Pavasari drīz nomainīs rudens, bet nemainīsies cilvēku noskaņojums iegūt sev lielākus mājokļus.
Tas nav šī gada atklājums, bet gadu simtos un tūkstošos pašsaprotama lieta, ka par mazu mājiņu labāka ir lielā māja un par lielu māju labāka ir pils. Taču tikpat pašsaprotama bija arī cita lieta, ka pilis un lielas mājas nevar pienākties kuram katram. Tāpēc par īstu revolūciju cilvēku dzīvē jāsauc pirms nepilniem divsimt gadiem izdarītais atklājums dot cilvēku masai iespēju nevis dzīvot, bet justies kā pilīs publiskajās telpās - pārvaldes iestādēs, dzelzceļa stacijās, veikalos, kafejnīcās utt. Tieši pēdējos gados Latvijā jo sevišķi uzplauka atziņa, ka lieli mājokļi nav vajadzīgi, jo cilvēki taču tajos uzturas daudz mazāk, nekā darbā vietās, iepirkšanās un izklaides iestādēs un transporta līdzekļos, ar kuriem viņi pārvietojas starp dažādām laika pavadīšanas vietām. Mazs mājoklītis nozīmēja mazus izdevumus ne obligāti mazu ienākumu dēļ, bet tāpēc, lai lielus ienākumus varētu novirzīt lieliem izdevumiem par patīkamu laika pavadīšanu jebkurā pasaules vietā.
Šā gada sākumā pasauli un Latviju pārņēmušais Covid-19 izjauca ierasto lietu kārtību līdz pašiem pamatiem. Ar attālināto darbu eiropieši tika atbīdīti uz to laiku, par kādu šausminājās Kārlis Markss, aprakstot kapitāla sākotnējo uzkrāšanu apmēram no 1700. līdz 1800. gadam. Jā, tad nu gan bijis tā, ka uzņēmēji devuši strādniekiem uz mājām sagataves, lai viņi, iesaistot savus ģimenes locekļus, paveiktu vēl vairāk, nekā 16 stundu darba dienā jau paveikuši. Jau K. Marksa dzīves laikā (viņš dzimis 1818. gadā) par to bija vairāk liecību iepriekšējo gadu publikācijās nekā reālajā dzīvē, kur par efektīvāku tika atzīta darba un brīvā laika norobežošana. Jā, bija izņēmumi brīvo profesiju darbinieku personās, bet 2020. gada ziemā šīs robežas tika nojauktas, bet izklaides vietas - norobežotas.
Cilvēkiem ir uzkrauta neiespējamā misija pārvērt savus mājokļus gan par darba, gan izklaides vietām, kaut līdzekļu tam nav. Pagaidām gan nav arī protestu, bet esot lūgumi mākleriem palūkoties, vai tiesām nav iespējams atrast plašu mājokli par varbūt ne zemu, bet mērenu cenu.
Pilnīgi svaiga, pirms dažām stundām plašsaziņas telpā iemesta ir Latvijas Nekustamo īpašumu darījumu asociācija (LANĪDA) pamācība nekustamo īpašumu attīstītājiem pievērsties rindu māju būvniecībai. Covid-19 piesaukts kā līdzeklis, kas palīdzēs pārvarēt aizspriedumus, “ka rindu vai dvīņu māja nav īsta māja”.
Jebkurā gadījumā māja esot labāka par dzīvokli. LANĪDA citē nekustamo īpašumu attīstītāja “Domuss” pārdošanas vadītāju Jāni Ozolu, ka pavasarī, sākoties Covid-19 pandēmijai, interese no potenciālajiem pircējiem nemazinājās, bet tieši pretēji - tā ir krietni palielinājusies.
Nekustamo īpašumu tirdzniecības starpniecības uzņēmums “Latio” uzsver, ka “cilvēku interese par mājokļiem nav būtiski kritusies”, lai gan “Covid-19 ieviesis korekcijas: kopējā darījumu aktivitāte ir samazinājusies, jo mājokļu pirkumi ir kļuvuši izsvērtāki un racionālāki, redzams intereses pieaugums iegādāties zemi, māju vai lielāku dzīvokli, jo, gatavojoties negatīvai situācijas eskalācijai, cilvēki paredz papildu istabu, ko varētu atvēlēt darba kabinetam”; “pieaugot pieprasījumam pēc lielākiem dzīvokļiem, bija jūtams 3 istabu dzīvokļu trūkums populārākajos mikrorajonos”. “Būtiski pieauga interese par gatavu privātmāju iegādi, jo zemes iegāde un mājas celtniecība ir ilgs process. Vispieprasītākās bija 50-149 m2 plašas 1-2 stāvu mājas, kas būvētas līdz 2000. gadam. Analizējot privātmāju darījumus visā valstī, secināms, ka notiek tādi darījumi, kas iepriekš nenotika, jo pircējiem ir vēlme atrasties brīvā dabā.” Bet - ak, vai: “Trūkst zemes gabalu par pircējiem pieņemamām cenām.”
