Adrians Kukuvass saliek punktus uz i

© F64

Čet­ri bal­ti krek­li, Vi­ņi de­jo­ja vie­nu va­sa­ru, Al­vas zal­dā­ti­ņi, Dzies­ma, ar ko tu sāk­sies, Dze­gu­zes balss – šīs vi­siem zi­nā­mās un ie­mī­ļo­tās dzies­mas ir ti­kai ļo­ti, ļo­ti nie­cī­ga da­ļa no le­ģen­dā­rā Me­nu­eta re­per­tu­āra.

 Pirms piec­iem ga­diem, ar vi­su Lat­vi­ju ap­tve­ro­šu kon­cert­tur­ne­ju at­zī­mē­ju­ši sa­vu četr­des­mit­ga­di, me­nu­etie­ši pub­lis­ki pa­zi­ņo­ja – mēs lie­kam pun­ktu un bei­dzam...

Sākot ar kon­cer­tu Dzin­ta­ru kon­cert­zā­lē 13. jūnijā, kam dots la­ko­nisks, bet ie­til­pīgs no­sau­kums Esam! Me­nu­ets at­kal at­gā­di­na par se­vi un pul­ci­na vi­sus ko­pā. Lai sep­ti­ņos kon­cer­tos iz­dzie­dā­tu sa­vas la­bā­kās dzies­mas, lai ar šo at­kal­tik­ša­nos sveik­tu sa­vus fa­nus un pa­ši se­vi 45 ga­du ju­bi­le­jā. 

Lie­lā no­ti­ku­ma priekš­va­ka­rā tie­ka­mies ar le­ģen­dā­rās gru­pas dzie­dā­tā­ju un ģi­tā­ris­tu Ad­ri­anu Ku­ku­va­su un sa­lie­kam da­žu la­bu pun­ktu uz i, ne­daudz pa­ka­vē­ja­mies at­mi­ņās un no­nā­kam pie daudz­so­lo­ša se­ci­nā­ju­ma: jo­pro­jām esam, tā­tad dzī­vo­jam!

 

– Ad­ri­an, to­reiz, pirms piec­iem ga­diem, kad, Me­nu­eta 40. dzim­ša­nas die­nas kon­cer­ttū­rei no­slē­dzo­ties, ti­ka ofi­ci­āli pa­zi­ņots par ko­lek­tī­va dar­bī­bas pār­trauk­ša­nu, tas ne­bi­ja tāds sa­steigts, spon­tāns lē­mums?

– Ja go­dī­gi, šķiet, ka šo piec­u ga­du ne­maz nav bi­jis – laiks skrien ne­nor­mā­li ātr­i. To­reiz, kon­cer­tē­jot vi­sā Lat­vi­jā, ļo­ti emo­ci­onā­li, ļo­ti sir­snī­gi no­svi­nē­jām Me­nu­eta past­āvē­ša­nas 40 ga­dus un pa­ši sa­vā star­pā sprie­dām: nu, cik tad var – jā­pro­tas ta­ču sa­vām kā­jām ar go­du aiziet... At­ce­ros, pē­dē­jā kon­cer­tā Rī­gā, Kon­gre­su na­mā, kad no ska­tu­ves klau­sī­tā­jiem pa­zi­ņo­jām šo vēs­ti, ne vie­nam vien no mū­sē­jam un arī dau­dziem zā­lē sē­do­ša­jiem ka­mols kā­pa kak­lā un acīs no­de­vī­gi ie­za­gās pa asa­rai. Uz at­va­dām vēl iz­de­vām grā­ma­tu Pie­ver acis un at­kal kā to­reiz..., ko var saukt arī par Me­nu­etu bil­dēs: žur­nā­lis­tes Unas Griš­ke­vi­čas in­ter­vi­jas pa­pil­di­nā­ja viss ie­spē­ja­mais ma­nis trie­cien­tem­pā sa­vāk­tais un mē­ne­ša lai­kā ap­strā­dā­tais par Me­nu­etu. Tāds labs, cie­ņas pilns punkts sa­nā­ca. Vis­maz paš­iem tā šķi­ta. Sa­pra­tām, ka ne­viens no mums jau nav mū­žīgs. No lai­ka ga­la sa­vā star­pā tā īpa­ši ne­esam ču­po­ju­šies un čo­mo­ju­šies – katrs iek­šā sa­vos dar­bos, sa­vās gai­tās, un viss – dzī­vo­jam tā­lāk.

Ku­ram dzi­ma spo­žā ide­ja – Me­nu­etam to­mēr būs būt?

