Nekustamo īpašumu attīstītāji, bankas un politiķi septembrī snieguši daudzus vēstījumus, kam vajadzētu pārliecināt iedzīvotājus par kredītu ņemšanu jaunu mājokļu iegādei.
Tāpēc vajadzīgi aicinājumi un uzmundrinājumi, ka tirdzniecība nevedas. Mēneša pārskatos par tirdzniecību ar padomju laikā celtajiem dzīvokļiem Rīgā šovasar tikai mīnusi, kas neizslēdz kaut mikroskopisku cenu pieaugumu atsevišķos segmentos, ja dzīvokļus sadala pēc to atrašanās vietas, lieluma vai plānojuma. Vēl viens mīnuss ir “Latio” atteikšanās turpināt gadus piecpadsmit veikto nodarbošanos ar mājokļu cenu rēķināšanu. Oficiālā versija skan gana loģiski, ka nav vērts veltīt uzmanību sarūkošam tirgus, bet, ticamāk, šādu lēmumu diktējuši gan objektīvi, gan subjektīvi apstākļi.
Defektu kā efektu cenšas pasniegt jaunpienācēja jauno mājokļu piedāvājumā - ekspansiju no Igaunijas uz Latviju (Rīgu) veikusī firma “Kaamos”, kam tagad jāpacenšas pārdot dzīvokļi tās pirmajā Rīgas projektā “Divi krasti” Ķengaragā. “Kaamos” Latvijas atzara vadītājs Armands Buks-Vaivads tāpēc cenšas pievērt uzmanību savam projektam ar stāstiem, ka notiek nevis mājokļu tirgus apsīkums, bet pārorientācija uz jaunajiem projektiem, t.i., uz to, ko piedāvā viņš. Pamatojumam tiek izmantots fakts, ka nekustamo īpašumu nozarē Rīga kopē Tallinu ar pāris gadu nobīdi. Tā tik tiešām ir iegājies kopš pagājušā gadsimta 90. gadu vidus, kad uzradās investors Ernesto Preatoni ar dzīvojamo ēku un lielveikalu projektiem, kurus viņš realizēja vispirms Tallinā un tad Rīgā. Vismaz Rīgā viņš jau sen nav manīts, bet manieres Rīgā celt līdzīgi kā dažus gadus iepriekš Tallinā ir saglabājušās citu uzņēmēju izpildījumā.
Droši vien nupat aprakstītie vērojumi mudinājuši “Kaamos” izvērsties Rīgā, kur turpmākajos gados būtu jānotiek jauno dzīvojamo ēku būvniecības un dzīvokļu cenas pieaugumam. Tas viss gan tika rēķināts pirms Covid-19, bet būvniecību jau sāktajos objektos apturēt ir dārgi un sarežģīti. Atliek to turpināt ar pamatojumu, ka “Rīgas iedzīvotājiem mainās uztvere par padomju laiku sērijveida mājām. Tallinā sērijveida mājās neviens negrib dzīvot, tajās dzīvokļus pērk cilvēki, kas pārceļas no citām pilsētām, kuriem varbūt nav citas iespējas kā vien sērijveida dzīvokļi.
Tallinā principā sērijveida dzīvoklis netiek uzskatīts kā mājoklis, uz kuru vispār vērts skatīties. Rīgā pagaidām vēl sērijveida dzīvokļi tiek uztverti kā potenciālais mājoklis, taču domāju, ka tas ir neilga laika jautājums, kad arī mums domāšana mainīsies.
Jaunākā paaudze jau vairs praktiski nepērk sērijveida dzīvokļus,” apgalvo A. Buks-Vaivads. Tāpēc būvapjomu varēšot kāpināt no 2500 jauniem dzīvokļiem Rīgā šogad līdz 5000-6000 jauniem dzīvokļiem katru turpmāko gadu. Pēdējo pāris gadu laikā, kopš Kaamos” rosās Rīgā, jauno dzīvokļu cenas esot cēlušās par 250 eiro kvadrātmetrā un tagad jau nodrošinot peļņu. Pircēji dzīvokļiem būšot kaut vai tāpēc, ka cilvēkiem jāpārvācas no nolietotajiem mājokļiem.
Jaunpienācēju optimisms kontrastē ar daudz ilgāk Latvijā ēkas būvējošas un dzīvokļus tirgojošas Somijas izcelsmes firmas “YIT Latvija” valdes priekšsēdētāja Andra Božē nesen teikto Neatkarīgajai, ka mājokļu būvniecība slīd uz leju kopš 2014. gada bez izredzēm, ka tā pēkšņi pieaugs. Tas gan nenozīmē, ka “YIT” taisās no Latvijas projām.
