Nepieradinātais Sovvaļnīks

 
©Andrejs Strokins F64

"Pirms kāda laika sportojot sarāvu ceļgala saiti un menisku. Tā bija zīme, ka ir mazliet jāpiebremzē un jāpadomā, kas ar mani, ar mums notiek," saka roka mūziķis Sovvaļnīks, grupas Borowa MC ģitārists Ingars Gusāns, arī Dr. Philol., Rēzeknes augstskolas docents, vadošais pētnieks, latīņu, sengrieķu valodas un antīkās literatūras pasniedzējs, arī trīsgadīgā Mareka tēvs.

"Vērojot, kas notiek Latvijā, neviļus rodas jautājums, vai mūsu demokrātiju piemeklēs tāds pats liktenis kā senos grieķus. Viņi, būdami demokrātijas pamatlicēji, to neprata savā valstī nosargāt. Lai izkļūtu no strupceļa, senie grieķi visu varu uzticēja tirānam – vienpersoniskam valdītājam. Un valsts atguvās. Krīzes brīžos tirāni spēj centralizēt valsti, reformēt ekonomiku. Ja valsts nonāk strupceļā, no kura ilgstoši nespēj izkļūt, sabiedrību pārņem stress un apātija. Vajag aktīvu un konkrētu rīcību, pārdomātus un konkrētus lēmumus, nevis stiept gumiju un nodarboties ar demagoģiju," uzskata sengrieķu valodas un antīkās literatūras pārzinātājs. "Jaunībā es biju gatavs iet politikā, bet ļoti daudz laika aizņēma mācības. Tā kā neesmu radis kaut ko darīt uz puskāju, lai izvairītos no paviršības, no domas par iešanu politikā atteicos."

Maksimumu, nevis minimumu

Kaut valstī ir krīze, kas daudzus ietriekusi depresijā, Ingars uzskata, ka latiņu nedrīkst nolaist zemāk nevienā jomā. Strādājot ar studentiem, viņš bieži dzirdot jautājumu: kāpēc man tas būtu jāmācās? "Dzīvē viss var noderēt, ja ne uzreiz, tad vēlāk. Jo cilvēks ir inteliģentāks, jo viņam plašāks redzesloks, jo lielākas iespējas izvēlēties, ko dzīvē darīt. Daudzi jaunieši maksimāli īsā laikā grib ieraut tikai minimumu, lai, nedod Dievs, lieki nevajadzētu pakustināt pirkstiņu, jo mācības uztver kā apgrūtinājumu, nevis sava redzesloka paplašināšanu. Protams, ir mežonīgs dzīves temps, kas rada izjūtu, ka kaut ko kavējam, nepagūstam. Lai grūtos materiālos apstākļos ko sasniegtu, vajadzīga mērķtiecība un pašapziņa."

Ingars uzsver – studentu zināšanu apjoma un kvalitātes sarukšana esot skaidrojama arī ar to, ka daudzi augstskolā iekļūst, nevis izturot konkursu, bet maksājot par studijām. "Tas, manuprāt, degradē augstāko izglītību. Tad esmu dilemmas priekšā – vai strādāt ar spējīgākajiem, atstājot zināmā novārtā tos, kurus studijas nedz interesē, nedz padodas, vai rīkoties pretēji. Rezultāts ir atkarīgs no manām vārdošanas spējām un studentu rakstura un motivācijas."

Tomēr strādāt kļūstot arvien interesantāk. "Augstskolas pasniedzēja darbs ir interesants gan no mācīšanās procesa viedokļa, jo visu laiku pats kaut ko jaunu uzzini, gan no vērošanas procesa, jo paaudzes mainās un ir interesanti tās salīdzināt ar iepriekšējām."

Liek šermuļiem skriet pār ādu

Klasisko valodu speciālists un Rēzeknes augstskolas docents Ingars Gusāns, kurš atklātībā vairāk pazīstams kā rokmūziķis Sovvaļnīks un arī populārās latgaliešu grupas Borowa MC ģitārists, ir dedzīgs latgaliešu kultūras un valodas popularizētājs un vienlaikus smagās rokmūzikas jeb metāla fans. Uz piederību metālistu kopienai norāda arī Ingara ekstravagantais vizuālais tēls – daudzās sudraba ķēdes, gredzeni un auskari. "Aizraušanās ar metālu bija sava veida protests pret esošajām sabiedrības normām. Tā ir dzīva, dinamiska, uzlādējoša un pārdomas raisoša mūzika, ar savām melodijām daudz interesantāka un spēcīgāka par popmūziku. Lētas popmūzikas un šlāgermūzikas faniem to nesaprast, jo viņi lielākoties sajūsminās par to, kas tiek pasniegts uz paplātes, bet metālā ir jāieklausās. Un tāpēc es šo mūziku izjūtu kā savējo. Jo metāls liek gan šermuļiem skriet pār ādu, gan aiz sajūsmas smaidīt par enerģētisko lādiņu, gan arī raudāt un domāt par to, ka dzīvē ne viss ir tā, kā gribētos. Šai mūzikā ir fantastisks agresīvā un melodiskā apvienojums, kas kārtējo reizi pierāda, ka pretstatu savienojums rada kaut ko paliekošu un brīnišķīgu. Te atliek tikai piebilst, ka vita brevis, ars longa est (dzīve ir īsa, māksla mūžīga – latīņu val.)."

