Starp svētkiem latvju bāleliņi paguva vien pamosties, nožāvāties, pakasīt kājas pēdu, padzert mezimus, smektas un kreonus, dažs salāpīties un/vai aiziet uz darbu, bet kopumā uz lieliem varoņdarbiem nevienu nevilka – it īpaši tāpēc, ka Nacionālais laika ziņu Boms Tricis gadumijā piedraudēja ar +10 grādiem, atkusni, lietavām, šķīdoni, saulesdūrienu un siena drudzi. Aiz neko darīt bāleliņi nolēma pārskatīt, kas labs un nelabs sadarīts 2022. gadā.
Pārlapojot 2022. gada notikumu arhīvus, latvju bāleliņi ar pārsteigumu konstatēja, ka līdz pat 24. februāra naktij viņus nāvīgi satraucis kaut kāds tur štrunta kovids ar visādām mājdirnēm, lokdauniem, šatdauniem un sazin ko vēl. Pēc minētā datuma pat LTV “Kovidorāmai” bija piemirsies ik pa pusstundai informēt, cik jaunu kovidslimnieku reģistrēts, cik bijis mirušo un cik no tiem bijuši nešpricēti, pusšpricēti vai līdz galam nenošpricēti, savukārt akumulatoristiski kumulatīvais rādītājs, ar kuru jau divus gadus pirms gulētiešanas biedēja mazus bērnus un vecus cilvēkus, vēl tika pieminēts tikai svešvārdu vārdnīcā, vēstures grāmatās un žurnālā “Ko Ārsti Tev Stāsta”.
Ja jebkuri satricinājumi pasaulē noveda pie naftas cenu kāpuma, tad latvju zemē pirmām kārtām tie rezultējās ar to, ka no veikalu plauktiem pazuda sāls, tualetes papīrs un griķi. Kara Ukrainā izraisītā krīze no iepriekšējām atšķīrās ar to, ka bāleliņi bija nolēmuši pārtikt tikai no sāls un pat atslaucīties tikai ar to. Tā kā nebija precīzas informācijas, ko bāleliņi grasās iesākt ar iepirkto sāli, tad dzima hipotēze, ka turpmāk brokastīs uz sālsmaizes tiks smērēts sāls, pie tējas un kafijas bērts sāls, pusdienās tiks vārīta sāls zupa, bet desertā būs sāls saldējums. Rimčiki, maksimas un lidli dievojās, ka sāls iztrūkums veikalos ir tikai īslaicīgs, bet neviens viņiem neticēja, tāpēc portālos parādījās sludinājumi ar tekstu “mainu vieglo automašīnu pret 1 kg sāls”.
Aizsardzības ministrija sarīkoja mācības iedzīvotāju apziņošanā ar SMS īsziņām, lai pārbaudītu, kā iedzīvotāji reaģēs krīzes situācijās. No sūtītāja “Sargs.lv” tika izsūtītas īsziņas ar šādu saturu: “Uzmanību, apziņošanas pārbaude! Te raksta tavs tēvocis Nigērijā, kurš ir neglābjami slims un grib atstāt tev savus miljonus mantojumā. Zini, kā rīkoties krīzes gadījumā, un iepazīsties ar 72 stundu bukletu. Skūpstu un skauju, Tava Aizsardzības ministrija.” Rezultāti bija satriecoši - neviens nebija rēķinājies, ka iedzīvotāji tiešām mēģinās šo bukletu izlasīt, taču tie to darīja, uzkarot aizsardzības Pabrīķa datoru un pārējo AM sistēmu. Tie, kas nebija spējuši atvērt saiti un izlasīt bukletu, nākamajā rītā pilnā ekipējumā ar pasi zobos un desmaizēm mugursomā sēdēja kara komisariātos un gaidīja iesaukšanu obligātajā vai neobligātajā militārajā dienestā.
Beidzot tika pielikts punkts fallīgā okupekļa gaitām Pārdaugavā - iesākumā to gandrīz ar visām savītušajām un apsalušajām puķēm 9. maijā nošķūrēja vietējais traktorists, bet pēc tam pie darba ķērās nopietnāki vīri un piebeidza fallekli pavisam. “Eu, zaķīši, vai nav tā kā mazliet par vēlu, tas gadījumā nebija jādara jau vakar, aizvakar, pirms gada vai 1993. gadā, kad no šejienes izsvieda PSRS karaspēku?” pārvaicāja nepateicīgie latvju bāleliņi. Okupekļa piebeigšana tika juridiski precīzi argumentēta - nenotika vis tā nojaukšana, bet Uzvaras parka demonumentizācija ar mērķi novērst nacistu, fašistu, un citu riebekļu pulcēšanos tā pagrabos, pakājē, piegulošajās apkaimēs, apkopējas slotu kambarī un sakuru birzī.
