DZĪVESSTĀSTS: Notikums, ko sauc par deju

«Man patīk jebkurš gadalaiks, bet katram cilvēkam tuvākais droši vien ir laiks, kad pats nācis šajā pasaulē, un man tas ir jūnija sākums. Līdz ar to jūniju izjūtu kā savu laiku. Ir daudz spēka, gribas darboties, jo pēc latviešu ticējumiem vasaras saulgrieži ir visa dzīvā pilnbrieda laiks,» saka horeogrāfs, tautas deju pedagogs, Rīgas Kultūras un tautas mākslas centra Mazā ģilde Tautas deju ansambļa Līgo mākslinieciskais vadītājs, Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku virsvadītājs Jānis Purviņš.

Vaicāts, vai jūnijā, vasaras saulgriežu laikā, raisās pārdomas par pagājušo, piedzīvoto un izjusto, Jānis atbild noliedzoši, jo uzskata – atskatīties uz pagātni viņam vēl ir pāragri. «Manuprāt, ir jādzīvo šim brīdim un jākaļ plāni nākotnei. Kad paliek garlaicīgi šodienā un nav vairs ko izdomāt nākotnei, tad sāk skatīties vairāk atpakaļ nekā uz priekšu. Man to darīt vēl ir par agru.»

Izdejoti svētki

Pēdējos 15 gadus horeogrāfs svētkus pavada kopā ar savu deju kolektīvu, jo vasaras saulgriežu laiks ir ansambļa dzimšanas diena. Arī šis gads nebūs izņēmums, jo Līgo 70 gadu jubileju atzīmēs dižkoncertā Līgo godi koncertzālē Rīga. Un, lai gan svinēšana daudz notiek ar dejotājiem, Jānis rod laiku arī personiskākām paražām. «Latviešiem īstais saulgriežu laiks ir nedaudz agrāk nekā kalendārā ierakstītais, tāpēc cenšos tajā aizbraukt uz jūru, lai paskatītos saules rietu. Bet godināšana un svinēšana tomēr ir kalendārā ierakstītajā laikā no 23. uz 24. datumu,» viņš stāsta un min paražas. «Ir ugunskurs, dziedāšana, saules pavadīšana un sagaidīšana. Bieži satiekas cilvēki, kuri ikdienā dara to reti, tāpēc svētkos ir arī sarunas pie ugunskura. Protams, ir arī alus un siers, lai gan jāteic, ka esmu citāds Jānis, jo man ne alus ir iecienītākais dzēriens, ne Jāņu siers iecienītākais siers.»

Daudzo gadu laikā kopā ar deju kolektīvu piedzīvoti arī interesanti vasaras saulgrieži. «Esam Jāņus svinējuši Antalijā Turcijā. Problēmas bija izveidot ugunskuru, ko tomēr izdevās iekurt grilveidīgā mučelē. Arī ozollapu vainagu bija grūti sadabūt, bet izdomāt kaut ko vajadzēja, un tā es tiku pie sava pirmā un pagaidām vienīgā lauru lapu vainaga. Situācijas bijušas dažādas un atšķirīgās Latvijas un pasaules malās.»

Lai gan lielākā daļa svētku saistīta ar darbu un dejošanu, horeogrāfs velta laiku paražām arī ģimenes un tuvinieku lokā. «Katrā ģimenē ir tradīcijas, citādi ģimene neturētos kopā. Arī no vecākiem daudzas lietas nāk – Vasarsvētkos mājas izpušķošana, arī saulgriežu laikā māju greznojam, pinam vainagus. Ziemassvētku laikā visa ģimene pulcējas vienā konkrētā mājā,» viņš uzskaita. «Ticējumi un paražas ir tautas mantojumus, un ar to saistās mans darbs, kas kļuvis plašāks, tāpēc arī ikdienā man ir grūti nošķirt robežas.»

Videi jābūt dabiskai

Jānis dejošanu sauc par dzīvesveidu un nespēj to nošķirt kā atsevišķu nodarbi, kuru spēj aizmirst brīvajā laikā. Par to, kādēļ vienam dejošana ir aizraušanās, bet otram – neatņemama sastāvdaļa dienaskārtībā, horeogrāfs spriež: «Manuprāt, ir viens cilvēks, kurš veido vienu kopumu. Mēs viņu varam saukt par deju kolektīva vadītāju, skolotāju, šefu – kā gribam. Viņš pulcē cilvēkus, kuri dejošanā saskata brīnišķīgu laika pavadīšanu, un ir atbildīgs par atmosfēras veidošanu, kurā dzīvot. Nevaru atnākt, ieslēgt slēdzi, nostrādāt mēģinājumā trīs stundas, izslēgt slēdzi, aizvērt durvis un visu aizmirst. Jo tad, manuprāt, nav pa īstam. Nodarbē ir jādzīvo, par to ir jādomā. Atmosfērai un videi jābūt dabiskai, bet tā nevar būt dabiska, ja esi samākslots vai ieslēdz enerģijas kloķi tikai uz trīs vai sešām stundām nedēļā. Tāpēc uzskatu, ka ir normāli, ja dzīvo līdzi.»

