MĀJAS MĪLULIS: Baltās jūras piekrastes peļu junkuri

Jau 12. gs. pie Ziemeļu Dvinas, netālu no šīs upes ietekas Baltajā jūrā, veidojusies tirgotāju apmetne, kas vēlāk ieguvusi pilsētas Arhangeļskas vārdu. Tirgojušies ar vērienu – zināms, ka 16. gs. vidū jūras ceļu uz Arhangeļsku bieži mērojuši arī briti. Un varbūt tālab nav brīnums, ka tieši viņiem jāpateicas par to, ka saglābuši šajā pilsētā radušos kaķu šķirni – krievu zilos kaķus...

Arhangeļskiešiem tirgojamos un ietirgotos labumus no grauzējiem palīdzējuši sargāt sprauni ņaudētāji, kas lepojušies ar zilpelēku, spožu un mīkstu kažociņu. Viņi bijuši izcili peļu junkuri, kas ņemti līdzi arī kuģojumos. Rakstos minēts, ka šo kaķu prasmes augstu vērtējuši arī vikingi, kas savos sirojumos aizburājuši līdz slāvu apmetnei. Protams, vēlākajos gados arī briti priecājās, ja izdevās savā īpašumā iegūt šādu kuģa pārtikas krājumu sargātāju. Tā nu Arhangeļskas kaķi nokļuvuši gan Skandināvijā, gan pašos Eiropas rietumos.

Protams, «Erceņģeļa» pilsētas iedzīvotāji ar saviem peļu junkuriem lepojušies. Pat tik ļoti, ka veduši savus kaķus kā dāvanas caram Pēterim I uz Pēterburgu. Lai gan galmā mītējies vesels bars kaķu, tieši zilganpelēkais runcis Vasja bijis cara mīlulis. Vēlāk tieši Arhangeļskas kaķi kļuvuši par Katrīnas II favorītiem, un, protams, tādus kāroja dabūt ne vien galminieki, bet arī zemākas kārtas muižnieki. Sākās īstens Arhangeļskas kaķu uzplaukums. Viņi tika dāvināti arī ārzemniekiem, kuri minkas pieņēmuši ar lielu pateicību.

Pēc boļševiku apvērsuma Krievijā tika nīdēts viss, kam bija kāds sakars ar aristokrātiem un buržujiem. Diemžēl arī Arhangeļskas ņaudētāji krita nežēlastībā. Toties Lielbritānijā krievu kaķi saudzēti un 1939. gadā tika apstiprināts šķirnes standarts un arī nosaukums – krievu zilais kaķis. Otrā pasaules kara laikā arī Lielbritānijā mītošajiem minkām pienāca grūts brīdis. Vairākas šķirnes, arī krievu zilie, bija uz iznīcības robežas. Lai izvairītos no tuvradniecības un šķirni saglābtu, talkā ņemti zilganas nokrāsas siāmieši un citi austrumu kaķi. Lai gan briti un amerikāņi 20. gs. vidū pūlējās atdabūt krievu kaķiem viņu senlaiku aprises, mūsdienās krievu zilais kaķis ir elegants, paslaids minka, kuram tomēr raksturīgas arī austrumnieka iezīmes (piemēram, pastiepts purns). Iespējama ne tikai klasiskā zilganpelēki sudrabotā krāsa, bet arī melna un balta.

Krievu zilie kaķi ir rotaļīgi, taču mēdz arī paslinkot. Ja uznāk kāre, var doties medībās (mājputni un mīļpeles kompānijā ar viņiem ilgi neizdzīvos). Trakulīgi nav, taču gana atraktīvi, lai saimnieki viņus dievinātu. Viņiem tīk labi paēst, un savu ēdiena devu uzskata par svētu – ja laikus nedabūs kāroto, pieprasīs to visādiem līdzekļiem. Jā, laikam jau viņi cilvēkus kā tādi cari uzskata par saviem kalpotājiem, ar kuriem laipnuma uzplūdos var arī mīlīgi parunāties. Šo kaķu kopšana nekādas pūles nesagādā. Ar īsā kažociņa kārtošanu minkas lieliski tiek galā paši, atliek vien palīdzēt, reizi nedēļā izbraucot tam cauri ar suku vai regulāri glāstot (protams, kad kaķim tas labpatīk). Inteliģentie dzīvnieki ātri apgūst tualetes lietošanu, ir tīrīgi. Vien jārauga, lai minkas nepārēdas – tad viņi var uzaudzēt lauku muižnieka cienīgu vēderiņu.

FAKTI

• Krievu zilais kaķis (Русская голубая кошка; Russian blue cat)

• Izcelsmes valsts: Krievija

• Ķermenis: iegarens, vidēji liels; galva: ķīļveidīga; acis: mandeļveida, zaļas

• Svars: 4–8 kg

• Apmatojums: īss, biezs, ļoti mīksts, plīšveida

• Krāsa: zila ar sudrabainu mirdzumu; selekcionēti arī balti un melni kaķi

• Dzīves ilgums: 14 gadu un vairāk

• Kaķēna aptuvenā cena: 120–500 eiro

• Viegli kopjams