Man šodien dusmīgs prāts

Ingars stāsta, ka, pat ļaujoties savam vaļaspriekam – spiningošanai, viņš pie upes vai ezera sēžot ar austiņām uz ausīm un klausoties mūziku. "Man patīk skatīties dabu. Tas varbūt šķiet drausmīgi – vērot dabu, bet nesadzirdēt to, taču dažkārt šāds salikums man sniedz lielāku gandarījumu nekā sēdēšana pļavā tāpat vien."

Lauki esot viņa vājība, svētnīca un iedvesmas avots (lielākā daļa Ingara dziesmu esot radušās, sēžot mežā, pļavā vai pie ezera), tāpēc apsverot iespēju pārcelties uz dzīvi kādā nomaļā vietā. "Nesagandēta daba un vienkārši, patīkami cilvēki – tas nav maz, jo mūsdienu urbānajā vidē ir ļoti grūti atrast kaut ko patiesu un īstu. Tāpēc lauki mani fascinē, lai gan arī tur ir ienācis kapitālisms, tomēr viss vēl nav sabojāts. Domāju, ka mana aiziešana uz laukiem tuvojas. Un tikai tad es varēšu pārliecināties, vai tur ir tik forši, kā man šķiet, vai arī atgriezīšos pilsētā pēc mēneša, kā domā daži mani draugi. Noteikti gribu arī dēlam iemācīt apzināties dabas skaistumu. Tiesa, pašlaik viņu vairāk interesē traktori tīrumos, nevis paši tīrumi un pļavas."

Ingars uzsver, ka viens no skaistākajiem un piepildītākajiem viņa dzīves faktiem esot dēla Mareka piedzimšana. "Ir tik kolosāli kopā ar viņu doties garās pastaigās un atbildēt uz daudzajiem jautājumiem, kā arī klausīties dēla amizantajos spriedumos. Piemēram, viena no pēdējām Mareka pērlēm – man šodien ir dusmīgs prāts."

Saulrietam seko saullēkts

Kādu šobrīd Ingars redz Latgali? Kas tajā cerīgs un kas maināms? "Latgale tāpat kā visa pārējā Latvija ir kontrastaina, jo pamestas mājas un lauki mijas ar sakoptiem tīrumiem un labi iekārtotām sētām. Arī cilvēki ir dažādi, lielākoties atvērti, kas noteikti ir raksturīga latgaliešu īpašība. Cerīgi ir tas, ka visi tomēr neaiziet uz Rīgu un nebrauc uz ārzemēm, bet sāk saprast, ka darbi ir jādara uz vietas un ka arī mācīties var uz vietas. Vajadzīgs joprojām ir valsts atbalsts lauksaimniekiem, kuriem vajag noietu viņu saražotajai produkcijai, jo citādi viss iet grīstē – lauki aizaug, cilvēki aiziet. Noteikti jāpalīdz uzņēmīgiem jauniem cilvēkiem, jāiesaka viņiem, kā rīkoties, lai viņi varētu izveidot savu biznesu. Daudzi atgriežas no ārzemēm, nopelnījuši naudu, taču mūsu birokrātija un valsts politika neļauj viņiem normāli iesākt kādu ekonomisku darbību. Sastopoties ar visām nejēdzībām, cilvēkiem atkal nolaižas rokas."

Ingaram traģiski šķiet tas, ka valsts 20 gados nav spējusi sakārtot ekonomiku, tāpēc daudzi zaudē cerību uz labāku dzīvi Latvijā un to meklē citur. "Tagad aizplūst ne tikai vienkārši strādnieki, bet arī intelektuālais potenciāls," rezignēti nosaka augstskolas pasniedzējs un mūziķis. "Es ceru uz cilvēku godaprāta un godīguma parādīšanos, kas ļaus sakārtot politisko virtuvi, līdz ar to parādīsies cerība pārvarēt šo grūto periodu. Dum spiro, spero (kamēr elpoju, ceru – latīņu val.) – tā skan mana devīze, ko parasti piedāvāju studentiem pirms sesijas. Katram ir jāatrod savs enerģijas avots, lai nenokārtu degunu, bet domātu, darbotos un atrastu spēku un uzņēmību izdzīvot šajos krīzes apstākļos. Jo saulrietam noteikti sekos saullēkts."