Kā viņš pats dzīvi sasaistīja ar dejošanu? «Mamma stāsta, ka, tikko sācis staigāt, jau esmu taisījis griezienus un citādi viņķelējies. Bet, manuprāt, tā dara visi bērni,» viņš atminas un teic, ka pirmais deju pulciņš, uz kuru gājis, bija Rīgas Angļu ģimnāzijā (toreizējā Rīgas 4. vidusskolā), pēc tam – tautas deju ansamblī Uguntiņa. «Līdz tam dejošana nebija apzināts, bet vairāk vecāku mudināts pasākums. Atceros, kā jau visi tīņi, izlaidu dažas nodarbības Uguntiņā.» Iedams tikai 8. klasē, Jānis sāka vadīt savu pirmo deju kolektīvu Rīgas Angļu ģimnāzijā, un sniega bumba sāka velties. Pēc tam liela nozīme viņa izvēlē saistīt dzīvi ar dejošanu bija deju ansamblim Daile, kurā viņš septiņus gadus dejoja kā solists. «Tas noteikti izmainīja skatu uz deju un parādīja no nedaudz citāda skatpunkta. Profesionālāka. Kad pats esi dejotājs, mācies arī kā pedagogs daudz vairāk.»

Dejot Dailē Jānis beidza, kad, kā viņš pats saka, beidzot varētu to darīt nopietni, – 26 gadu vecumā. Tomēr arī līdz tam viņš piedzīvoja mirkļus, kad saprata, ka cilvēku uztvere ir atkarīga no žestu izpildes. Bet par nopietnāko pavērsienu profesionālajā darbībā viņš sauc 1995. gadā Dailē iestudēto pasaku pēc Kārļa Skalbes Kaķīša dzirnavas sižeta, kurā Jānis izdejoja Melnā runča lomu. «Skatītājiem sliktie tēli vienmēr patīk labāk, un par to esmu daudz domājis, – kādēļ tā?» viņš retoriski jautā. «Man bija interesanti strādāt ar lomu. Tad man bija klikšķis, kad sapratu – ja tu ieliec sirdi un dvēseli, nedaudz arī prātu, lai varētu sadalīt deju, tad uz skatuves deja ir īsta un dzīva. To pašreiz mēģinu iemācīt saviem dejotājiem. Mēs varam dragāt dejas tehniski spēcīgi skaistas un precīzas, bet tādas neatšķiras cita no citas. Skatītājiem pēc trešās vai ceturtās kļūs garlaicīgi, jo uz skatuves vajag dejot tā, lai izveidotu atmosfēru, kurā skatītājs seko dejotājiem mūzikā, vārdos, kustībā, tautas tērpā un emocijā. Kopā jāizveido forša bilde, kurā dejotājs nav viens, bet kopā ar tiem, kas skatās. Tad, manuprāt, tas ir notikums, ko var saukt par deju.»

Jārāda emocijas

«Iemācīties kustēties mūzikas ritmā var katrs, bet atvērt sevi uz skatuves un dejot ar pilnu Es ir grūti, jo cilvēki baidās sevi atvērt, bet uz skatuves tas jādara. Jābūt īstam, patiesam,» uzskata deju pasniedzējs. «Cik daudzi cilvēki mums iet garām uz ielas un ir noslēgušies? Ikdienā spēlējam cits citam lielu teātri, lai iepatiktos, lai novērstu no sevis uzmanību. Dejā visas mūsdienu klišejas jāņem nost un jārāda emocijas. Negribu ticēt, ka tā ir, bet, manuprāt, mūsdienu pasaulē emocionalitāte tiek uzskatīta par vājuma pazīmi. Atvērt cilvēku emocionāli ir grūtāk nekā iemācīt viņam ritmiski kustēties.»

Jānis saka – saulgrieži ir dzīvā godināšanas laiks, savukārt dziesmu un deju svētki – latviskuma pilnbrieda laiks, kad visi dala kopības izjūtu un ir optimistiski. «Mums tā pietrūkst ikdienā,» viņš saka. «Svētkos deju laukumā blakus ir nepazīstams deju pulciņš, bet roka svešiniekam jādod. Dalībnieki droši to sniedz un dejo vienā ritmā, vienā solī, vienā ornamentā. Cik bieži ikdienā mēs svešiniekam varam iedot roku? Līdzīgi ir, ja uz ielas kāds muzicē. Vai mēs apstājamies un paklausāmies? Un nedod dievs – kāds iet pa ielu dziedādams! Mums šķiet, ka viņam visi nav mājās. Bet svētku laikā tramvajā uz Mežaparku atliek kādam iedziedāties, lai visi tramvajā braucošie dziedātu. Mums ikdienā pietrūkst kopības, un ir labi, ka vienreiz piecos gados mums ir šādi svētki. Manuprāt, tajos var sasmelt spēku, enerģiju un motivāciju dzīvotpriekam.»

