MĀJAS MĪLULIS: "Ubaga zēns" Vinstons
Nav zināms, kā apmēram 6–8 gadus vecais angļu kokerspanielu džentlmenis Vinstons Čērčils saukts agrāk un kur viņš dzīvojis. Zināms vien tas, ka pērnruden šis aristokrātiskais suns klīdis pa Bolderāju, līdz nonācis Ulubelē, Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmē Līčos. Tur viņš pavadījis pusotru mēnesi, līdz nonācis Viegliņu ģimenē.
Ģimenes galva Jānis stāsta:
– Jau kopš bērnības esmu vēlējies suni. Visbeidzot pagājušajā gadā nolēmu savu sapni piepildīt un varu atzīties, sākotnēji to darīju gluži savtīgu nolūku dēļ – vēlējos sākt aktīvāku dzīvesveidu, vairāk staigāt, atbrīvoties arī no kāda lieka kilograma, un draugi ieteica, ka tad jau man jāiegādājas suns, jo tas motivē doties vismaz rīta un vakara pastaigās. Redzējām sižetu par Ulubeli un nolēmām, ka jāsāk suņa meklējumi tieši ar patversmēm, nevis audzētāju sludinājumiem. Pirmajos Ziemassvētkos tur ieradāmies. Līdz pat pēdējam brīdim īsti nezināju, kādu suni gribētos. Suņu bija daudz. Gājām gar boksiem un skatījāmies. Kāda mitekļa stūrī rāmi gulēja melni pelēks, lāsumains, maza auguma sunītis. Līdzko pagriezāmies, lai dotos tālāk, viņš pēkšņi ierējās. Tā atkārtojās vairākas reizes, līdz nospriedu, ka šis suns mani ir izvēlējies. Man šķita svarīgi tieši tas, ka dzīvnieks izvēlas mani, nevis es viņu. Palūdzām izvest Vinstonu Čērčilu, kā viņš patversmē nosaukts, pastaigā. Vinstons izrādījās draudzīgs, arī rātns un paklausīgs, rotaļājās ar manām meitām. Kad atvēru auto, lai iedotu bērniem padzerties, šis suns bija gatavs tūlīt pat lēkt mašīnā. Viss skaidrs – viņš grib pie mums. Turklāt man šis suns šķita (un joprojām šķiet) ļoti skaists.
Nokārtojām formalitātes, saņēmām suņa pasi un devāmies mājup. Sākumā darba ar viņu bija daudz – jāizsukā, jāved pie veterinārārsta apgriezt nagus, jāsakopj zobi pie higiēnista (cena 92 eiro gan man bija pamatīgs šoks, taču bez šīs procedūras iztikt nevarēja). Darbības nepatīkamas, taču suns to visu izturēja pacietīgi un ar pateicību.
Protams, ir risks ģimenē ar maziem bērniem ņemt pieaugušu suni, kura iepriekšējā dzīve nav zināma, kurš kādu laiku ir klīdis pa ielām un uzturējies patversmes boksā. Taču ar Vinstonu mums ir paveicies. Viņš vairs nav jauns un trakulīgs, kopā ar sievu gan var arī paskrieties un ar meitām padauzīties, taču man pastaigu laikā nav viņam jādzenas pakaļ, lai gan vedu pastaigā bez saites. Mans smagnējums un viņa rāmums sader kopā. Kā smejos, tas ir labs kardiosuns, trenažieris ar dažādiem, katram piemērotiem sirds treniņiem. Starp citu, iespējams, tieši ar savu rāmumu viņš spēja sadraudzēties ar mūsu itin nešpetno skotu spicausi (Scottish straight – V.A.) kaķeni. Kad pirmoreiz ienāca pa mūsu dzīvokļa durvīm, viņš, gluži vai uz vēdera lienot un smilkstot, viņu uzrunāja, kā lūgdams atļauju šeit padzīvot. Sākumā kaķenei viņš nepatika, gadījās pa uzšņācienam un ķepas cirtienam, bet nu jau viņi sadzīvo mierīgi.
Aizvien vairāk pārliecinos, ka viņš ir īsts angļu džentlmenis, gluži vai princis, kurš kādu laiku bijis spiests iejusties ubaga zēna lomā. Viņš ir mīļš un sirsnīgs, tomēr reizē arī aristokrātisks. Lieki nerej, taču nav arī draugs vi
siem – viņš pēc sev vien zināmām pazīmēm spēj noteikt, vai pretimnācējs vai ciemiņš ir simpātisks vai ne. Var teikt, ka viņš ir precīzs sargs, kurš veic feiskontroli un kura spriedumam var uzticēties. Pret ceļā sastaptiem suņiem un arī kaķiem izturas neitrāli, nekādos konfliktos neiesaistās, lai kā arī kāds viņu mēģinātu izprovocēt – Vinstons tādām lietām stāv pāri. Ļoti iecietīgs pret mūsu mazo meitu, kurai ir trīs gadi un kura mēdz viņu vest pastaigā pa dzīvokli un iesaistīt savās rotaļās, dažkārt arī nodarot mazliet pāri. Ne reizi šo četru mēnešu laikā man nav bijis ne mazākā iemesla aizdomām, ka Vinstons varētu ko nodarīt mums vai mūsu bērniem.
Sākumā, kad viņu paņēmām, bija izdēdējis. Mājās iestājās badakāša periods, kad varēja ēst daudz un dikti un pa nakti pat uzlēkt uz kumodes, kur nolikta kaķa bļodiņa. Nu sapratis, ka ēdienu neviens neatņems, tas vienmēr būs. Par kārumiem runājot, jāsaka, ka Vinstonam garš viss, ko ēdam mēs. Īpaši garšo āboli un bumbieri. Ēd arī dārzeņus. Ir grūti turēties pretī kokera lūdzošajam skatienam un nepasniegt viņam kādu kārumu, taču arī šajā ziņā Vinstons ir aristokrātisks – viņš klaji nelūdzas, neubago, bet, ja kaut kas tiek sniegts, paņem to ar pašcieņu. Ko iesākšu, ja atradīsies Vinstona bijušie saimnieki? Esmu par to domājis. Gribētos jau teikt, ka tas ir mans suns! Taču... laikam jau pareizāk būtu atļaut sunim izvēlēties pašam.