Daudzi atceras, kā pēc 2018. gada nodokļu reformas, kad tika ārkārtīgi sarežģīta iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšana, desmitiem tūkstošu iedzīvotāju, iesniedzot ienākumu deklarācijas, konstatēja, ka tie palikuši valstij parādā. Labklājības ministrijas gaiteņos pašlaik tiek izstrādāts modelis, kas potenciāli līdzīgā situācijā var nostādīt simtiem tūkstošu darba ņēmēju. Šoreiz minimālās sociālās iemaksas dēļ.
Masveidīga nodokļu parādu izveidošanās bija sekas nodokļu reformai, kas diferencēja nomaksājamo IIN atkarībā no gūtajiem ienākumiem. Proti, ienākumiem līdz 20 004 eiro gadā tika piemērota 20% IIN likme, ienākumiem, kas pārsniedz 20 004 eiro, bet nepārsniedz 62 800 eiro ‒ 23% IIN likme, bet ienākumiem, kas pārsniedz 62 800 eiro, ‒ 31,4% IIN likme. Turklāt atkarībā no ienākumiem tiek diferencēts neapliekamais minimums.
Ja kopš 2017. gada ienākumi nav mainījušies, tad IIN aprēķins ir skaidrs. Taču, ja nodokļa maksātājs strādā vairākās darbavietās, turklāt ar mainīgiem ienākumiem, tad nav iespējams aprēķināt precīzo ik mēnesi nodokļos iekasējamo summu. Tādējādi daļa iedzīvotāju paliek parādā, bet daļa nodokļos samaksā vairāk, nekā vajadzētu.
Ar šādu metodiku valsts centās panākt, lai turīgākie iedzīvotāji maksātu lielākus nodokļus, rūpējoties, lai, piemēram, veselības aprūpe būtu vienādi pieejama arī mazāk turīgajiem iedzīvotājiem.
Covid-19 izgaismojis citu problēmu - darba ņēmēji maksā pārāk mazas sociālās iemaksas, bet tas krīzes apstākļos, atstāj tos sociāli neaizsargātus, kā to, piemēram, parādīja, izmaksātie pabalsti par dīkstāvi.
Meklējot risinājumus, kā panākt, lai ikviens darba ņēmējs būtu sociāli apdrošināts, Labklājības ministrija Saeimas Nodokļu politikas apakškomisijas deputātus iepazīstināja ar pašlaik izstrādes stadijā esošo modeli.
Saskaņā ar to pēc reformas ieviešanas ikvienam darba ņēmējam būs jāiemaksā minimālā sociālā iemaksa. Maz raižu tas sagādās darba ņēmējiem, kas strādā tikai vienā darba vietā un saņem vismaz minimālo algu, par kuru darba ņēmējs arī nomaksā minimālo sociālo iemaksu. Taču Latvijā ir tūkstošiem darba ņēmēju, kas, strādājot vienā darbavietā vai vairākās, joprojām nesaņem minimālo algu un līdz ar to nenomaksā minimālo sociālo iemaksu.
Labklājības ministrija ir padomājusi par to, kā aprēķināt sociālo iemaksu tiem, kas strādā vairākos darbos: reizi trijos mēnešos Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra saskaitīs darba ņēmēja saņemto atalgojumu un šo informāciju nosūtīs Valsts ieņēmumu dienestam, kas aprēķinās, vai minimālā sociālā iemaksa ir segta. Ja tā nebūs, VID nosūtīs rēķinu darba devējiem un darba ņēmējam, kas būs jāsedz trīs mēnešu laikā.
Šajā plānā problēmas saskata Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras viceprezidente Elīna Rītiņa, kas norāda, ka jau pie pašlaik spēkā esošās minimālās mēneša algas (430 eiro) problēmas var rasties simtiem tūkstošu cilvēku, bet līdz ar minimālās algas palielināšanu līdz 500 eiro mēnesī, ar nepatīkamiem pārsteigumiem var saskarties aptuveni trešdaļa Latvijas darba ņēmēju.
“Ja sasummē par visām darbavietām, visiem nodokļu režīmiem pret šī brīža minimālo algu 430 eiro, tādas personas, kurām būtu jāpiemaksā, tādas ir 273 tūkstoši. 180 tūkstoši no tiem ir tādi, kas strādā tikai parastajā nodokļu režīmā. Ja būs 500 eiro minimālā, tad vēl 100 tūkstoši papildus nāks klāt,”
saka E. Rītiņa.
Viņa gan atzīst, ka nepieciešamība izlīdzināt sociālo iemaksu neradīsies pilnīgi visiem, taču valstī ir 80 tūkstoši darba ņēmēju, kuriem sociālās iemaksas aprēķina no algas, kas nepārsniedz 100 eiro mēnesī. Šiem darba ņēmējiem, ieviešot Labklājības ministrijas apsvērto modeli, lai iemaksātu minimālo sociālo iemaksu pašiem, būs jāpiemaksā 170 eiro.
“Nenoliedzami, pakāpeniski ir jāievieš minimālās sociālās iemaksas, bet ir jāidentificē, kas tā ir par personu, jāsaprot cēlonis, kāpēc tā ir tik zemu sociāli apdrošināta. Pašlaik personas tiek apdrošinātas pēc dažādām likmēm, piemēram, pēc pašnodarbinātā vai darba devēja likmes, vēl ar nodokļiem neapliek savas ražas pārdošanu līdz trīs tūkstošiem. Tādēļ ir jāsaprot, vai uz šīm personām arī attieksies minimālā sociālā iemaksa, kāda likme tiks ņemta visiem šiem aprēķiniem pamatā. Tādēļ minimālā iemaksa ir jāievieš ļoti pakāpeniski un ļoti mērķtiecīgi. Ieviešot uzreiz pilnā apmērā, mērķis netiks sasniegts un būs pretreakcija. Ir ļoti svarīgi identificēt personas, saprast, cik daudz nākamajā periodā būs jāpiemaksā, un summas būtu jāievieš pakāpeniski,” uzsver eksperte.
Arī bijusī finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola šajā iecerē saskata problēmas. “Pagaidām izskatās, ka tur ir diezgan liels haoss. Vairākās darbavietās strādā tie, kam ir mazi ienākumi. Domāju, ka būs diezgan sarežģīti ieviest sistēmu ar summēšanu un vēlāku rēķinu piesūtīšanu. Tie būs 100 tūkstoši, kas piedzīvos strauju iemaksu kāpšanu. Arī pati administrēšana būs haotiska. Būs milzu neapmierinātība ne tikai par to, ka būs jāmaksā vairāk,” prognozē D. Reizniece-Ozola.
Saeimas opozīcijā strādājošā politiķe ir neapmierināta ar to, ka nodokļu reformas izstrādātāji solījuši, ka tās rezultātā tiks mazināts administratīvais slogs, taču pagaidām izskatās, ka tas var kļūt vēl smagāks.