Par trijiem uzmundrinošiem paziņojumiem parūpējās bankas, solot kredītus mājokļu pircējiem. Divus tādus paziņojumus producēja “Luminor”, un ar vienu paziņojumu savu vietu banku sektoram labvēlīgas sabiedriskās domas veidošanā centās noturēt “Swedbank”.
Ar 4. septembri datēti “Luminor” mājokļu kreditēšanas vadītāja Kaspara Lukačova apsvērumi, ka Covid-19 pandēmijas dēļ daļa cilvēku sākot pārdomāt, vai nepārcelties ārpus Rīgas, jo Covid-19 dēļ daudzi uzņēmumi sāka nodrošināt saviem darbiniekiem iespēju strādāt attālināti un plāno to turpināt arī nākotnē. Līdz ar to cilvēkiem mazāk svarīga kļūst vajadzība dzīvot darbavietas tuvumā, un var sākt apsvērt iespēju pārcelties dzīvot tālāk no Rīgas. Te gan jāatzīmē, ka cilvēku kustībai no Rīgas uz Pierīgu ir pārdesmit gadus ilga vēsture. 11. septembrī viņš pats formulēja un pats atspēkoja sešus apsvērumus, kas kavējot cilvēkus pārvērst nodomus par rīcību. Piemēram, cilvēki domā, ka bankas nedošot aizdevumus kaut vai tāpēc, ka pamanīs starp viņu iepriekšējiem maksājumiem tādus, kas veikti naktsklubos vai spēļu zālēs. Jā, bankas patiešām prasa aizdevuma lūdzēja norēķinu konta pārskatu par iepriekšējo pusgadu, bet skatoties tikai uz to, vai cilvēkam pēc šādu maksājumu veikšanas kontā vēl paliek nauda. Savi atspēkojumi sniegti arī pieciem pārējiem apsvērumiem, kāpēc cilvēki nenāk uz bankām pēc mājokļa kredītiem.
“Swedbank” hipotekārās kreditēšanas vadītājs Latvijā Normunds Dūcis 7. septembrī nāca klajā ar apgalvojumiem ‒ “kreditēšanas dati apliecina - ticība rītdienai atgriežas”; “šī vasara iezīmē sava veida robežu, kad cilvēkos ir atgriezusies ticība rītdienai” u.tml. Tālāk gan izrādās, ka pieprasījums pēc aizņēmuma mājokļa iegādei vasaras beigās sācis augt attiecībā pret nullei tuvu līmeni, jo šā gada otrajā ceturksnī kreditēšana esot gandrīz apstājusies, kamēr bankas nodarbojušās ar lūgumiem atlikt kārtējos maksājumus par jau izsniegtajiem kredītiem. Vēlme ņemt kredītus tagad atgriezusies kopā ar nodomu izmantot aizņēmumu, lai pārceltos ārā no Rīgas un dažos gadījumos labi tālu no Rīgas. “Jāatzīmē, ka aptuveni puse no visiem novados izsniegtajiem aizdevumiem ir mājokļa kredīti bez ķīlas, kas balstās klienta maksātspējas vērtējumā un īpašuma vispusīgā novērtējumā. Šādi ir iespējams saņemt aizdevumu līdz 20 000 eiro, kas ir pilnīgi pietiekami īpašuma iegādei lielā daļā reģionu,” klientus piesaistīt cenšas N. Dūcis.
Ja tendence pārcelties ārpus Rīgas skaitās pamanīta, tad tai pieslēgties grib arī politiķi. Lozungu “valstij jākreditē ģimenes mājokļa iegāde reģionos” kā partijas glābšanas riņķi 13. septembrī lietoja KPV LV Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Ēriks Pucens. Valsts naudu varēšot norakstīt uz Valsts prezidenta Egila Levita uzrunā Saeimas rudens sesijas atklāšanā pausto aicinājumu veicināt dzimstību, kas ārpus Rīgas ir augstāka nekā Rīgā.
Valdība pa to laiku vienojusies par valsts 2021. gada budžeta uzmetumu, kurā nepilni 96 miljoni eiro jāpiešķir Satversmes tiesas spriedumu izpildei labklājības jomā, kas ietver arī mājokļa pabalsta finansēšanu par 23,8 miljoniem eiro. To segšanā jāpārdala nauda no valsts un pašvaldību budžetiem. Pārzīmēt šo uzmetumu draud Jaunā konservatīvā partija ar prasību paaugstināt valsts tēriņus ģimeņu valsts pabalstam par 80 miljoniem eiro.
Vismaz teorētiski valsts sociālo izdevumu pieaugumam vajadzētu nonākt arī līdz nekustamo īpašumu apsaimniekotājiem un tirgotājiem. Tikpat teorētiski jāatgādina, ka pabalstos izmaksātā nauda pamatā ir nodokļos iekasēta, tai skaitā mājokļu pirkumiem atrauta nauda.