Stāvot deju svētku virsvadītāju tribīnēs, Jānis atzīst, ka satraukums ik reizi ir nemainīgi liels. «Drīz būs veidoti četri svētki pieaugušajiem, bet uztraukums joprojām ir. Brīdī, kad stresu vairs nejutīšu, nodarbošanās būs jābeidz, jo, ja nav uztraukuma, esi iekāpis rutīnā, un tajā nevar rasties dejošanas brīnums, jo dejotājam vairs nav ko teikt. Viņš nepārdzīvo, un tāpēc tas vairs nav pa īstam,» Jānis uzskata. «Kad mēģinājumos uzkāpju tribīnēs un pasaku pāris pirmos vārdus, vairs nejūtos kā virsvadītājs – es viens un viņi daudzi, kuriem iemācīšu dejot. Tad esmu starp dejotājiem un mēs veidojam kopīgu darbu, lai radītu priekšnesumu. Koncerta laikā tūkstoši visu dara paši, bet es vienalga jūtos kā starp viņiem. Kad jautā par emocijām uzreiz pēc deju svētkiem, tās nav aprakstāmas un vārdos izstāstāmas.» Viņš neslēpj, ka ir žēl, kad svētki beigušies un gadiem ilgais darbs izdejots vien dažās minūtēs. «Tas ir gaisīgs mirklis, kas, manuprāt, beidzas tikai vizuāli un fiziski. Emocionāli enerģija un spēks saglabājas, un tā, iespējams, ir lielākā vērtība.»

Runājot par cilvēku kopību dziesmu un deju svētku laikā, cits citam veltītajiem smaidiem, atsaucību un jau iepriekš minēto optimismu un kopību, kas virmo karstajās vasaras dienās, secinām, ka būtu skaisti, ja latvieši dzīvotu tā, kā dara to dziesmu un deju svētku laikā. Bet, mazliet apdomājies, Jānis bilst: «Atskatoties tālā vēsturē, latvieši nebija kopā, bet dzīvoja viensētās un cits pie cita gāja tikai vasaras un ziemas saulgriežos, rudens talkās un pavasara Jurģu dienās. Ikdienā atsvešinātā dzīvošana mums ir asinīs, bet, ja dziesmu un deju svētkos mums vēl parādās kopā sanākšanas nepieciešamība, tad ar mums viss vēl ir kārtībā.».

Jāņa Purviņa pieturzīmes

• Dzimis 1971. gada 4. jūnijā
• Horeogrāfs, dejas pedagogs, tautas deju ansambļa Līgo mākslinieciskais vadītājs
• Izglītība: No 1977. līdz 1989. gadam mācījās Rīgas 4. vidusskolā (tagad – Rīgas Angļu ģimnāzija). 1993. gadā absolvēja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas nodaļu. 2000. gadā ieguva maģistra grādu pedagoģijā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. 2006. gadā ieguva humanitāro zinātņu maģistra grādu mākslas Latvijas Kultūras akadēmijā
• No 1987. līdz 1990. gadam deju skolotājs Rīgas 4. vidusskolā
• No 1990. līdz 1993. gadam bija tautas deju ansambļa Lelde mākslinieciskais vadītājs
• No 1991. līdz 1997. gadam deju ansambļa Daile solists
• No 1993. līdz 1995. gadam bija tautas deju ansambļa Jaunība pedagogs. No 1994. gada vadīja deju kolektīva Līgo vidējās paaudzes sastāva vadību; kopš 1995. gada ir kolektīva mākslinieciskais vadītājs
• Kopš 1998. gada ir visu deju svētku virsvadītājs, bet kopš 2003. gada – deju svētku lielkoncertu mākslinieciskais vadītājs. Skolu jaunatnes deju svētku virsvadītājs kopš 2000. gada, bet mākslinieciskais vadītājs – kopš 2005. gada. 2004. gadā Vispārējo Igaunijas Dziesmu un deju svētku virsvadītājs
• Izveidojis vairāk nekā 280 oriģinālhoreogrāfijas un tautas deju apdares
• Kolektīvs Līgo saņēmis Dziesmu un deju svētku Lielo balvu par labāko tautas tērpu kolekciju
• 2014. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni