Aleju ciemata pašu ekstravagantāko namu un ap to iekopto dārzu nevar neievērot jau iztālēm – ieraugāmais atšķiras no visa, kas jebkad jebkur redzēts. Saimnieks Pēteris Geks neslēpj: «Būvējot ģimenes māju, ietekmējos no Rundāles pils, jo šī arhitektūras pērle man patīk jau kopš agras jaunības. Pēc pamatskolas beigšanas mācījos Saulaines lauksaimniecības tehnikumā un pa brīvdienu vakariem ar puišiem gājām uz ballītēm Rundāles pils Baltajā un Zelta zālē. Tai vietai toreiz vēl nebija tagadējās greznības un šika, bet mani, no Latgales puses nākušu lauku puiku, vienalga apbūra pils arhitektūras īpašā aura un skaistums. Labi, ka mums ar sievu sakrīt gaumes – pateicoties Tamārai, ap mūsu Rundālīti ir iekopts skaists dārzs, kur tūju aleja, strūklaka un īpaši veidotās puķu dobes rada kaut nelielu daļu no patiesās noskaņas, kas valda tur, īstajā Rundāles pilī.»
Pašā Daugavas krastā
«Meklējot zemes gabalu ģimenes mājas būvēšanai, sirdī iekrita vieta pašā Daugavas krastā, dažus kilometrus no Ķekavas centra uz Rīgas pusi. Toreiz, pirms 34 gadiem, te pletās Ķekavas kolhoza kartupeļu un burkānu lauki, upes krastu rotāja aizaugt sākušas grants bedres un karjers – nekas neliecināja par apdzīvotas vietas klātbūtni. Mēs bijām vieni no deviņu gruntsgabalu īpašniekiem, kas sāka būvēties klajā laukā,» stāsta saimnieks un neliekuļo – tik raiti kā mūsdienās darbi uz priekšu neritējuši, jo visu darījuši pašu spēkiem, bez bankās ņemtu kredītu palīdzības – cik līdzekļi un pašu varēšana ļāvusi, tik ātri arī viss noticis. Reizē ar mājas pamatu liešanu sākusies arī dārza veidošana, taču, lai varētu kaut kā atsperties, jauniegūtajā zemes gabalā sākumā tikuši audzēti gan kartupeļi, gan burkāni, kas aizceļojuši uz tirgu, lai atpakaļ atgrieztos tik nepieciešamās un vienmēr nepietiekamās naudas izskatā. Jā, dārza nelielā platība pieredzējusi arī tulpju ēru – uz sieviešu dienu izziedinātas un plašajā Krievzemē pārdotas, tās sava stūrīša, sava kaktiņa iekopt gribētājiem nesušas nesliktu peļņu.
Tūju aleja un strūklaka
«Dārzs, kādu to var redzēt tagad, nav tapis vienā rāvienā: no gada gadā pa drusciņai vien īsinājām tā saucamo dārza saimniecisko daļu, līdz aprobežojāmies ar nosacīti plašu zālienu un siltumnīcu – tajā tagad izaug ne tikai rozes, bet arī zemenes, tomāti, gurķi un visi citi sīkumi, kas vienmēr noder ģimenes galda papildināšanai, vēl ziemas krājumu veidošanai atliek,» smej saimniece un ved izrādīt arī tās dārza dobes, kas veiksmīgi nomaskētas vienā pusē aiz tūju alejas. Te, acīs nevienam nelecot, pāris dobēs griezdamies aug kartupeļi, kabači, ķirbji, pupas un zirņi. Ja labi ieskatās, arī ogulāju krūmus, gaumīgi iekombinētus kopējā ainavā, var sazīmēt. Pašu vajadzībām visa gana.
Lai pastaigas režīmā varētu aizstaigāt līdz Daugavas krastam, kas tepat, rokas stiepiena attālumā vien atrodas, dārza centrālajā daļā zālienam pa vidu saimnieki sākumā ierīkojuši celiņu ar skatu laukumiņu viņā galā. «Atliek tikai iesākt, un viena ideja jau attīsta nākamo!» teic Pēteris. «Celiņam abās pusēs iestādījām tūju aleju. Tad radās doma par strūklakas nepieciešamību – neliela rekonstrukcija, un nu ir vieta arī strūklakai, ko ieskauj grezns sievas izloloto viengadīgo puķīšu vainags. Lai daudzmaz civilizēti varētu piekļūt upei, sakopām, apzaļumojām un labiekārtojām arī stāvo Daugavas krastu. Tās dažas sākumā pašu stādītās ābeles sētsvidū bija paspējušas izplesties pa visu dārzu, ik rudeni dāsni apdāvinot mūs ar birušu lapu jūru, un tie milzīgie zaru vainagi aizsedza visu ainavu. Vajadzēja kaut ko darīt – kad apzāģēju zarus, radās vieta un doma par lapenes ierīkošanu. Kopējā ainavā iekomponēta un iestiklota, tā mums tagad ir mīļākā kopā sanākšanas un pasēdēšanas vieta. Mūsu šņorīte ir tikai 21 metru plata, bet plašuma sajūta, uz Daugavu un apkārtni veroties, ir liela, vai ne!»