Rīgas dome uzreiz paziņoja, ka okupeklis netiks saudzīgi demontēts no augšas līdz apakšai, no apakšas uz augšu vai no kreisās puses uz labo, bet nogāzts zemē, atspārdīts un piebeigts ar kontrolšāvienu galvā. Ar obeliska gāšanu negāja viegli, jo tas nekādi negribēja padoties - pretojās, spiedza, brēca un spārdījās, taču pietika tikai LTV sākt intervēt Urbanoviču, un to nu okupeklis vairs nespēja izturēt. Padzirdot Urbanoviča ievadvārdus, tas ar skaļu blīkšķi un plunkšķi metās garšļaukus un bija beigts, iezveļoties Uzvaras parka baseinā, no kurienes pēc tam vēl nedēļām tika sūknēts ārā ūdens, dūņas, lapu sanesumi, revolucionāru līķi, zivis un velosipēdi, bet īpaši lielā daudzumā - zobu protēzes, korķu viļķi, brētliņu tomātu mērcē konservu bundžas un belašu ietinamie papīri.
Pa to laiku tviterlentē uzplauka jauns un vētrains teju vai mīlas seriāls, kurā galvenajās lomās iejutās Progresīvais Selmūšs un reklāmas Stendža. “Vecāku uzmanības trūkums. Diplomāti, karjera, bērns novārtā. Nu, un viss beidzas ar Kauguriem. Spilgtākais Selmas teksts “man vienalga, ar ko gulēt - vīrieti, sievieti vai gludekli. Galvenais, ka vakcinēts 3x”. Man viss uz šo brīdi,” Selmūšam veltījumu ierakstīja Stendža. “Pusmūžs. Šlesers, narkotikas, alkohols, tuvinieki novārtā. Nu, un viss beidzas ar trīcošām rokām, KPV kampaņām, izmisīgiem uzmanības meklējumiem. Man žēl Ērikonkuļa, runā, ka bijis talantīgs,” atbildi parādā nepalika Selmūšs. “Viņš viņai gadījumā nav par vecu?” mazliet satraucās bāleliņi, nepacietībā gaidot seriāla turpinājumu.
Tuvojoties 1. septembrim, ar kārtējo pērli nāca klajā prezidentīgais Levitonkuls, kurš LTV “Rīta Pornorāmā” dalījās atmiņās par savu pirmo skolas dienu: “Es atceros savu pirmo septembri. Es sāku iet 2. klasē, jo konstatēja, ka man ir pietiekošas zināšanas. Bet tas bija ļoti, ļoti sen. Tas bija pirms 50 gadiem. Tā bija ļoti skaista diena.” Nežēlīgie žurnaļugas ātri aprēķināja, ka pirms 50 gadiem Levitonkulim bija 17 gadi, tātad skolas gaitas viņš sācis stipri pavēlu. “Un kāpēc jūs domājat, ka viņš pārteicās?” situācijas komisko pusi nesaprata latvju bāleliņi. “Mums jau sen bija aizdomas, ka agrāk par pilngadības sasniegšanu viņš diez vai būs ticis kaut līdz trešajai klasei!”
Gatavojoties Saeimas vēlēšanām, sacensībās par apspriestākā kandidāta piesaisti pārliecinoši uzvarēja “Saskaņa” ar Mairbriedi. Sociālajos tīklos sākās šūmēšanās, un tie, kuri pēc Brieža pēdējo mēnešu izteikumiem bija saplēsuši viņa svētbildes un izmetuši atkritumos viņa cepurītes, gāja uz miskastēm, lai tās vilktu no tām ārā un plēstu un mestu vēlreiz. Aizkulisēs virmoja runas, ka 14. Saeimā tiks veiktas izmaiņas Kārtības rullī, kur iekļautas normas, ka debašu laikā tribīnes vietā nāksies kāpt ringā, sēdes noslēgumā skanēs gongs, balsošanas pogu “atturas” nevarēs spiest pilnīgi visu sasaukuma laiku, sišana kolēģiem pa purnu nebūs atbalstāma rīcība u.tml. lietas. Sporta nozarei tika rosināts pie ieejas treniņu zālēs izlīmēt Mairbrieža foto, izvilkumus no spilgtākajiem citātiem un brīdinājuma uzrakstus, kas vēstītu, ka “pārmērīga boksēšanās un dabūšana pa galvu ir kaitīga jūsu veselībai”.
14. Saeimas vēlēšanu rezultāti nepārsteidza: latvju bāleliņi ievēlēja tos, kurus paši četrus gadus bija lamājuši, gānījuši un zākājuši, pieplusojuši tiem tos, kurus paši pirms vairākiem gadiem bija uz neatgriešanos atlaiduši, kā arī saujiņu grūti pieskaitāmo, kuri tagad deputātu krēslos nomainīja citus grūti pieskaitāmos. Ja kādam bija trūcis Šlosera un Lielā Viļa, tad tagad viņu bija komplektos pa divi, līdz ar to pieņemot, ka Šloseri un Lielie Viļi vairojas daloties, pastāvēja pamatotas cerības, ka jau 2042. gadā 18. Saeimas sastāvs tiks pilnībā nokomplektēts tikai no Šloseriem un Lielajiem Viļiem.
