Dailes teātra aktrisei Lidijai Pupurei šis ir īpašs gads. Ne tikai daudz lomu mīļajā Dailē, bet viņas klasesbiedrene Ingrīda Stroda uzrakstījusi grāmatu Lida. Citādā.
«Es par tādu lietu vispār nebiju domājusi, bažījos - vajag vai nevajag. Ingrīda bija neatlaidīga. Aktieri ir publiski cilvēki, laikmets ne sevišķi manā gaumē, dzeltenajā presē cilvēki grib uzzināt visu ko. Katrā ziņā tas nav manai paaudzei raksturīgi. Esam dzīvojuši tajā laikā, kad skatīties pa atslēgas caurumu otra dzīvē nebija pieņemts. Tas bija pat amorāli. Publiskam cilvēkam, teātra cilvēkam jābūt šai savai pasaulei, kas ir tikai tava. Bet es esmu priecīga par grāmatu un vēl gandarītāka, ja kāds piezvana un pasaka, ka kaut kas no tās iekritis sirdī,» pauž Lidija Pupure, kura spēlējusi arī lomu Jaunajā Rīgas teātrī kopā ar Ģirtu Krūmiņu lugā Sapnis par nomodu.
«Es esmu dzimusi rīdziniece, Pārdaugavas meitene. Kādreiz tur bija tikpat kā lauki. Tas ir netālu no Mārupes, Ojāra Vācieša ielas galā,» bērnību atceras Lidija un atzīst, ka tā ir ļoti skaista vieta un tur vēl šobaltdien nav sacelts neviens no jaunajiem rajoniem. Tur ir privātmājas, tagad gan daudzas jaunas. «Es pat uzskatu, ka tas ir tāds īpašs rajons. Netālu ir Arkādijas parks, Māras dīķis. Kad es pārvācos uz centru dzīvot, tas bija jocīgi - es braucu pie savējiem ciemos, un kaut kur pie Arkādijas parka vienmēr tā kā tāds sudraba lietus pār mani nolija - es neko nevarēju izdarīt, man vienmēr bija jāraud. Es iebraucu it kā enerģētiskā, noslēpumainā zonā. Par to rakstīja gan Ojārs Vācietis, gan Ludmila Azarova un daudzi no māksliniekiem, kas tur dzīvo.»
Dailēnietēm šuvusi virskārtas
Pirmā profesija nav bijusi vis aktrise, bet šuvēja. Lida iestājās toreizējā 7. arodskolā, kur varēja apgūt vidusskolas zinības un specialitāti. «Latvijas arodskolu vadītājs bija Jānis Brodelis, un viņš daudz ko darīja savu audzēkņu labā. Skrēju gan uz sporta vingrošanu, gan mākslas vingrošanu. Bija tikšanās gan ar Operas dziedātājiem, gan rakstniekiem, dzejniekiem. Brodelis bija ļoti profesionāls cilvēks.» Lidija mācījās šūt kostīmus un virsdrēbes, bet kleitu šūšanu apguvusi pēc tam, kad beigusi mācību iestādi. Tad arī vairāk sev, draugiem, radiem šuvusi. «Es vēl mācījos skolā, kad Dailes teātra pianistei Hertai Liepiņai uzšuvu skaistu mēteli. Tad, kad atnācu uz teātri un mums bija arī studiju nodarbības, es ar prieku skatījos, kā viņa staigā manis šūtā mētelī. Tāpat kā teātrī, tāpat arī skolā tie bija vecie meistari, kuri mums mācīja profesiju. Vēlāk no mums, beidzējiem, daudzi aizgāja strādāt uz rūpnīcām. Es arī vienu brīdi pēc skolas paralēli mācībām teātrī, kuras notika vakaros, strādāju rūpnīcā. Taču tas bija traki,» uzzibsnī atmiņas, jo viņa ļoti pārdzīvojusi, ka nolikuši pie konveijera un bija jāveic viena operācija. Tas bijis nogurdinoši, neinteresanti un nomācoši. «Es vienmēr saku: Dieviņš jau laikam zināja, kā manu ceļu virzīs. Es pati neesmu centusies savu dzīvi kārtot. Man ir bijuši sapņi, bet tie ir kaut kā piepildījušies. Aktieru algas bija pat smieklīgas. Tad šuvējas profesija noderēja. Bija tādi veikali Prasmīgās rokas, kur varēja iegādāties audumu atgriezumus salīdzinoši lētāk nekā citos veikalos. Tur pirkām izejmateriālu un bijām oriģināli apģērbušās. Tas bija būtiski, ka nevienam nav tāda kleita kā man.» Viņa daudzām kolēģēm - aktrisēm, arī sev, radiem, draugiem šuvusi skaistus tērpus. Kolēģei Olgai Dreģei pat kāzu tērpu. Veikalos nekā skaista un oriģināla nebija, un sievietes arī negribējušas valkāt to, ko pārdod veikalos. Gribējās, lai tērps ir oriģināls. «Šodienas mode ir tik neinteresanta un nekvalitatīva. Man šķiet, ka manai paaudzei ir prasīgāka gaume un protam arī atšķirt kvalitāti. Par to atkal paldies tai paaudzei, kura mūs audzināja - viņiem bija pasaules elpa un skola.»
Dzīve nokārtojas pati par sevi
Kļūt par aktrisi - tas neesot bijis viņas lēmums. Spēlējusi dramatiskajā kolektīvā skolā, kuru vadījusi brīnišķīgā bijusī aktrise Elza Baltaisvilks. Inteliģenta personība. «Tad pilnīgi nejauši Pēterim Pētersonam bija uzdots rīkot pilngadības svētkus. Baznīcu neatzina, un kaut kas bija jāliek vietā, un radās jauns pasākums. Dailes teātris bija Lāčplēša ielā, turpat līdzās mana skola. Toreiz komjaunatnes komiteja viņam bija šo pasūtījumu lūgusi. Pētersons uzrakstīja skaistu scenāriju ar Imanta Ziedoņa vārdiem, dzeja bija no krājuma Sirds dinamīts. Viņš satiek tos jauniešus, kuri ir vēlējušies tādā veidā pilngadību svinēt. Nav neviena, kas to visu varētu veikt.» Viņam esot teikts - neuztraucieties, mēs no blakus skolas paaicināsim vienu meiteni, kura visu izdarīs. «Man ir tāda maniere, ka es ķeru cilvēka būtību, bet vārds paiet gar ausīm. Un es nenofiksēju, ka tas ir Pētersons. Kad pasākums gāja gaisā, es uzzināju, kas viņš ir. Viena žurnāliste pienāk pie manis un prasa: ko jūs darīsiet tālāk? Jāstrādā, dzīve rādīs. Žurnāliste: Dailes teātra režisors Pēteris Pētersons grib, lai jūs pamēģināt strādāt par aktrisi. Kur nu es, man jābeidz skola. Rezultātā Pētersons piezvanīja mūsu vadītājam Jānim Brodelim, kurš zināja, kur es pavadu vasaras. Vakarā saņēmu ziņu, ka rīt jāiet uz eksāmeniem.» Tā dzīve izmainījās. Lidija pati nekārtoja savu dzīvi, tas notika pats no sevis.
Jālaiž lieli aiziet
«Man bērnībā teica - tas bērns būs aktrise. Tas tikai teiciens, man šķiet. Bērnudārzā arī es piedalījos visur kur. Beidzot bērnudārzu, man uzdāvināja Raiņa lugu Zelta zirgs - šī grāmata man vēl tagad ir mājās. Toreiz jau arī Dailes teātrim bija Raiņa vārds. Tas viss notika dabiski, nevis es par katru cenu gribu. Darīt man patika absolūti visu,» par sevi saka aktrise.
