Vai pro­fe­si­ja dzen de­pre­si­jā?

De­pre­si­ju cil­vē­ki bie­ži pie­sauc ne­vie­tā, mē­ģi­na pa­ši sev no­teikt dia­gno­zi, mek­lē pa­do­mus un brī­num­lī­dzek­ļus in­ter­ne­tā. Vai, glu­ži ot­rā­di, ig­no­rē ilg­sto­ši no­māk­to ga­ra­stā­vok­li un uz­ska­ta, ka va­jag ti­kai sa­ņem­ties, ne­vis iet pie ār­sta.

De­pre­si­jas at­tīs­tī­bu ie­tek­mē da­žā­di fak­to­ri, par ku­riem lai spriež spe­ci­ā­lis­ti, to­mēr kat­ram der zi­nāt, ka viens no tiem ir arī pro­fe­si­ja, ku­rā strā­dā­jam. ASV ga­rī­gās ve­se­lī­bas pēt­nie­ki iz­vei­do­ju­ši to pro­fe­si­ju sa­rak­stu, ku­ru pār­stāv­jiem ir vis­lie­lā­kais risks ie­slīgt ne­gri­bē­tos de­pre­si­jas ap­kam­pie­nos. Tas ne­no­zī­mē, ka pro­fe­si­ja bū­tu jā­mai­na, vien­kār­ši vē­rī­gāk jā­ie­lū­ko­jas se­vī un, ja nu kas, lai­kus jā­mek­lē pa­lī­dzī­ba pie psi­ho­lo­ga vai psi­ho­te­ra­pei­ta.

Ap­kal­po­jo­šais per­so­nāls sa­bied­ris­ka­jā ēdi­nā­ša­nā. Vies­mī­ļi bie­ži sa­ņem ma­zu at­al­go­ju­mu, un vi­ņus no­gur­di­na dau­dzie cil­vē­ki, ku­ru vēl­mes kat­ru die­nu jā­iz­pil­da. Da­ļa klien­tu pie­de­vām iz­tu­ras rup­ji, ir psi­ho­lo­ģis­ki grū­ti tikt ar vi­ņiem ga­lā un vien­mēr būt la­bā for­mā, ar­vien grū­tāk kļūst at­gūt ener­ģi­ju un sa­gla­bāt mo­ti­vā­ci­ju.

Slim­nie­ku un bēr­nu ap­rū­pē­tā­ji mā­jās. Ir grū­ti dien­die­nā ēdi­nāt, van­not un ci­tā­di ap­rū­pēt cil­vē­kus, no ku­riem ne­var gai­dīt ne­kā­du pa­tei­cī­bu vai sa­vu pū­ļu at­zi­nī­gu no­vēr­tē­ju­mu, jo vi­ņi ir pā­rāk sli­mi vai pā­rāk ma­zi, lai spē­tu to paust. Tur­klāt ir ļo­ti skum­ji ik die­nu re­dzēt sli­mus cil­vē­kus, ku­ru ve­se­lī­bu nav ie­spē­jams ra­di­kā­li uz­la­bot.

So­ci­ā­lie dar­bi­nie­ki. Vi­ņiem ne­pār­trauk­ti jā­sa­ska­ras ar dzī­ves ēnas pu­sēm, ar so­ci­ā­li ne­lab­vē­lī­giem ie­dzī­vo­tā­ju slā­ņiem, jā­uz­klau­sa ne­pār­trauk­tas ne­ap­mie­ri­nā­tu cil­vē­ku pra­sī­bas un jā­cen­šas pa­lī­dzēt, to­mēr tu­ro­ties bi­ro­krā­tis­ku priekš­rak­stu ro­be­žās. Šis darbs pra­sa ļo­ti lie­lu at­de­vi, pat paš­u­zu­pu­rē­ša­nos, un rei­zēm cil­vēks iz­deg ļo­ti āt­ri.

