MĀJAS MĪLULIS: Mazais ņiprulis no Čivavas

Pasaules modesdāmu simpātijas mainās vai ik gadu, un tas attiecas arī uz mazsunīšiem, ko viņas mēdz staipīt līdzi uz dažādiem pasākumiem kā dzīvus aksesuārus. Tomēr allaž atrodas kāda konservatīvāka, kas suņus nemaina kā tērpus, un tā nu var teikt, ka jau kopš 19. gs. sabiedrības krējuma «laizītavās» vienmēr atrodams kāds čivava.

Par čivavu rašanos stāsta gan leģendas, gan dažādus mistiskus stāstus. Arheologi, pētot apbedījumus Ēģiptes teritorijā, konstatējuši, ka ļoti līdzīgi suņi tur mitinājušies līdz pat 7. gadu tūkstotim p.m.ē., bet vēlākos laikos tur no viņiem vairs nav bijis ne miņas.

Leģendām apvītais

Iespējams, ka čivavu līdzinieki kādu laiku, līdz pat 15. gs. beigām, mituši arī Eiropas dienvidos – šāds šunelis redzams Sandro Botičelli gleznojumā Siksta kapelā. No Amerikas modelis nevarēja būt atceļojis, jo Amerika tobrīd vēl nebija atklāta.

Par to, kad un kā mazsunīši uzradušies Meksikā, ziņu nav. Indiāņu leģendās teikts, ka čivavas radušies no pērtiķīšiem un pratuši rāpties kokos. Taču indiāņi ticējuši arī tam, ka čivavas atceļojuši no kosmosa (tāpat kā kailie suņi), turklāt ap to laiku, kad pazuduši no Ēģiptes. Mistiķi teic, ka čivavas ir kosmosa radības, kam netīk, ja ļaudis strīdas un karo, tāpēc nemiera vietas pametot.

Meksikā šuneļiem bijis uzdevums rādīt aizgājējiem ceļu un viņpasauli, kā arī izpirkt grēkus cilvēku vietā, tālab suns apbedīts līdz ar saimnieku. Pirmie konkistadori priecājušies par miniatūrajiem sunīšiem, taču drīz vien ziņu par šiem četrkājainajiem brīnumiem vairs nebija. Nākamās ziņas par mazsuņiem datējamas tikai ar 18. gs., kad daži manīti klīstam pa pēdējā acteku valdnieka Montesumas pils drupām. 19. gs. vidū vairāki suņi redzēti netālu no Kasagrandes Ziemeļmeksikā, Čivavas štatā. Tā nu mazuļi arī nosaukti Meksikas lielākā štata vārdā.

Eiropā nepatika

ASV pirmie čivavas parādījušies tikai ap 19. un 20. gs. miju. Šķirnes standarts apstiprināts 1923. gadā. Pirmais čivava Eiropā ieradās 1890. gadā, kad Meksikas prezidents sunīti uzdāvinājis itāļu operdziedātājai Adelīnai Pati. Pēc tam bijuši mēģinājumi eksotisko šķirni ieviest Eiropā, taču šuneļiem te neesot paticis – viņi nevairojušies, daudzi drīz vien pēc ceļojuma nomiruši. Pirmais zināmais čivavu metiens Eiropā nācis pasaulē tikai 1934. gadā.

Kā radusies īsspalvainā varietāte, ir miglā tīts. Ģenētiķi atraduši saistību ar Ķīnas cekulainajiem suņiem. Garspalvji selekcionēti, klasiskos čivavas krustojot ar papiloniem un Jorkšīras terjeriem. Par atsevišķām šķirnēm īsspalvainie un garspalvainie čivavas atzīti 1965. gadā. Aiz «dzelzs priekškara» pirmais (turklāt garspalvainais) čivava ieradies 1959. gadā, kad Kubas vadonis Fidels Kastro tādu uzdāvinājis Hruščovam.

Ne gluži mēms

Acteki čivavas dēvējuši par mēmajiem suņiem, jo reti kad bijis iespējams dzirdēt viņu balsi. Jāteic, ka arī mūsdienu čivavas par niekiem un bez iemesla traci neceļ, bet balss, protams, ir, turklāt paskaļa. Nemanītam ienākt teritorijā, kuru par savu uzskata čivava, nav iespējams – svešinieks tiks apriets, turklāt nelūgtam viesim var nākties meklēt adatu un diegu, lai salāpītu bikses. Garspalvji esot pavisam mierīgi, īsspalvji gan mēdz būt aktīvāki un arī stūrgalvīgāki, turklāt reizēm mēdzot meklēt arī kašķi.

Vispār jau čivavas esot draudzīgi. Interesanti, ka ar viņiem mēdz draudzēties arī daudz lielāki suņi – laikam spēj novērtēt mazulīša drosmi un arī spēcīgo personību.

Potenciālajam čivavas saimniekam jārēķinās, ka mazsunītis ir aktīvs, itin spēcīgs un arī izturīgs. Viņam nepieciešamas regulāras nodarbes un arī pailgas pastaigas. Par to, vai čivava ir piemērots ģimenēm, kurās ir mazi bērni, domas dalās. Vieni apgalvo, ka viss būšot kārtībā, bet citi teic, ka čivavas, jo īpaši puiši, nav no tiem iecietīgākajiem radījumiem. Viss atkarīgs no suņa rakstura.

