Kārlis Zemke. Atrast sevi ceļojot
«Ikvienam uznāk pārdomas par to, ko iesākt ar savu dzīvi. Laika pavadīšana pie dabas un savu limitu pārvarēšana var palīdzēt rast atbildes uz šiem un citiem sev svarīgiem jautājumiem. Taču, protams, katram šis pašizaugsmes ceļš ir citāds,» stāsta kuldīdznieks Kārlis Zemke. Jaunietis atklāti stāsta, kā, par spīti veselības un finansiāliem šķēršļiem, kā arī sabiedrības aizspriedumiem, apceļojis pasauli un atradis savu nodarbošanos.
Kārļa Zemkes stāsts sākās 1993. gadā, un tas ir tik bagāts ar krāsainām dzīves lappusēm, cik dažs pat visa mūža garumā nepiedzīvo. Jaunietis apceļojis gandrīz 50 dažādu pasaules valstu un atgriezies Latvijā, lai dalītos savā piedzīvotajā un iedvesmotu arī citus uzdrīkstēties sapņot.
Pārbaudījumu rūdīts
Kārlis dzimis Rīgā, bet lielāko daļu dzīves pavadījis Kuldīgā, tāpēc uzskata sevi par kuldīdznieku. «Pārvācāmies uz Kuldīgu, kad biju gadu vecs. Tur pabeidzu vidusskolu, kurā mācoties, jau paralēli strādāju galdniecībā.» Ģimene dzīvoja nedaudz ārpus pilsētas, kur saimniecībā ir lauku mājas un mežs. «Paveicās, ka augu šādā vietā. Septiņu gadu vecumā sāku iet līdzi tētim uz medībām un biju spiests iemīlēt dzīvi dabā. Kad biju mazs, nepatika. Bija auksti, nogurums, vienmēr kaut kur jādodas, samirku lietū. Bet ar gadiem viss mainījās. Kad biju vecāks, gāju mežā palīdzēt gādāt malku. Atceros, ka man bija seši gadi un gribēju viens pats doties makšķerēt. Tētis teica: ja pārpeldēšu Ventai pāri turp un atpakaļ, tad varēšu. Es to izdarīju, un tētis ar mierīgu sirdi mani varēja laist uz upi,» smaidot atceras Kārlis. Bērnība jaunieti kārtīgi norūdījusi, uztrenējusi izturību un likusi saprast, ka darba augļi nenāk bez piepūles. «Nebija apkārt daudz jauniešu. Mazs būdams, viens bieži devos makšķerēt. Sāku izbaudīt. Ir agrs rīts, virs Ventas migla, pilnīgs miers, čalo ūdens, kokos pūš vējš, čaukst lapas, putni... Tajā visā iemīlējos, un tā man bija sava veida meditācija. Ļoti pateicos savam tētim par to, ka man iemācīja cieņu un mīlestību pret dabu un darbu, kā arī godprātību,» saka Kārlis. Skolā ar mācībām negāja viegli, arī draugu nebija daudz, tāpēc jaunietis vienmēr patvērās pie dabas.
Kad Kārlim palika 18 gadu, viņš iestājās Zemessardzē. «Uzaugu ar ieročiem sev apkārt, man patika uniformas un tā brālības sajūta, kas ir, esot mežā vairākas dienas ar citiem džekiem. Jau sen biju izdomājis, ka iešu uz profesionālo dienestu, pabeidzot skolu.» Liktenis gan nebija lēmis tādu ceļu. Karjeru nācās jau tajā pašā gadā pārtraukt, jo atklājās, ka Kārlim ir nopietnas problēmas ar sirdi. «Tas ir no dzimšanas un brīžiem sagādā problēmas.» Problēmas sagādāja arī 17 gadu vecumā gūtā trauma vieglatlētikā. «Toreiz mācījos lēkt ar kārti. Atceros, ka trenerim bija uz brīdi jāaiziet no zāles un mani atstāja, lai citiem pastāstu, kā pareizi lēkt. Pastāstīju teoriju un tad praktiski rādīju. Pēc lēciena nepareizi piezemējos, un likās, ka salauzu celi. No sāpēm nevarēju parunāt, pazuda elpa un vicinājos ar rokām pēc palīdzības. Pārējie domāja, ka ākstos.» Pēc magnētiskās rezonanses atklājās, ka Kārlis pārplēsis abas krusteniskās saites vienai kājai. Bija nepieciešams veikt operāciju, kas maksāja vairākus tūkstošus. «Ģimene to nevarēja atļauties, un tā arī līdz šodienai operācija nav veikta. Pagājušajā gadā biju pierakstīts, bet 12 stundu pirms operācijas man pateica, ka ir par daudz akūtu pacientu un mani tomēr nepieņems. Vēl joprojām staigāju ar eņģēm pie kājas.» Kārlis to uztvēra kā zīmi, bet galvu nenokāra. «Dakteris teica, ka dienā varu maksimums divus kilometrus noiet, bet es to nevarēju pieņemt. Dīvaini, ka dzīvē jānotiek kam sliktam, lai novērtētu to, kas dots. Es varētu sēdēt mājās un čīkstēt par to, kas man nav dots. Bet sapratu, ka pats esmu tas, kas sev visu var dot.» Jaunietis nekad nezaudēja ticību saviem spēkiem un pierādīja, ka ar lielu gribu un labām domām var sasniegt daudz.