Ēku eks­plu­a­tā­ci­jas un uz­­­kop­­ša­nas die­nes­tu dar­­bi­nie­ki. Vi­ņiem bie­ži nā­kas sa­stap­ties ar pā­rē­jo cil­vē­ku augst­prā­tī­gu at­tiek­smi – ap­ko­pējs vai re­mont­strād­nieks it kā ir otr­šķi­rīgs cil­vēks, ku­ru iz­sauc vien tad, kad jā­no­vērš ci­tu ra­dī­tās ne­kār­tī­bas. Bie­ži jā­strā­dā ga­ras stun­das, var pie­augt dar­ba dau­dzums no­teik­tā ga­da­lai­kā, rei­zēm jā­sa­mie­ri­nās ar mai­ņu dar­bu.

Me­di­ķi. Ār­sti, me­di­cī­nas mā­sas un ci­ti me­di­cī­nas dar­bi­nie­ki bie­ži no­nāk si­tu­ā­ci­jās, kad no vi­ņiem at­ka­rī­ga ot­ra cil­vē­ka dzī­vī­ba, strā­dā ga­ras stun­das, vi­ņus var ku­ru kat­ru brī­di iz­saukt pie slim­nie­ka. Ne­iz­bē­ga­mi nā­kas ska­tīt vai­gā sli­mī­bas, trau­mas, arī nā­vi, pa­vēs­tīt slik­tas zi­ņas pa­cien­tiem un tu­vi­nie­kiem.

Sko­lo­tā­ji. Pra­sī­bas, kas tiek iz­vir­zī­tas sko­lo­tā­ju kva­li­fi­kā­ci­jai, ne­pār­trauk­ti pie­aug, tur­klāt tās iz­vir­za gan sko­lē­ni, gan vi­ņu ve­cā­ki, gan sko­las va­dī­ba, gan daž­ne­da­žā­das in­sti­tū­ci­jas. Sko­lē­nu dar­bus bie­ži nā­kas la­bot mā­jās, ma­te­ri­ā­lā no­dro­ši­nā­ju­ma zi­ņā mā­cī­bu pro­ce­sā jā­iz­tiek ar ma­zu­mi­ņu.

Ze­mā­kie ie­rēd­ņi. Tie ir cil­vē­ki, ku­ri no vi­sām pu­sēm sa­ņem da­žā­dus rī­ko­ju­mus un uz­de­vu­mus, vi­ņi ir priek­šē­jās lī­ni­jās dar­bā ar ap­mek­lē­tā­jiem, ku­ru acīs tie­ši vi­ņi re­pre­zen­tē sa­vas ie­stā­des se­ju. Ga­dās brī­ži, kad vi­ņi pēk­šņi tiek ļo­ti ap­krau­ti ar dar­biem. Ze­mā­kie ie­rēd­ņi re­ti sa­ņem pa­tei­cī­bu no priekš­nie­kiem un ie­dzī­vo­tā­jiem.

Ak­tie­ri, māk­sli­nie­ki, rakst­nie­ki. Šis darbs mēdz būt sais­tīts ar ne­re­gu­lā­riem ie­nā­ku­miem, ne­no­teik­tu dar­ba­lai­ku un vie­nat­ni. Sta­tis­ti­ka rā­da, ka ra­do­ši cil­vē­ki ir arī vai­rāk pa­kļau­ti spon­tā­nām ga­ra­stā­vok­ļa mai­ņām, vi­ņi bie­ži ir no­māk­ti. Arī māk­sli­nie­ku vi­dē iz­pla­tī­tās dzī­ves­vei­da īpat­nī­bas ne­re­ti vei­ci­na de­pre­si­jas at­tīs­tī­bu.

Fi­nan­šu kon­sul­tan­ti un grā­mat­ve­ži. Iz­pē­tīts, ka šo pro­fe­si­ju pār­stāv­jiem lie­lu sprie­dzi ra­da at­bil­dī­ba, rī­ko­jo­ties ar dau­dzu ci­tu cil­vē­ku nau­du, ku­ri pa­ši ne­ori­en­tē­jas fi­nan­šu jau­tā­ju­mos. Ne jau viss vien­mēr at­ka­rīgs no kon­sul­tan­ta vai grā­mat­ve­ža, bet, ja kaut kas ne­no­tiek tā, kā ce­rēts, un cil­vē­ki zau­dē sa­vu nau­du, viņš ir pir­mais vai­nī­gais.

