Latvijas valdība šonedēļ apspriedās par to, kā 2021. gada budžeta projekta sagatavošanā atgriezties pie tradicionālās retorikas par naudas trūkumu.
Valdības 18. augusta sēdes darba kārtībā bija iekļauti četri punkti par valsts 2021. gada budžeta likumprojekta rakstīšanu un finanšu plānošanu līdz 2023. gadam. Šo punktu apspriešana notika aiz slēgtām durvīm, kas nozīmē, ka nav arī pieejami uz valdības sēdi sagatavotie ziņojumi un pieņemti lēmumi. Publiski par valdības iecerēm naudas dalīšanā zināms tik, cik pēc valdības sēdes pastāstīja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš un finanšu ministrs Jānis Reirs. Viņu vadmotīvs bija tāds, ka sadalīt nāksies nevis budžeta pieaugumu, bet samazinājumu.
Atklājās, ka iesildīšanās jeb treniņu režīmā ministrijas jau ir atteikušas no pasākumiem nepilnu 54 miljonu eiro vērtībā. No tiem 40,5 miljoni tiks iztērēti citiem pasākumiem, bet 13,1 miljons eiro tikšot ziedots kopējās fiskālās telpas uzlabošanai. Šeit nav iespējams paskaidrot, ko īsti nozīmē fiskālās telpas uzlabošana jeb kur šie 13 miljoni eiro nonāks. K. Kariņš pauda, ka šādu naudas pārdalīšanu vajagot turpināt: “Ministrijas atrada ap 54 miljoniem eiro, kas pret desmit miljardu eiro apjomīgo valsts budžetu ir pieticīgi. Nedomāju, ka visa budžeta nauda tiek optimāli izmantota.” “Praktiski saprotam, ka budžeta ieņēmumi būs par miljardu mazāki. Patlaban ir klasiskā situācija, kad fiskālā telpa ir ar lielu mīnusa zīmi,” turpināja J. Reirs.
Valsts ieņēmumu iztrūkums par aptuveni vienu miljardu eiro jeb 1/10 daļu no kopējiem ieņēmumiem neapšaubāmi nav mazs, taču tas ir mazāks par finanšu palīdzību, kāda Latvijai piešķirta Covid-19 dēļ. Šeit atgādināmi ir K. Kariņa vārdi 2020. gada 8. aprīlī, ka “Covid-19 krīzē finansiāli esam ļoti labi situēti”, jo Latvija aizņēmusies 2,6 miljardus eiro, “lai sildītu ekonomiku tad, kad redzēsim, ka tā sāk atkal vērties vaļā”. Turklāt J. Reirs jau 7. aprīlī bija nosaucis vēl lielāku naudas summu, ko veidoja jau minētie 2,6 miljardi eiro Valsts kasē un līgumi ar Eiropas finanšu institūcijām par 1,5 miljardu eiro rezervēšanu Latvijai. Vēl pēc tam Covid-19 atbalsts Latvijai tika noapaļots uz četrarpus miljardiem eiro, bet arī ar to šī stāsts nebeidzās. ES dalībvalstis pēc ilgas ķīvēšanās tomēr vienojās par kopīgu parādzīmju izlaišanu un iegūtās naudas sadalīšanu. Tas taču bija gandrīz vai nupat, 22. jūlijā, kad Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietniece Līga Kļaviņa informēja par Latvijai piešķirto daļu no 750 miljardus eiro lielā ES atjaunošanas fonda. Latvijai no tā tikšot pieci miljardi eiro, pie kam puse no tiem būs dāvinājums un otra puse aizdevums ar draudzīgiem noteikumiem. Naudas apgūšana varēs sākties līdz ar valsts 2021. gada budžeta izpildi. Nauda jāapgūst trijos gados ar tempu 45% + 45% + 30%.
Ir iespējamas atrunas, kāpēc Latvijai piešķirtā nauda nav visu šeit nosaukto aizdevumu un dāvinājumu aritmētiska summa. Iespējams, ka iepriekšējie naudas piešķīrumi daļēji tiek iekļauti nākamajos piešķīrumos vai ka naudas dāvinājumi būs obligāti jāizmanto, lai dzēstu naudas aizdevumus, tomēr naudas plūsma ir ir tik liela, ka valdībai nav ko uztraukties par viena miljarda eiro iztrūkumu šā gada ieņēmumu plānā un par to, ka nākamajam gadam nodokļu ieņēmumi jāplāno mazāki, nekā tas būtu bez Covid-19.
Ne jau Latvijas dēļ Eiropas Centrālā banka nodrukāja (ECB) un Eiropas Komisija dala Covid-19 naudu, bet kompānijas pēc arī Latvijai apsolīta obligāti lielāka naudas summa, nekā tiks aprēķināti zaudējumi no Covid-19.
Ja izrādīsies, ka ES lielvalstīm tomēr vajag vēl vairāk naudas, nekā ECB jau nodrukājusi, tad tiks izsludināts Covid-19 otrais, trešais un pēc tam arī septītais un devītais vilnis kā iemesli nākamajām eiro emisijām.
Lai Latvija tiktu pie šīs naudas daļiņas, pietiks atkal izsludināt ārkārtējo situāciju un parūpēties, lai “Euronews” parāda, ka arī Latvijas iedzīvotāji beidzot tomēr piespiesti mēnesi vai divus, vai trīs, vai četrus valkāt sejas maskas. Šādā veidā iegūstamie eiro miljardi ir nesalīdzināmi lielāki par tiem desmitiem miljonu eiro, par kuru ietaupīšanu valdība tagad atskaitās.
Šonedēļ izsludinātā atgriešanās pie taupības ir pārsteidzoša arī tāpēc, ka pagājušajā nedēļā J. Reirs apgalvoja pilnīgi pretējo. 11. augustā viņš teica tā, ka “budžeta izdevumu daļā netiks veiktas izmaiņas”, jo “šī krīze ir saistīta ar ārējā pieprasījuma trūkumu, nevis strukturālām problēmām Latvijas ekonomikā vai problēmām valsts pārvaldē”. Šāds skaidrojums bija tikpat nepatiess, cik labi saprotams. Nepatiess tas bija tāpēc, ka tā taču nav ārvalstu, bet Latvijas problēma, ja ārvalstīs nav pieprasījuma pēc tādām precēm un pakalpojumiem, kādus Latvija piedāvā. Ja pieprasījuma nav, Latvijai jāmaina struktūra vai nu savam ārējam piedāvājumam, vai iekšējam patēriņam, kuru šobrīd diktē aizvien lielākais un labāk atalgotais ierēdņu daudzums. Tieši tāpēc bija lieliski saprotams, ka J. Reirs mierināja un uzmundrināja valsts kalpotāju masu, kas arī turpmāk tikšot uzturēta ne sliktāk kā līdz šim.
Turpretī taupības kursa pieteikšana 18. augustā bija pamatota, bet nesaprotama. Nav nekādu šaubu, ka valsts izdevumu segšana ar naudas emisiju izraisa inflāciju, kas sadārdzina valsts iestāžu uzturēšanu vairāk, nekā iespējams apmaksāt ar to naudas summu, kas nodrukāta naudas iztrūkuma segšanai. Tā tas ir daudzkārt praksē pārbaudīts un neko nemainīs tas, ka šoreiz eiro emisija tiek nosaukta Covid-19 vārdā. Tomēr ES lielvalstis un pārvaldes institūcijas ir pieņēmušas galīgo lēmumu par eiro emisiju. Nav saprotama vienas mazas ES dalībvalstiņas valdības pošanās ar taupību stabilizēt savus izdevumus eiro, kura vērtības samazināšana ir ES un ECB polit