FAKTI

• Čivava (Chihuahua)

• Izcelsmes valsts: Meksika

• Apmatojums: īsspalvainajai varietātei (pelo corto) – īss, cieši piegulošs, ar vai bez pavilnas, uz kakla un astes mazliet garāks, uz purna un ausīm īss, spīdīgs, mīksts; garspalvainajai varietātei (pelo largo) – smalks un zīdains, gluds vai mazliet viļņains, ar pavilnu, uz ausīm, kakla, kāju aizmugurējā daļā, uz ķepām un astes garāks

• Krāsa: visas iespējamās krāsas

• Augstums skaustā: nav noteikts; parasti nepārsniedz 23 cm

• Svars: līdz 3 kg

• Mūža ilgums: 12–15 gadu

• Kucēna cena: mīluļa klases kucēns – ap 250–600 eiro; šova klases kucēns – līdz pat 1500 eiro

SAIMNIECES LEPNUMS

Greizsirdīgais sargs Pirāts

Salvadors jeb Pirāts, kā viņu mājinieki un ģimenes draugi sauc, ir sprauns, četrarpus gadus vecs čivavu puisis. Saimniecei Ļubovai Saričevai viņš šķiet īsts mīļumiņš (un kā gan citādi varētu būt, ja reiz viņš dzimis 14. februārī – Valentīna dienā). Pirātu viņa saņēmusi no vīra kā dzimšanas dienas dāvanu.

Pārsteigums gan tas neesot bijis – kucēns internetā meklēts kopā ar vīru. Ļubova teic: «Par tādu sunīti es vienmēr esmu sapņojusi. Čivavas man šķiet tik mīļi un uzticami, tik skaisti! Gandrīz visi mani suņi bijuši puiši, man šķiet, ka ar viņiem ir vienkāršāk, suns nav jāuzmana no uzmācīgiem kavalieriem, kā tas ir ar kucītēm.»

Pirāts ir veselīgs puisis. Ēd gan sauso barību (atzīst gan tikai vienas firmas ražoto), gan vārītu vistas vai liesu liellopa gaļu. Ar prieku grauž kartupeļus, burkānus un kāpostus, bet īsts kārums esot konservēti zaļie zirnīši. Pienu nedzer – tikai ūdeni.

Čivavas ir spēcīgi, enerģiski un aktīvi, viņiem nepieciešamas pastaigas. Drīzāk jau pastaigā piekūst viņa, nekā mazais šunelis. Pastaigas svaigā gaisā nepieciešamas visu gadu, un Pirāts apstiprina to, ka čivavu ietērpšana mētelīšos ir vien saimnieku tieksme izrādīties. Ļubova saka: «Tas nav vajadzīgs! Ja nu vienīgi ļoti bargās ziemas dienās, kad aukstums sniedzas zem 20 grādiem, mēteli uzvelkam, taču tas viņam nepatīk. Viņam sava siltuma pietiek, kažociņš pietiekami biezs un silts. Turklāt tas ir aktīvs suns, viņam patīk kustēties, un tad jau auksti nav.»

Bez pavadas Pirāts tūdaļ šmaucot savās darīšanās, nevienu un neko neievērojot, varot noklīst vai pakļūt zem mašīnas – deguns lejup, un skrien pa kādām saostām pēdām. Tāpēc jāved vien saitē. Bet, saitē esot, uzskata par savu pienākumu apriet visu. Vai nu aizstāv saimnieci, vai arī viņas klātbūtnē jūtas tik varens, ka gatavs klupt krāgā jebkura izmēra jebkuram kustonim vai braucamrīkam. Pēdējā laikā gan esot kļuvis mierīgāks. «Ar suņiem mēģina draudzēties,» stāsta saimniece, «īpaša draudzība izveidojusies ar kādu Jorkšīras terjeru. Kaķus savulaik necieta, trenkāja, taču tas beidzās, kad kāds kaķis ienāca mūsu vasarnīcas pagalmā un neizrādīja ne bailes, ne agresiju. Tagad Pirāts kaķim vien pieiet klāt, apošņā un dodas tālāk. Protams, ja kaķis uzšņāc, arī suņuks atrej pretī, bet pārmācīt šņācēju negrasās.»

Pa vasarnīcas pagalma vārtiem gan neviens neienāks neapriets, saimnieku nesagaidītam viesim Pirāts pat biksēs var ieķert. Vasarnīcā viņš ir saimnieks, smej Ļubova. «Tur šis sunītis ir uzaudzis, katru kaktu zina un uzskata par savu teritoriju.»

«Ir cilvēki, kas viņam nepatīk, un pret tiem viņš vienmēr ir kareivīgi noskaņots. Taču tas, kā izturas pret savējiem, bieži vien atkarīgs no garastāvokļa. Piemēram, bieži vien viņš mēdz zvilnēt gultā kopā ar manu vīru, dažkārt pat seju viņam laiza, bučas dod, taču reizēm kaut kas uznāk, un... Jā, un, nedod dievs, vīrs, Pirātam redzot, man pieskarsies. Greizsirdīgs! Pret meitu izturas miermīlīgi. Manu dēlu pazīst un atzīst, dzīvoklī laiž, bet aizejot metas biksēs. Vispār jau nevienu bez skandāla no dzīvokļa laukā nelaiž... Bet mazdēlu vienu vienā telpā ar Pirātu atstāt es neriskēju. Savulaik vasarnīcā gar žogu skraidīja bērni un sunīti kaitināja, un iespējams, ka tāpēc viņam bērni nepatīk. Taču esmu dzirdējusi, ka arī citi šīs šķirnes pārstāvji pret bērniem mēdz būt neiecietīgi,» stāsta Ļubova.