Iespēju zeme
Tajā pašā gadā, kad nācās atmest cerības par profesionālo dienestu, radās iespēja aizbraukt uz Ameriku. «Kad biju jaunāks, darbojos baznīcā. Bija dažādas bērnu nometnes, kur sapazinos ar amerikāņiem. Viņi uzaicināja mani ciemos, un es piekritu. Tā bija iespēja, par ko vienmēr biju sapņojis,» stāsta ceļotājs. Pirms tam bija ceļojumi pa Eiropu, Baltijas valstīm un Skandināviju ar ģimeni, bet Amerika bija kas īpašs. «Biju lasījis grāmatu The Secret, un viss salikās kopā ar manu filozofiju. Kad biju mazs, iedomājos vēlēšanos krītošu zvaigžņu laikā, un viss agrāk vai vēlāk piepildījās. Piemēram, baznīcā māca, ka jālūdzas. Tas nozīmē, ka jāatkārto viens un tas pats katru vakaru, jāuzliek uz fokusa un jāpiesaista tās lietas, ko vēlos. Tagad saprotu: ja kaut ko ļoti vēlos, varu sasniegt jebko.» Agrāk Kārlis nēsājis līdzi kastani, kuru uzskatīja par savu veiksmes talismanu. Katru reizi, kad ko vēlējās, viņš to paberzēja un iedomājās sevi nākotnē.
Tieši pirms brauciena uz Ameriku jaunietis bija traumējis meniskus, un kārtējo reizi dzīve Kārli pārbaudīja. «Braucu uz turieni ar kruķiem. Kamēr visi peldējās, stāvēju un skatījos,» atceras ceļotājs. Draugi rūpējās par latvieti, un aizvadītais laiks Tenesī štata pilsētā Našvilā bijis aizraujošs. «Biju redzējis to, ko rāda filmās. Tas man atvēra acis.» Kārlim piedāvāja apmaksātas studijas Teoloģijas fakultātē Amerikā, bet, atgriežoties Latvijā, jaunietis nolēma tomēr palikt un iet pats savu ceļu.
«Sāku studēt Stradiņos (Rīgas Stradiņa universitāte) sociālo darbu. Gribēju palīdzēt cilvēkiem, kuriem bijušas līdzīgas problēmas dzīvē kā man. Septiņu gadu vecumā man bija trauma, pēc kuras bija ļoti grūti atgūt dzīvesprieku un dzīvotgribu, un pusaudža gados sapinos ar nepareizo kompāniju, no tā arī vajadzēja attapties. Bija vajadzīgi vairāki gadi, lai tam tiktu pāri un sadzīvotu ar notikušo. Tas bija milzīgs naids, kas mani kā cilvēku iznīcināja,» atklāti stāsta Kārlis. Līdz 18 gadu vecumam dzīve bija pārbaudījumu un izaicinājumu pilna, bet tagad ceļotājs uz to atskatās ar smaidu. «Saprotu, ka tas viss mani darījis nevis vājāku, bet gan daudz stiprāku. Tas mani norūdīja.»
Lūzuma punkts
Studiju laikā Kārlim vajadzēja pašam sevi nodrošināt un nācās strādāt vairākos darbos vienlaikus. «Studēju klātienē, pa naktīm piestrādāju kā kazino dīleris, dažreiz par pārdevēju, vēl piestrādāju, darbojoties ar promocijas akcijām. Bet cik ilgi tā var izturēt? Es izdegu,» atzīst kuldīdznieks. Pēc gada studijām, uzdzīves un intensīva darba Kārlis jutās noguris. «Jau kādu laiku jutos tā, it kā gribētu ko mainīt, ka daru to, kas man īstenībā nav domāts. Pat nezināju, vai strādāšu tajā profesijā, ko mācījos.» Kuldīdznieks satika senu paziņu, un abiem pēc divām dienām bija gaidāma vārdadiena. Jaunieši to nolēma atzīmēt nevis Vecrīgā, bet gan spert pārdrošu soli - ar stopiem doties uz Rumāniju. «Gribēju ceļot. Apkārtējie neticēja, ka man būs pa spēkam to paveikt. Bija taču studijas, vecāki, darbs.»
Kad jaunieši nolēma doties ceļā, ārā bija ziema. No draugiem aizņēmās ceļošanas ekipējumu, siltu apģērbu un jau nākamajā dienā atradās uz šosejas ar paceltām rokām un patīkamu satraukumu vēderā. «Sākumā mūs neviens neņēma. Ārā bija mīnus 16 grādu, bijām pārsaluši. Draugi lika likmes, cik tālu tiksim. Bet viena pēc otras mūs paņēma mašīnas, un pa nelieliem solīšiem tikām tālāk. Pa vidu pumpējāmies, skrējām, lai nenosaltu.» Kad ceļotāji tika līdz Polijai, bija jau nakts, ārā sniega vētra un nevienas vietas, kur palikt. «Tas beidzās ar to, ka palikām guļammaisos un folija segā pie pamesta benzīntanka. Tas bija brīdis, kad draugs salūza. Teicu: ja mēs tik tālu esam tikuši, jābrauc kopā tālāk. Biju gatavs turpināt viens pats.»
Kad grūtākais bija aiz muguras, veicās labāk. Draugi tika līdz Rumānijai, bet neapstājās. Caur Balkāniem latvieši nokļuva līdz Grieķijai. Abi vēl joprojām nebija iztērējuši vairāk par simts eiro. «Biju domājis ceļot desmit dienu, bet viss izvērtās pusotra mēneša garumā. Esot Grieķijā, veicu grūtāko zvanu pasaulē. Piezvanīju vecākiem. Pateicu, ka neiešu vairs atpakaļ studēt. Izvēlējos darīt to, ko mīlu.» Kārlis bija izdarījis izvēli un devās uz Skotiju strādāt uz pāris mēnešiem. «Ārsts bija pateicis, ka dienā varu noiet pāris kilometrus, bet es pierādīju pretējo. Viss ir galvā, un katrs pats uzstāda sev limitus dzīvē. Kad strādāju Skotijā, devos kalnos bez ēdiena, bez piemērota ekipējuma, bez telefona. Ēdu ogas pa ceļam, riekstus, cepu gailenes. Man bija plītiņa, ko uztaisīju no alus bundžas. Kurināju ar medicīnisko spirtu, jo nebija naudas, ko ieguldīt ekipējumā,» atceras ceļotājs.
Ceļot nozīmē būt dzīvam
Pēc pāris nodzīvotiem mēnešiem Skotijā devies uz Spāniju - uz Kamino (Camino de Santiago) ceļu, kas ir apmēram astoņus simtus kilometru garš. Kārlis to nogāja apmēram viena mēneša laikā. «Tas bija grūtākais, ko esmu darījis. Sāku domāt par lietām, par kurām nekad iepriekš nedomāju. Pa ceļam satiku daudz cilvēku, kuri man daudz ko iemācīja.» Atgriežoties Latvijā, Kārlis zināja, ka nebūs te uz ilgu laiku.
Esot Latvijā, kuldīdznieks satika tagadējo kolēģi Āri. Jauniešus vienoja vēlme ceļot un dzīvot bez robežām. «Viņš mani atrada, jo biju pāris reizes organizējis stāstu vakarus, tiku intervēts. Mums ir līdzīga domāšana, idejas, tāpēc uzreiz atradām kontaktu. Sapratu, ka kopā lielas lietas darīsim.» Abi salika kopā galvas, atrada sponsorus, sarēķināja izmaksas un nopirka vienvirziena biļeti uz Indiju. «Tā radās Postnos. No latīņu valodas tas nozīmē aiz mums. Ar tādu domu, ka visu, kas ar mums noticis, atstājam aiz muguras un sākam no jauna.» Draugi nodibināja uzņēmumu un izmantoja savas prasmes, lai iedvesmotu arī citus ceļot. Āris filmēja, bet Kārlis vairāk atbildēja par piedzīvojumiem. «Finanses bija tādas, kādas bija. Cik pašiem iekrāts, cik no sponsoriem dabūjām. Mani nepameta doma, ka jānoīrē motocikli un jāizbraukā visi Himalaji. Tas likās neiespējami, bet atradām vietu, no kuras dabūjām motociklus uz trīs mēnešiem par aptuveni simts eiro,» smejoties stāsta Kārlis. Draugi Indijā nodzīvoja pusgadu un izbraukāja gan valsts iekšieni, gan apkārt esošās teritorijas.
«Nepālā atradāmies laikā, kad tur notika zemestrīce. Darbojāmies organizācijā Bring Thoughts to Action, lai piesaistītu finanses zemestrīcē cietušajiem. Palīdzējām, cik varējām,» šokējošos notikumus atceras ceļotājs. Latvieši pieredzēja vienu no spēcīgākajām zemestrīcēm pēdējo simts gadu laikā un, par laimi, izdzīvoja. «Ir bailes, un ir instinktīvās bailes. Var būt bailes no spokiem, piemēram, bet sajūta, ka trīc zeme, kas ir drošākā vieta, ka ļimst ceļi... Tās ir nenormālas, paniskas bailes. To nevar aprakstīt.» Kārlim pie rokas bija kamera, kurā daļa no pārdzīvotajām šausmām tika uzfilmētas un tagad atrodamas YouTube zem Postnos nosaukuma.
Vērtību maiņa
Latvijā Kārlis atgriezās pēc tam, kad vēl bija apciemojis Japānu, Kanādu un Lielbritāniju. «Tas bija pareizs lēmums. Kad atgriezos, mani gaidīja brīnišķīgi skaista meitene Kate,» smaidīgi saka kuldīdznieks. Abi bija iepazinušies kādā ballītē, pirms Kārlis devās uz Indiju. Kontaktu jaunieši uzturēja, sarakstoties internetā. «Zināju, ka man būs jāizdara izvēle vienā brīdī. Un esmu laimīgs, ka atgriezos Latvijā.»
Pēc lielās izceļošanās Kārlim bija grūti pieņemt lietu kārtību dzimtenē. «Atbraucot jutos slikti, kā ēdu, kā dzīvoju, ka apkārt cilvēki nenovērtē to, kas viņiem dots. Indijā, teiksim, ja esi dzimis zemākajā kastā, tur arī visu mūžu pavadīsi. Cilvēki ar to ir samierinājušies. Latvijā cilvēki redz negatīvo. Kāds nepelna pietiekami, nav pietiekami kruta māja, mašīna, nevaru katru dienu uz restorāniem aiziet un tamlīdzīgi. Tas man derdza, kad atbraucu atpakaļ.» Laikā, kad Kārlis studēja, draugi bieži kopā iedzēra, gāja uz ballītēm. Pēc tam, kad jaunietis atgriezās un pārdomāja savas vērtības, liela daļa no agrākajiem draugiem arī bija pazuduši. «Toreiz biju populārs, likās, ka man ir daudz draugu. Tagad labus draugus saskaitu uz vienas rokas pirkstiem.»
Kārlis kopā ar Āri turpināja attīstīt nodibināto uzņēmumu Postnos un tagad regulāri organizē piedzīvojumu ceļojumus un ekspedīcijas uz kalniem un citiem izaicinošiem galamērķiem, piedāvā izdzīvošanas pasākumus Latvijā, kā arī izgatavo guļamtīklus WildHammock. «Es ticu, ka putni, kas dzimuši būrī, domā, ka lidošana ir slimība. Tāpat arī cilvēks uzliek sev robežas - to es arī cenšos pierādīt, un vēl vairāk - tas ir kļuvis par manu darbu!».