Ikvienam cilvēkam, kurš savus iztikas līdzekļus gūst saistībā ar mežiem un koksnes pārstrādi, ir jābūt gatavam, ka viņa saimnieciskā darbība var tikt ļoti jūtami ierobežota.
23. septembrī Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā notika konference “Digitālā transformācija kokmateriālu plūsmai meža nozarē”, kuras pārskatu aģentūra LETA vienkāršoja līdz pirmā referāta atstāstījumam dažos teikumos, par kuriem referents tagad brīnās, kāpēc viņu tā sapratuši, t.i., nejauši vai tīšam pārpratuši. Runa ir par Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektora Kristapa Klausa priekšlasījumu “Latvijas meža nozares esošās situācijas apzināšana, t.sk. prognozes”, no kura paņemts paredzējums, ka “tuvāko gadu vīzija nozarē saistāma ar mežizstrādes miera perioda ievērošanu putnu ligzdošanas laikā”.
Pēc tam sarunā ar Neatkarīgo K. Klauss skaidroja, ka viņš nav ne aicinājis, ne informējis par jau pieņemti lēmumu apturēt jebkādu saimniecisko darbību Latvijas mežos uz 90 dienām no 1. aprīļa līdz 30. jūnijam, kamēr meža putni izperē un aprūpē savus cāļus. Ornitologu prasības prasības ieviest šādu nesaimniekošanas periodu nav nekas jauns, bet līdz šim kalpojušas drīzāk kā apliecinājums, ka tā sauktie “zaļie” nav nopietni ņemami cilvēki. Tomēr tagad šāda iniciatīva ir tikusi pāri Saeimas nama slieksnim. Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija to nodevusi izvērtēšanai Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai. Saeima neapšaubāmi prot nevēlamas iniciatīvas noslēpt deputātu komisiju skapjos un atvilktnēs tā, ka tās pazūd uz gadiem un gadu desmitiem, bet jautājums, vai Saeimai to atļaus. Šajā gadījumā Saeimas deputātu vēlētājiem ietekmes nav nekādas. Latvijai vismaz dažos gadījumos ir jādara tas, ko tai uzdod, ja patiešām uzdod, Eiropas Savienības valdošās instances un ASV. K. Klauss tagad skaidro, ka konferencē viņš runājis par nepieciešamību un iespējām salāgot ES pasludināto “zaļo kursu”, bioloģiskās daudzveidības stratēģiju u.c. prasības ar Latvijas realitāti un vajadzībām.
Tiešām būtu labi, ja Latvijai vēl ilgu laiku mežsaimniecības sakarā izdotos palikt pie tradicionālajām tēmām par nocirsto koku kubikmetriem un apstādīto izcirtumu hektāriem.
Nedrošību par Latvijas iespējam palikt pie ierastās kārtības provocēja šā gada sākums vārda visburtiskākajā nozīmē. Proti, Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita Jaungada uzruna ar apgalvojumu, ka Latvijai vajadzīgs “jauns ekonomikas modelis, kas celtu godā pietiekamību kā vērtību, nevis nežēlīgu dzīšanos pēc pārtēriņa. Tas nozīmē jaunu uzvedību patēriņā, citu attieksmi sociālā laukā, jaunus ikdienas paradumus gan katram no mums personīgi, gan valstīm un citiem globālajiem spēlētājiem. To pieprasa solidaritāte ar veselo saprātu, ar mūsu veselību, ar paaudzēm, kas nāks pēc mums, un ar visu dzīvo dabu.” Ja šādiem vārdiem vispār būs sekas, tas mežsaimniecības pakārtošana meža putnu vairošanās vajadzībām būtu ļoti atbilstoša rīcība.
K. Klauss gan iebilst, ka neviena ES instance nav atsaukusi solījumus un pat plānus nodrošināt ES dalībvalstu iedzīvotāju labklājību. Ekoloģisko prasību izpildes maksimums, turpretī, būtu visu iedzīvotāju pārvēršana par bezpajumtniekiem, kas vienīgie spēj šādas prasības izpildīt. Viņi taču jau ir izveidojuši aprites ekonomiku, jo gandrīz 100% pārtikas un apģērba iegūst no atkritumiem, iztiek bez apkures ziemā, lieto tikai sabiedrisko transportu, ja izdodas tajā iešmaukt bez biļetes, un aviotransportu nelieto nemaz. Domas dalās, cik apmierināti ar savu dzīvesveidu ir paši bazpajumtnieki, bet visiem pārējiem viņi kalpo par uzskatāmu piemēru, kā dzīvot nevajag. Politiķi pašsaprotami orientējas uz sabiedrības vairākumu, solot tam aizvien labāku dzīvi, taču šobrīd nav zināmi paņēmieni tās sasniegšanai un noturēšanai bez dabas resursu pārtēriņa, kas galu galā novedīs pie dzīves līmeņa sabrukuma. Klīst runas, ka šis sabrukums tagad jau ir sācies Covid-19 aizsegā, bet to tikai vēlāk varēs droši pateikt, vai tas tiešām jau sācies, jeb 2020. gadu mēs pārlaižam viltus, tikpat labi arī mācību trauksmes režīmā.
Ar Covid-19 aizsegā notiekošo eiro drukāšanu var sasaistīt K. Klausa brīdinājumu, ka neatkarīgi no meža darbu aizliegšanas vai neaizliegšanas uz 90 dienām tomēr pieaugs mežizstrādes izmaksas, kas saistītas ar investīcijām darba drošības un ilgtspējīgas darbības stiprināšanai. Citiem vārdiem sakot, eiro papildemisiju taču nāksies kaut kā legalizēt mākslīgu, ar ES un tās dalībvalstu prasību izpildi motivētu izmaksu pieaugumu jebkur un meža darbos tai skaitā tādā tempā, kādā Latvijai būs grūti noturēties. K. Klauss “akcentēja, ka nozari raksturo arī problēmas ar ārējā finansējuma iegūšanu,” kā viņu atstāsta LETA.
Neatkarīgā jau iepriekš ir sniegusi pārskatus par versijām, kā salāgot dabas saglabāšanu ar cilvēku vajadzību apmierināšanu. Piemēram, 2018. gada 23. augustā avīze aprakstīja par civilizācijas attīstības paradigmas maiņas vēstnesi dēvētā Guntera Pauli viesošanos Latvijā, tai skaitā Rīgas pilī pie vēl iepriekšējā Valsts prezidenta. Nebūt ne nejauši G. Pauli uzņemšanu kārtoja arī valsts a/s “Latvijas valsts meži” (LVM), jo civilizācijas attīstības paradigmas maiņas reālais saturs, ja tādu saturu vispār iespējams radīt, būtu “pāreja no fosilajiem uz atjaunojamiem energoresursiem, kuru iegūšanā bez meža nu nekādi. Un ja nekādi bez meža, tad Latvijas apstākļos nekādi bez LVM!” Citiem vārdiem sakot, “G. Pauli vajag mežu un mežsaimniecību kā uzskatāmu apliecinājumu tam, ka nulles pieaugums ekonomikā un ekoloģijā nebūt nenozīmē nulli. Jā, lai ir pieaugums, bet tāds pieaugums kā mežsaimniecībā un lauksaimniecībā. Tas ir neizbēgams un neapturams pieaugums! Vai tad kāds spētu apturēt koku augšanu?! Tātad viss aug, bet tādā apjomā, kādā augi absorbē cilvēku sugas pastāvēšanas ilgumam pilnīgi pietiekamo Saules enerģiju. Cilvēkiem tikai jāiemācās iztikt ar tik lielu enerģijas daudzumu, cik daudz augi spēj absorbēt.”
