Šā gada 18. maijs jāieraksta Latvijas gaisa satiksmes vēsturē. Lidostā “Rīga” tika sapulcināti 24 liecinieki tam, ka precīzi pēc saraksta plkst. 14.40 uz Tallinu izlidoja nacionālās aviokompānijas “airBaltic” lidmašīna ar 30 pasažieriem.
“Šī ir ļoti laimīga diena,” teica “airBaltic” prezidents Martins Gauss. Viņš bija sarēķinājis, ka pagājuši tieši divi mēneši un divas dienas “ļoti smaga laika”, kopš aviokompānija bija spiesta pārtraukt regulāros lidojumus no lidostas “Rīga”. 18. maijā tie atsākās ar reisiem gan uz, gan no abām pārējām Baltijas valstu galvaspilsētām uz Eiropas gaisa satiksmes centru Frankfurti Vācijā un uz viesstrādniekus no Latvijas gaidošo Oslo Norvēģijā; Norvēģijas virzienā biļešu tirdzniecību un lidojumu savienošanu veic Skandināvijas aviokompānija SAS, bet lidojumus izpilda “airBaltic” lidmašīnas un apkalpes. “Tas ir svarīgi ne tikai lidostai, bet arī valstij un tautsaimniecībai kopumā,” norādīja lidostas valdes priekšsēdētāja Laila Odiņa. “Mūsu teritorijā atrodas daudz uzņēmumu, kuriem arī ar šodienu atsākas darbs,” viņa turpināja. Jāatzīst gan, ka pagaidām šāds darbs nozīmē peļņu, bet zaudējumus visām iesaistītajām pusēm. Tikai “pakāpeniski, ļoti pakāpeniski”, kā uzsvēra satiksmes ministrs Tālis Linkaits, “Rīga atkal būs Baltijas savienojumu centrs”. Latvijas valstij šis pakāpeniskums izmaksās 286+49,9 miljonus eiro, cik valdība jau nolēmusi ieguldīt attiecīgi “airBaltic” un lidostas darbības uzturēšanā līdz brīdim, kad vismaz teorētiski šie uzņēmumi varētu sākt pelnīt.
Nākamajā dienā, 19. maijā, Satiksmes ministrija noteica, ka no 25. maijā “airBaltic” drīkstēs atsākt lidojumus uz Helsinkiem un Minheni un no 1. jūnijā - arī uz Berlīni. L. Odiņa atklāja, ka vēlēšanos atsākt lidojumus uz Rīgu pirmās paudušas Ungārijas zemo cenu lidsabiedrība “Wizzair”, Somijas “Finnair” un Baltkrievijas “Belavia”. Taču, kamēr katrā valstī ne tikai pastāvēs, bet nemitīgi mainīsies noteikumi par ārzemnieku tiesībām pārvietoties pa šo valsti vai tikai pa tās lidostu, ja tiek veikti tranzītlidojumi, nav pilnas pārliecības par to, kā īsti šie nodomi realizēsies.
Uz Rīgā ielidojušajiem pasažieriem attiecas Baltijas valstu 15. maija vienošanās par savstarpēju atļauju šo valstu iedzīvotājiem atrasties kaimiņvalstīs bez ierobežojumiem, bet citu valstu iedzīvotājiem pēc ierašanās šajās valstīs jādodas divu nedēļu ilgā pašizolācijā, kas padara šādu ceļošanu bezjēdzīgu. 16. maijā sekoja ekonomikas ministra Jāņa Vitenberga rīkojums par kārtību, kādā uzņēmumi var lūgt ārzemnieku atbrīvošanu no karantīnas, ja viņu nodarbināšana nepieciešama Latvijas uzņēmumiem, kuri apņemas ierobežot ārzemnieku kontaktus ar vietējiem iedzīvotājiem un nodarbināt viņus ne ilgāk kā piecas dienas, pēc tam viņiem Latvija jāatstāj, bet izņēmuma gadījumos ne vēlāk kā mēneša laikā. Latvija ar šādām procedūrām ne ar ko neatšķiras no citām valstīm. Kā 19. maijā formulēja Latvijas Ārlietu ministrijas preses sekretārs Jānis Beķeris, “patlaban drošības un pagaidām vēl nestabilās situācijas dēļ valstis ļoti piesardzīgi skatās uz lielu iedzīvotāju kustību pāri robežām".
