžināti vai rakstīti tā, lai nodrošinātu uzvaru vienam no pretendentiem.
Dzērienu iepakojumu depozīta sistēma nozīmē izdevumus un neērtības gan iedzīvotājiem, gan dzērienu ražotājiem, tirgotājiem un visiem citiem, kam kaut mazākais sakars ar dzērienu un to trauku apriti. Uzdevums ir nodrošināt, lai šie izdevumi un neērtības tomēr būtu mazākas par tagadējiem izdevumiem un neērtībām, ko izraisa tukšo trauku mētāšanās uz ielām, pagalmos, parkos, ceļmalas, laukos, mežos, krastmalās un ūdenskrātuvēs. Mazāk nekā 50 gados, kopš plastmasas trauki ienākuši Latvijas iedzīvotāju ikdienā, Latvija ar tiem piesārņota tā, ka vairāk nekā 500 gadus nāktos tērēt naudu un spēkus, attīrot no plastmasas atliekām tos zemes pleķus, kas jāpada par piemērotiem cilvēku dzīvei vai saimnieciskajai darbībai. Plastmasa pamazām tiešām sadalās, bet tā, ka plastmasas mikrodaļiņas tagad jau riņķo visu cilvēku asinīs. Vēl nav datu, cik tas ir kaitīgi šobrīd un kurā brīdī plastmasas mikrodaļiņu pieaugums padarīs to līdzīgu indei.
Jautājums ir tāds, kādā veidā ar iespējami zemākām izmaksām savākt iespējami daudz trauku, skaitot kopā ne vien plastmasas, bet arī stikla pudeles un alumīnija bundžas. Saprotams taču, ka sistēmas darbināšanai nepietiks ar tiem 10 eirocentiem, kurus cilvēki piemaksās par dzērieniem un dabūs atpakaļ par dzērienu traukiem. Pirms pārdesmit gadiem vēl varēja prātot, vai sistēmas darbināšanai nepietiktu ar depozītprocentiem, noguldot bankās naudu ko pudeļu pircēji jau iemaksājuši un vēl nav dabūjuši atpakaļ, bet tagad taču depozītprocenti ir negatīvi. Samaksa bankām par depozītnorēķinu apkalpošanu tik tiešām būs pamanāms depozītu sistēmas izdevumu postenis starp daudziem citiem posteņiem.
Neatkarīgā jau ir informējusi par to, kā “Depozīta iepakojuma operators” (DIO) “8. septembrī sarīkoja sava pieteikuma prezentāciju sabiedrībai”. “Nulles depozīta” (ND) publiskais atbildes gājiens notika 24. septembrī. Pēc tam abi uzņēmumi devās uz VVD.
Abi pretendenti ir uzņēmumu apvienības. DIO izcelsmi atklāj tā adrese Aldaru laukumā Cēsīs. Proti, par projekta publicitāti lielā mērā gādā “Cēsu alus”, bet projektā tik tiešām apvienojušies vairums no uzņēmumiem, kas ražo vai ieved dzērienus Latvijas depozīta sistēmas prasītajos traukos, un viņiem pievienojies plastmasas pudeļu pārstrādātājs “PET Baltija”. Savukārt ND īpašnieku pulkā pamanāmākie ir atkritumu apsaimniekotāji (“Zaļajai jostai” 36,46% un “BAO” - 20,83% no pamatkapitāla) un Latvijas Tirgotāju asociācija ar 36,46% no pamatkapitāla, taču būtiski ir arī vairāki citi dalībnieki ar pieticīgu pārstāvniecību pamatkapitālā. ND būtu grūti atbilst konkursa noteikumiem bez “Latvijas balzama” līdzdalības. Savukārt “MobillyTX” ieguldījis pasākumā sava līdzīpašnieka Normunda Berga atpazīstamību plašākā sabiedrībā un prasmes šaurākā lokā pārliecināt amatpersonas par savu taisnību.
DIO nemieru pēc konkurenta parādīšanās izpauda tās runasvīra, Latvijas Alus darītāju savienības izpilddirektora Pētera Liniņa publiskais paziņojums, ka iepakojuma depozīta sistēma jāveido dzērienu ražotājiem, nevis atkritumu apsaimniekotājiem. Šāda nostāja nav pārliecinoša pēc tam, kad DIO pasākumā sevi jau parādījis “Eco Baltia grupa” līderis Māris Simanovičs.
DIO apgalvo, ka depozīta sistēmai jābūt veidam, kādā dzērienu ražotāji realizē savu atbildību par dzērienu trauku savākšanu, lai tie nepiesārņotu vidi. Ja tā tiešam būtu, tad depozīta sistēma jau sen darbotos. Gadu desmitiem tieši dzērienu ražotāji bija niknākie cīnītāji pret depozīta sistēmu un apgalvoja, ka viņu atbildības izpausmes veids esot šīs atbildības deleģēšana nevienam citam, kā “Zaļajai jostai” vai tās dvīņu organizācijām.
Neatkarīgā jau ir izskaidrojusi blēdību ķēdi, kā valsts it kā uzliek iepakojuma emitentiem dabas resursu nodokli (DRN) un atsakās no tā iekasēšanas no uzņēmumiem, ja tie maksā naudu kādam no zaļajiem vai zilajiem punktiem, jostām un jostām, kas ražotāju vietā uzņemas savākt atkritumus. Īstenībā atkritumu vākšana notiek formāli, “jo tik tiešām sakopt vidi nav izdevīgi. Toties ļoti izdevīgi ir par DRN naudu pasūtīt TV kampaņu par atkritumu šķirošanu un kaut kur novietot dažus konteinerus sašķiroto atkritumu vākšanai. VVD nepārcenšas kontrolējot, cik tādu konteineru ir, vai kāds tos spēj atrast un cik bieži tie tiek iztukšoti.”
Tikai tagad ražotāji pamanījuši, cik augstu valsts pa cēlusi DRN likmes, jo ar likmju celšanu Latvijas atskaitījās Eiropas Savienība iestādēm par cīņu pret dabas piesārņošanu. Likmju celšanas ražotājus nesatrauca tik ilgi, kamēr nodokli nevajadzēja maksāt, jo pietika no kādas “zaļās” vai “zilās” “jostas”, “joslas” vai “punkta” par daudz mazāku naudiņu nopirkt izziņu par atbildības nodošanu. Tādas izziņas ir lētas, jo īstenībā tādējādi tiek finansēta tikai “zaļo” vai “zilo” biroju pastāvēšana, nevis atkritumu savākšana. Situāciju maina Latvijas padošanās ES prasībām palielināt savākto atkritumu īpatsvaru kopējā atkritumu daudzumā. Tas nozīmē lielākas izmaksas atkritumu savākšanai. Depozīta sistēma ir viens no šo izmaksu palielināšanas veidiem.
Dzērienu ražotāju mešanās taisīt depozītu sistēmu izskaidrojama ar nodomu arī turpmāk DRN nemaksāt, tikai šoreiz, kad apstākļi spiež, tiešām darīt kaut ko reālu tukšo pudeļu savākšanai. Tieši tādi paši nodomi pārvērst fiktīvu darbošanos par reālu darbošanos ir arī “Zaļajai jostai”. Tādējādi līdzšinējie sadarbības partneri kļuvuši par nikniem konkurentiem. Ne viens, ne otrs konkurents līdz šim nav izrādījis lielākas rūpes par Latvijas vidi kā viņa pretinieks. Nevienam no viņiem nav tādu nopelnu, kuru dēļ sabiedrība varētu norādīt VVD ierēdņiem un gan jau arī aiz viņu mugurām stāvošajiem politiķiem, ka viena pretendenta uz depozīta sistēmas operatora vietu piedāvājums šķiet ticamāks nekā otra pretendenta piedāvājums.