Pār­do­ša­nas spe­ci­ā­lis­ti. Dau­dziem tirdz­nie­cī­bas jo­mas pār­stāv­jiem ie­nā­ku­mi ir at­ka­rī­gi no pār­do­tā, tā­pēc sprie­dzi ra­da jau tas vien, ka ne­var zi­nāt, kad un cik iz­do­sies no­pel­nīt. Bie­ži vien ne­var rē­ķi­nā­ties ar no­teik­tām dar­ba stun­dām. Kon­ku­ren­ce ir lie­la, ik die­nu jā­sa­ņem ļo­ti daudz at­tei­ku­mu, po­ten­ci­ā­lais klients var pē­dē­jā brī­dī pār­do­māt, aiz­ska­ro­ši iz­teik­ties par ta­vu pie­dā­vā­ju­mu un te­vi pa­šu.

Si­tu­ā­ci­jas, kas var ie­dar­bi­nāt de­pre­si­jas me­hā­nis­mu

Dar­ba zau­dē­ša­na. Pil­nī­gi pie­tiek jau ar fi­nan­si­ā­la­jām grū­tī­bām, ko dar­ba zau­dē­ša­na nes sev lī­dzi, lai tu­vi­nā­tu de­pre­si­ju. Tas bie­ži ir arī smags trie­ciens cil­vē­ka paš­vēr­tē­ju­mam. Dar­ba zau­dē­jums var nest lī­dzi arī at­tie­cī­bu iz­juk­ša­nu. Kā tu­rē­ties: pa­cie­tī­gi mek­lēt dar­bu, ko­mu­ni­cēt ar ci­tiem cil­vē­kiem, ku­ri ir tā­dā pa­šā si­tu­ā­ci­jā, ne­pār­stāt plā­not sa­vu lai­ku kat­rai die­nai, sākt vin­grot, no rī­tiem do­ties pa­stai­gā, vai­rāk lai­ka vel­tīt va­ļas­prie­kam utt.

Tuk­šās ligz­das sin­droms. Di­vas lie­tas, ar ko cil­vē­kiem ir vis­grū­tāk tikt ga­lā, ir zau­dē­ju­mi un pār­mai­ņas. Kad pie­au­gu­šais bērns at­stāj ve­cā­ku mā­jas, vi­ņi pār­dzī­vo abus di­vus. Ve­cā­ki bie­ži nav ga­ta­vi tam, ka ta­gad viss vi­ņu dzī­ves ritms būs ci­tāds. Vis­kra­sāk to pār­dzī­vo sie­vie­tes, bet rei­zēm ne­at­pa­liek arī vī­ri. Vis­grū­tā­kais šis brī­dis ir vien­tu­ļa­jiem ve­cā­kiem vai tiem, ku­riem, iz­ņe­mot rū­pes par bēr­nu, nav daudz ko­pī­gu in­te­re­šu. Šo si­tu­ā­ci­ju pa­līdz pār­va­rēt jau­nu no­dar­bī­bu at­ra­ša­na, ie­sais­tī­ša­nās in­te­re­šu gru­pās, kur­sos, paš­dar­bī­bā, ce­ļo­ša­na, tik­ša­nās ar drau­giem utt.

Sek­su­ā­las pro­blē­mas. Arī tās var kal­pot par de­pre­si­jas pa­lai­dēj­me­hā­nis­mu. Sa­vu­kārt vai­rā­ki me­di­ka­men­ti, kas do­mā­ti de­pre­si­jas ār­stē­ša­nai, no­māc sek­su­ā­lās dzi­ņas. Se­viš­ķi jū­tī­gi pret ne­veik­smēm gul­tā ir vī­rie­ši. Lai ne­no­nāk­tu līdz de­pre­si­jai, ir lai­kus jā­mek­lē pro­fe­si­o­nā­la me­di­cī­nis­ka pa­lī­dzī­ba. Ja vai­nī­gas at­tie­cī­bu pro­blē­mas, ie­tei­ca­ma pā­ru te­ra­pi­ja pie psi­ho­te­ra­pei­ta. Tas ir sva­rī­gi, jo piln­vēr­tīgs sekss pats par se­vi ir lī­dzek­lis pret de­pre­si­ju.