Viņa nokļuva Dailes teātra 3. studijā, un tā bija īpaša. Nodarbības bijušas tikai teātra telpās, pagrabā. Kad mācījusies, nekāda īpaša sadarbība ar vecākajiem kolēģiem neesot bijusi. Reizēm, kad neesot bijušas nodarbības, studisti augšā, balkonā, skatījušies, kā spēlē vecākie kolēģi. Trešajā studijā bija daudz studistu, un, kad beidza, ne visi palika teātrī. Tie, kuri netikuši teātrī, kultūru un mākslu nav pametuši. Divpadsmit 3. studijas beidzējus uzņēma Dailes teātris. «Šobrīd vēl aktīvi strādā Ilze Vazdika, Olga Dreģe, es, Juris Strenga, uz atsevišķām izrādēm nāk Leons Krivāns. Ēriks Hānbergs un režisors Kārlis Auškāps parūpējušies, lai mums, vecajiem, būtu ko darīt. Daudzi ir aizgājuši mūžībā, piemēram, Uldis Vazdiks, kurš nospēlēja daudzas skaistas lomas,» ar sāpi nosaka Lidija.
«Smiļģis jau bija norietā, Pētersons nāca viņa vietā. Aizliegumi mitējās, sāka iestudēt arī Rietumu dramaturģiju. Pie mums aicināja dažādus cilvēkus, kuri lasīja lekcijas, pārrunājām, apspriedām katru teātra iestudējumu, izteicām savu viedokli. Veidojās viens domāšanas veids, vienāda kopīgā izpratne par lietām. Tā tas bija, un tā ir liela vērtība.»
Dziļu iespaidu uz viņu atstājis Smiļģis, lai gan toreiz veselība izcilajam režisoram streikoja, gadu bija daudz. Bet viņš bijis fantazētājs, runājis lielām pauzēm, un studisti varēja klausīties un domāt līdzi. «Tāds dižs, varens, stiprs cilvēks nevēlas, lai viņu žēlotu. Tāpēc aiziešana bija smaga. Jāļauj lai lieli aiziet. Varbūt tas ir sāpīgi, varbūt grūti, bet tas ir jāļauj. Mēs jūtam, ka tāda arī ir viņa vēlme un pašcieņa,» Skolotāju raksturo skolniece.
Teātris ierosina domāt
Visu 54 gadu laikā, kopš Lidija Pupure ir Dailes teātrī, viņa spēlējusi visdažādākās lomas. Pirmajos desmit gados vadībā bija tie cilvēki, kuri 3. studiju arī audzināja un labi pazina, un deva savējiem skaistas lomas. «Es spēlēju, sākot ar puiku lomām un beidzot ar Blaumaņa Kristīni un Vizbulīti. Bija gan traģiskas, gan komiskas, man uzticēja visu žanru lomas. Katram tāda laime nemaz nav. Mainās vadības, nāk ar saviem audzēkņiem, saviem uzstādījumiem, griež saprašanu citādāku. Man, par laimi, bijušas lomas, kurās es kā aktrise varēju augt un pilnveidoties.»
Tukšos periodus viņa pārdzīvojusi, aktīvi koncertējot, jo aktrisei patīk dzeja. Arī pieprasījums pēc šādiem koncertiem bija. Viņa cerot, ka šī dzejas mīlestība atkal pamazām atgriezīsies. «Bibliotēku pasākumi ir jauki, un tas ir skaisti, ka tādā intīmā atmosfērā, nelielās auditorijās, notiek dzejas lasīšana. Domāju, ka tas ir svētīgi visiem, un lai Dievs dod, ka tādus pasākumus cilvēki organizētu arvien vairāk un biežāk. Taču skumji, ka daudzi jaunieši nevar pateikt, kur atrodas Dailes teātris, nevar nosaukt aktieru vārdus.»
Bet tomēr šodien teātru zāles ir pilnas, uz daudziem iestudējumiem pat nevar dabūt biļetes. Tas atkarīgs no materiāla, veiksmīga vai neveiksmīga iestudējuma. Teātrinieki vienmēr priecājas par veiksmēm. Bet ir sāpīgi par neveiksmēm. «Teātris ir ne jau burtiskā veidā audzinātājs, bet rosina domāt.»
Laimīga dzīvot Latvijā
Vecā Dailes teātra ēka Lāčplēša ielā aktrisei bijusi ļoti mīļa, bet tagadējā Dailes teātra Lielā zāle neesot viegla režisoriem, vajadzīgs režisors ar milzu fantāziju. Viņai patīkot Mazā zāle, kur ir kontakts ar skatītāju.