Izrādījās, ka var sakasīties ne tikai dalot virtuālos krēslus valdībā, bet arī reālos turpat Saeimā - to pierādīja “Progresīvie”, kuri nevēlējās sēdēt starp Šlosera “Latvija vienā vietā” un Rosļikovsusļikova “Šņabilitāti”, bet tuvāk “Jenotībai”. “Viss tika pamatots ar tradīciju, bet arī tā netika pamatota ar kritērijiem,” gražojās “Progresīvo” Antoņina Toņa Ņina Ņenaševa-Ņevaševa un piecirta papēdīti: “Šlosers taču nospers manu gumijas pīlīti, Lielā Viļa puika atņems vienradzi, Glorija neēd jūras kāpostus, bet Rosļikovsusļikovs nelāgi ož!” Nācās balsot. Lai gan par rezultātiem domas dalījās, neapstiprinājās baumas, ka “Progresīvajiem” beigu galā likts sēdēt pie poda.
Pati galvenā intriga bija tā, cik jaunievēlēto deputātu nebūs pirms Saeimas sēdes mājās pie spoguļa pavingrinājušies izteikt “Klāras krelles klārā glāzē”, “šaursliežu dzelzceļš”, “šis žagaru saišķis nav mans žagaru saišķis”, “čukča čigānam ķiplokus čamda”, “zviegtin zviedza zviedru zirgi Zvirgzdupītes ziemeļos” un citus mēles mežģus, tāpēc, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, apmaldīsies svinīgā solījuma trīs priedēs un neatminēsies, vai pareizi bija zvērēt, zvērot, zvērīgot vai solīt, Latvijas satiksmei vai Latvijas Satversmei, un vai pienākumus pildīt pēc labākās apziņas vai sirdsapziņas. Diemžēl šovs sanāca ar rūgtas vilšanās pieskaņu - pat Jenču Mārcis un rosļikovsusļikoviešu Glorija nolasīja svinīgo solījumu diezgan raiti, turklāt pēdējā to izdarīja latgaliešu valodā, jo gluži pareizi bija nospriedusi, ka ir vienalga, kurā no savā mūžā līdz šim praktiski nelietotajām svešvalodām - latviešu vai latgaliešu - tiek lasīts teksts.
Saeimā ticēji kaut kā nebūt salipināja savu trīskājaino tabureti, tas ir, koalīciju. Kariņpapam dīvainā kārtā bija pielēcis tas, ka pingvīni ar leduslāčiem nekopojas, tāpēc progresīvie atstājami aiz valdības borta. “Bet varbūt viņiem varētu iešķiebt vienu maziņu, pavisam mazmazītiņu ministra ķeblīti, ko? Tādu pavisam pieticīgu, kaut kur valdības mājas pašā stūrītī, a? Mēs varētu parakstīt speciālu vienošanos, kādu sadarbības memorandiņu vai memorandumdumiņu,” lūdzošām acīm koalīcijas virzienā vērās “jaunie jenoti”. “Nē! No! Nein! Nicht! Nafig!” strikti teica koalīcija. “Un punkts! Nekāda komata.”
Pati Kariņpapa II valdības apstiprināšana aizritēja apbrīnojami rāmos toņos, bez problēmām izveidojot arī Klimaksa un enerģētikas ministriju. Pirms tam tika ātri parakstīti sadarbības līgumi un citi memorandumdumi, kurus pēc tam skolēniem lika lasīt par sodu kā savulaik Andreja Upīša “Zaļo zemi”. “Un tas ir viss?” vīlušies noteica latvju bāleliņi. “Kur šovs, kur kautiņi, kur asinis?!”
Iespējams, kautiņi un asinis tika atstāti uz 2023. gadu, kurā vajadzēja izvēlēties jauno Valsts prezidentu. Turklāt daudzas prominences joprojām dusmojās, ka prezidentīgais Levitonkuls 18. novembra vakarā bija mēģinājis šķirt ģimenes, uz svinīgo koncertu un pieņemšanu Nacionālajā teātrī izsūtot ielūgumus bez otrajām pusītēm - vīriem, sievām vai trešā dzimuma. “Atvilksieties vēl ar suņiem, kaķiem, zirgiem, vombatiem, valabijām, oranžajiem kuskusiem un kumodēm, vai ko nu jūs tur būsiet sava jaunā ģimeņu civiltiesiskā regulējuma izpratnē noskatījuši par saviem laulātajiem…” norūca augstākā amatpersona, vispārpieņemtās normas un etiķetes ignorējot.