Piesardzība izpaužas tādos robežu šķērsošanas apgrūtinājumos, kādus pārvarēt ir bezcerīgi tūristiem, bet kuriem nevar būt rentabla neviena aviokompānija ar savu tagadējo lidmašīnu skaitu un neviena lidosta ar milzīgām telpu platībām.
Robežu šķērsošana tomēr principā pieļauta divu apsvērumu dēļ. Pirmkārt, praktiski visās Eiropas valstīs ir nozares, kas nevar pastāvēt bez viesstrādniekiem. Norvēģi, lūk, nevar iztikt bez viesstrādniekiem no Latvijas, un arī Latvijā uzņēmējus valdība nevarēja atstāt bez solījuma, ka darbiniekus no ārzemēm principā varēšot dabūt. Otrkārt, darbinieku ceļošana ir eksperiments, lai noskaidrotu, vai vispār un kādu tieši ārzemnieku parādīšanās palielina saslimstību ar Covid-19. Šajā eksperimentā ietilpst arī drošības pasākumu veikšana lidostās un lidmašīnās. Lidosta “Rīga” prasa, lai pasažieri pāri lidostas slieksnim kāptu jau ar sejas maskām (vai nopirktu tās turpat uz sliekšņa par diviem eiro gabalā), bet no savas puses nodrošina ķermeņa temperatūras mērīšanu visiem pasažieriem pie ieejas izlidošanas zonā. Saviem pasažieriem “airBaltic” katram sejas masku un divas mitrās salvetes piešķirs pa brīvu, t.i., iekļaus biļetes cenā, kas, pēc M. Gausa teiktā, tāpēc nekļūs augstāka, nekā bija lidojumu pārtraukšanas brīdī. Šobrīd “airBaltic” piedāvā vienvirziena biļeti lidojumam uz Tallinu pa 66 eiro. Viņš pieļāva, ka biļešu cenas varētu pazemināties tajā brīdī, kad vismaz atsevišķos maršrutos atsāksies konkurence starp aviosabiedrībām. Tas neizklausās neticami saistībā ar naftas cenu kritumu, kam būtu jāvelk sev līdzi arī aviodegvielas cenas. Vismaz teorētiski vajadzētu būt iespējai panākt atlaides “airBaltic” nopirkto, bet neizpirkto lidmašīnu cenām, jo visā pasaulē desmitiem tūkstošu lidaparātu šobrīd netiek izmantoti un pastāv aizdomas, ka daļa no tiem nekad vairs netiks izmantoti.
Par lidojumu zibenīgās apturēšanas un ļoti, ļoti pakāpeniskās atsākšanas gala rezultātu šobrīd skaidrības nav. No vienas puses, ir ļoti saprotama vēlēšanās, lai vismaz līdz 2020. gada beigām viss atkaļ kļūtu tieši tā, kā bija gada sākumā. No otras puses, ir bažas, ka Covid-19 nav ekonomiskās krīzes cēlonis, bet aizsegs un līdzeklis, kā pieradināt cilvēkus pie pavisam savādākas dzīves. Konkrētajā gadījumā tas nozīmētu, ka uz nepārskatāmu laiku ievilksies tagadējā dzīve, kurā, citējot T. Linkaita runu lidostā, “Frankfurte ir ļoti labs transporta mezgls, no kura doties (..) uz Stokholmu”. Varbūt patiešām Latvijas iedzīvotāju skaitam un ekonomiskajai jaudai atbilst ja ne viens vienīgs, tad divi vai pat trīs lidmašīnu reisi dienā uz Frankfurti, no kurienes desmit ierēdņu aizlidos uz Briseli, pa kādas ierēdnim vai uzņēmējam uz Berlīni, Londonu, Stokholmu, kā arī retu reizi uz Maskavu un vēl eksotiskākām vietām. Nav nākotnes garantiju ne par Latvijas izcelsmes aviopasažieru kopskaitu, ne par viņiem pieejamo lidojumu galamērķu skaitu un apmeklējumu biežuma sadalījumu.