«Brīvā laika man pašlaik ir mazāk nekā agrāk. Gribas paklausīties kādu interviju, izrādi noskatīties. Ir periodi, kad reti tiekos ar saviem paziņām, draugiem, radiem. Man nav arī lauku. Negribētos tādus lielus, bet gan tādus, kur no rīta var iziet laukā un pasēdēt ar kafijas tasi rokās,» vēlmi izsaka Lidija. Bet vasaras nogalē būs darba pilnas rokas, viņa jau zina, ka jaunajā sezonā būs izrāde kopā ar Olgu Dreģi pie režisora Mihaila Gruzdova. Darbs sākšoties septembrī, bet pirmizrāde paredzēta 17. novembrī. Lidija cer, ka tas būs kaut kas jauks.
«Man liekas, ka aktiera profesijā izstrādājas enerģētiskā apmaiņa, un tā ir vajadzīga procesam. Vecie kolēģi - Venta Vecumniece un Gunārs Placēns - cik viņiem daudz teātris nozīmē! Teātris ir visa viņu dzīve. Protams, ir arī cita dzīve - ne tikai teātris. Tagad ir daudz jauno režisoru un aktieru. Var jau būt, ka tas viss ir labi, bet ir daudzi aktieri, kuriem pašiem jācīnās bez konkrētas vietas lielā teātrī. Mazajos teātros var būt daudz brīnišķīgu darbu, bet sevi jāpārbauda bez lielās skatuves - vai vari sevi noturēt, jo mazie teātri prasa treniņu.» Savā laikā uzņēma jaunu aktieru kursu ik pēc četriem gadiem. Tagad - katru gadu, un visi teātros netiek. Taču ir daudz seriālu, reklāmu un televīzija. Tomēr tas nav teātris. Lidija skatoties seriālus, bet ne sižeta dēļ - skatoties kolēģus. Sižeta dēļ vienkārši netērētu laiku. Seriāli jau cilvēku iemidzina.
Tomēr viņa priecājas par savu mīļo Latviju. Pēc viņas domām, mūsu tauta ir varoša. Pasaulei arī latvietis dod savu pienesumu. Ne velti daudzās valstīs ir latviešu centri. «Šī mūsu mīļā zeme patiešām ir Dieva zemīte un atrodas īpašā ģeogrāfiskā vietā - te ir kaut kas maģisks. Visi latvieši, kuri aizbraukuši kara laikā, vēl šobaltdien skumst pēc savas Latvijas. Un es esmu laimīga, ka te dzīvoju.»
Lidijas Pupures pieturzīmes
• Dzimusi 1942. gada 9. februārī Rīgā
• Mācījusies Rīgas 7. speciālajā arodskolā
• 1959. gadā iestājusies Dailes teātra 3. studijā, kuru beigusi 1962. gadā
• No 1962. līdz 1968. gadam apmeklējusi docenta Rūdolfa Krūmiņa lekciju ciklu vispārējā, personības un mākslas tēla psiholoģijā
• 1965. gadā beigusi Rīgas vakara universitātes Estētikas un ētikas fakultāti
• 1998. gadā apmeklējusi Ježi Grotovska meistarklases kursu nodarbības saskarsmes psiholoģijā
• 2000. gadā - psihodrāmas metodes - problēmu risināšanas īpašā, teātrim līdzīgā veidā, kursu
• Dailes teātrī kopš 1962. gada.
• 2016. gadā izdota Ingrīdas Strodas grāmata par Lidiju Pupuri Lida. Citādā
• Jaunākās lomas: Johans Sebastians Bahs (P. Barča Iespējamā tikšanās, 2016), Trīne (E. Hānberga Ērtas dzīvošanas mirklīši, 2015), Antonovna (M. Gorkija Saules bērni, 2015), Lukerja (Lēnprātīgā, 2014), Elvisa zaķis (L. Hola Vakariņas ar Elvisu, 2014), Trīne (E. Hānberga Plikie un pusplikie, 2014) u.c.