Al­ko­ho­la pār­mē­rī­bas. Vei­do­jas ap­bur­tais loks: kad ir skum­ji, cil­vēks lie­to al­ko­ho­lu, lai uz­la­bo­tu ga­ra­stā­vok­li, bet al­ko­hols ie­dar­bo­jas uz cen­trā­lo ner­vu sis­tē­mu, vei­ci­not de­pre­si­jas at­tīs­tī­bu, ja cil­vē­kam ir šā­da no­slie­ce. Ris­kē gan tie, ku­riem ir no­slie­ce uz de­pre­si­ju, gan tie, ku­riem ir no­slie­ce uz al­ko­ho­lis­mu. 30–50% al­ko­ho­li­ķu cieš no de­pre­si­jas. Ir ti­kai viens ri­si­nā­jums: ar spe­ci­ā­lis­tu pa­lī­dzī­bu vai bez tās at­teik­ties no al­ko­ho­la lie­to­ša­nas.

No­piet­na sli­mī­ba. Uz­zi­not sma­gas sli­mī­bas dia­gno­zi, pār­vēr­šas vi­sa dzī­ve, ne­kas vairs nav tā kā va­kar, mai­nās cil­vē­ka ska­tī­jums uz sa­vu nā­kot­ni, tā šķiet bie­dē­jo­ša, cil­vēks jū­tas ap­ju­cis, sa­vu da­ra arī sā­pes un no­gu­rums. Pro­tams, jā­iz­man­to vi­sa pie­e­ja­mā ār­stē­ša­na. Ļo­ti vēr­tī­ga ir ie­sais­tī­ša­nās pa­cien­tu bied­rī­bā – lai cik sir­snīgs bū­tu tu­vi­nie­ku at­balsts, ša­jā zi­ņā vis­la­bāk jūs spēs sa­prast ne­lai­mes bied­ri.

Šķir­ša­nās. Tā no­zī­mē mil­zī­gu pār­mai­ņu cil­vē­ka so­ci­ā­la­jā sta­tu­sā, vien­tu­lī­bu un ba­žas par to, kā ta­gad dzī­vot vie­nat­nē, arī fi­nan­si­ā­las pro­blē­mas. Pa­pil­du stre­su ra­da tas, ka pro­blē­mas skar arī bēr­nu dzī­vi. Iz­pla­tīts ir uz­skats, ka šķir­ša­nās ini­ci­a­tors jū­tas la­bāk ne­kā tas, ku­ru pa­met, bet pa­tie­sī­bā vieg­li nav ne­vie­nam. Arī tas, kurš ie­ro­si­nā­ja šķir­ša­nos, pirms tam pa­ras­ti ir pie­dzī­vo­jis sā­pī­gu un ne­lai­mī­gu dzī­ves pos­mu. Ja nav ie­spē­jams pa­šiem tikt ga­lā ar ne­ga­tī­vo emo­ci­ju kok­tei­li, ko ra­da šķir­ša­nās, ie­tei­cams mek­lēt psi­ho­te­ra­pei­ta pa­lī­dzī­bu.

Pa­rā­di. Ne­spē­ja sa­mak­sāt sa­vus rē­ķi­nus vai ti­kai ba­žas, ka tā va­rē­tu ga­dī­ties, ra­da sprie­dzi, slik­tu ga­ra­stā­vok­li, ner­vo­zi­tā­ti, paš­vēr­tē­ju­ma kri­ša­nos un ga­lu ga­lā var no­vest de­pre­si­jā. Lai cik slik­ti, va­ja­dzīgs kāds rī­cī­bas plāns. Tie­ciet pre­cī­zi skaid­rī­bā, kā­da ir si­tu­ā­ci­ja, un do­mā­jiet, ko da­rīt tā­lāk, kon­sul­tē­jie­ties ar gud­riem un pat ar ne tik gud­riem cil­vē­kiem – arī tas būs so­lis tu­vāk plā­nam.