77 deputāti nobalsoja par dokumentu, ko viņu kolēģis Ivars Zariņš debatēs bija nosaucis pat par “nacionālo pašiznīcināšanās plānu”.
Precīzāk tomēr atstāt oficiāli par Nacionālo attīstības plānu 2021.-2027. gadam sauktajam dokumentam abreviatūru NAP 2027. I. Zariņa piedāvājums pārsaukt NAP par NPP ir Saeimas deputātiem raksturīgs pārspīlējums. Plāns paredz nevis aktīvu pašiznīcināšanos, bet vienkāršu iznīkšanu, turpinoties visiem tiem procesiem, kādi raksturo Latviju vismaz pēdējos 14 gadus jeb divus NAP termiņus. Tātad - aizvien mazāk iedzīvotāju un jo īpaši darba spējīgo iedzīvotāju, aizvien zemāka dzimstība, aizvien sliktāka izglītība, nepieejamāka medicīniskā aprūpe utt. visās dzīves jomās. NAP 2027 neparedz šos procesus ietekmēt ne vismazākajā mērā, jo vienkārši nepiemin to esamību. NAP 2027 tekstā nav ne vārda par NAP 2020 izpildi. Klusu ciešot tiek pieņemts, ka atbilstoši 2012. gadā pieņemtajam NAP 2020 “Latvija 2020. gadā būs latviska un pašapzinīga, droša un iedzīvotājiem draudzīga, zaļa un sakopta, pārtikusi, efektīva un konkurētspējīga valsts, kurā dzīvo čakli, izglītoti, radoši, veseli un laimīgi cilvēki”. NAP 2027 terminoloģijā tas esot “pamats” “visaptverošām pārmaiņām, lai nodrošinātu stingru attīstības kursu mūsdienu dinamiskajā pasaulē”.
Latvija ir uzņēmusies NAP sacerēšanas pienākumu līdz ar savu iestāšanos Eiropas Savienībā. Tagad Saeimas priekšsēdētājas biedre, bet iepriekš sociālo zinātņu darbiniece Dagmāra Beitnere-Le Galla debatēs par NAP 2027 atgādināja, ka ES septiņgadu plānošanas periodi ir pārņemti no vienīgās septiņgades Padomju Savienībā (1959-1965), kas iekritusi acīs Francijas prezidentam Šarlam de Gollam (1890-1970) droši vien ar to, ka vizītē PSRS viņš bija 1964. gadā. Pirms un pēc tam PSRS plānoja komunisma uzcelšanu pa piecgadu periodiem. Šādas plānošanas manieres ES saglabājusi par spīti tam, ka vispirms PSRS pati atteicās no septiņgadēm un pēc tam izputēja, kas nozīmē arī atteikšanos no komunisma celtniecības.
Vēlāk par PSRS izveidotā ES pagaidām pastāv un plānošanas septiņgades ir saglabājusi. NAP rakstīšana ES dalībvalstīm ir obligāta tāpēc, ka ES palīdzības fondi finansē tikai tādus projektus, kuri pasludināti par atbilstošiem attiecīgās valsts un attiecīgā perioda NAP. Rezultātā plāni tiek rakstīti speciāli tā, lai NAP neizslēgtu nevienu finansējumu, par kādu vienojušies politiķi attiecīgajā valstī savā starpā un ar saviem uzraugiem ES instancēs.
Arī tam ir vajadzīgas īpašas prasmes, lai NAP apmierinātu jebkuru no partijām vai neafišētiem politiskajiem grupējumiem, kādi vien turpmāko septiņu gadu laikā varētu nonākt pie varas un iekļauties ES naudas dalīšanā.
No šāda viedokļa raugoties, NAP rakstīšanai ir izvirzītas augstas prasības, kuru apmierināšanai izveidota īpaša iestāde. Tā saucas par Pārresoru koordinācijas centru un dislocēta Ministru kabineta ēkā.
Valdībā apstiprināto NAP 2027 pieņemšanai Saeimā sagatavoja Ilgtspējīgas attīstības komisija. Tās vadīšana atdota šobrīd opozīcijas (“Saskaņas”) deputātam Vjačeslavam Dombrovskim, kas lieku reizi apliecina, ka saistība starp NAP un reālo politiku kā valsts budžeta un ES palīdzības naudas sadalīšanu ir maza. To pašu vēlreiz akcentēja vairāku deputātu pamanītais un nosodītais fakts, ka NAP 2027 pieņemšanas debates nepagodināja ne Ministru prezidents Krišjānis Kariņš, ne kāds no ministriem. Toties NAP 2027 turēšana iespējami tālu no reālās politikas palīdzēja tam, lai par NAP 2027 nobalsotu gandrīz visi deputāti, kas piedalījās neklātienes režīmā organizētajā sēdē. Par NAP 2027 nobalsoja 77 deputāti, bet divi bija pret un vēl divi atturējās.
Viens no tiem, kas debatēs paziņoja, ka “nevar atbalstīt šādu vīziju” (par plānu nosauktā dokumenta neatbilstību īstam plānam tā nekonkrētības dēļ atzīmēja vairākums no debatētājiem), bija Sandis Riekstiņš no Jaunās konservatīvās partijas. Savu vietu Saeimā viņš atradis kā Sporta apakškomisijas priekšsēdētājs, kurš nevar akceptēt, ka pat solījumu līmenī sportam tiek atvēlēts aizvien mazāk naudas. Paldies viņam par nepievienošanos vairākumam vienkārši miera dēļ. Tādējādi viņš pievērsa uzmanību sportam kā lieliskam dažādu valstu iedzīvotāju konkurētspējas indikatoram.
Tā nebūt nav nejaušība, ka iepriekšējās vasaras olimpiskajās spēlēs 2016. gadā Latvija palika bez medaļām, kā iepriekš gandrīz nekad nav bijis, un ziemas olimpiskajās spēlēs 2018. gadā izcīnīja vienu bronzas medaļu jeb nepārprotami mazāk par 5 medaļām 2014. gadā. To, lūk, nozīmē apgalvojums par Latvijas aizvien lielāko atpalicību gan no citām valstīm, gan no saviem iepriekšējiem sasniegumiem. NAP 2027 nav nevienas sadaļas, tēmas un pat ne teikuma, kurā reālās situācijas atzīšanai sekotu tikpat reāli priekšlikumi, kā situāciju kaut nedaudz uzlabot.