– San­dim Mo­ho­vi­ko­vam, mū­su paš­rei­zē­jam pro­du­cen­tam. Kad Pēr­ko­na apaļ­ās ju­bi­le­jas kon­cer­ttū­re jau gā­ja uz bei­gām, viņš mūs uz­ai­ci­nā­ja uz­stā­ties Bī­ri­ņu pi­lī. Sa­vā­cā­mies, aiz­brau­cām, vi­si ko­pā uz­spē­lē­jām un sa­pra­tām, ka tas, ko da­rām, cil­vē­kiem arī šais lai­kos  ir ļo­ti ne­pie­cie­šams. Bi­ja brī­niš­ķīgs, ab­pu­sē­ji emo­ci­onā­li pie­sā­ti­nāts akus­tis­kās mū­zi­kas kon­certs. Var­būt lik­sies, ka tas skan maz­liet tri­vi­āli un paš­sla­vi­no­ši, ta­ču sa­pra­tām, ka vi­si jo­pro­jām esam tei­ca­mā for­mā, ka spē­jam un va­ram, ka mums ir, ko teikt, un gal­ve­nais – ir, kam mū­su sa­cī­tais jo­pro­jām šķiet ak­tu­āls un sva­rīgs. Laiks vi­sās dzī­ves jo­mās ne­pār­trauk­ti iz­da­ra sa­vas ko­rek­ci­jas. Lai at­ce­ra­mies kaut vai mu­zi­kan­tu rin­du ne­žē­lī­go re­ti­nā­ša­nu, kā­da tā bi­ju­si pa­vi­sam ne­se­nā pa­gāt­nē, nu, bet mēs vi­si vien­kār­ši vēl ESAM! Un te nu ir re­zul­tāts: līdz ga­da no­ga­lei Lat­vi­jā pa­re­dzē­ti sep­ti­ņi lie­li, ap­jo­mī­gi Me­nu­eta kon­cer­ti, pir­mais no tiem tū­līt pat Dzin­ta­ru kon­cert­zā­lē. Par re­per­tu­āru: pro­tams, ska­nēs vi­sus lai­kus un vi­sus no­ti­ku­mus pār­dzī­vo­ju­šas, bet jo­pro­jām ak­tu­ālas un vi­siem pa­zīs­ta­mas un ie­mī­ļo­tas kom­po­zī­ci­jas. Dro­ši vien cel­sim ār­ā arī ko ma­zāk zi­nā­mu vai vēl vis­pār ne­zi­nā­mu no Me­nu­eta pū­ra. Va­ja­dzē­tu būt ab­pu­sē­ji in­te­re­san­ti. Gri­bas tā ce­rēt. Me­lo­šu, ja ap­gal­vo­šu, ka kat­rā kon­cer­tā (un tā­du sa­vā mū­žā ir bi­jis daudz) tiek sa­snieg­ta augst­ākā emo­ci­onā­lā ka­tar­se un skud­ri­ņas te­ka­lē pa mu­gu­ru, bet šā­di mir­kļi ir bi­ju­ši. Ne viens vien. Tas pa­ras­ti no­tiek tad, kad sa­vie­no­jas dzirk­ste­les, kas nāk no pub­li­kas un mums paš­iem.

Me­nu­ets ir mī­lēts vi­sos lai­kos – 45 ga­dos ir iz­au­gu­šas vai­rā­kas pa­au­dzes, kas ag­rāk vai vē­lāk kļūst par jū­su fa­niem. Kur slēp­jas šis fe­no­mens?

– Mūs mī­lē­ja un lai­kam mīl jo­pro­jām tā­pēc, ka pa­ši vien­mēr no sirds esam mī­lē­ju­ši to, ko da­rām. Kad uz­kāp­jam uz ska­tu­ves, aiz­mir­stas viss sa­dzī­vis­kais, vi­sas sī­kās ķi­be­les un ne­bū­ša­nas pa­iet ma­lā. Mēs dzie­dam, un dzies­ma mūs vie­no, sa­lie­dē vie­nā lie­lā ve­se­lu­mā tā, ka paš­iem brī­nums. Pa­tie­sī­bā lik­te­nis mūs ir ļo­ti sau­dzē­jis, un laiks pie­rā­dī­jis, ka tā­di jē­dzie­ni kā «sti­lī­gi» vai «vec­mo­dī­gi» pa­tie­sī­bā ne­ek­sis­tē. Īs­tu­mu, tā­pat kā īle­nu mai­sā, ne­no­slēp­si, un to acīm­re­dzot no­vēr­tē jeb­ku­ra pa­au­dze. Nav jau ko kaut­rē­ties: esam vis­ve­cā­kā un vie­nī­gā Lat­vi­jas rok­gru­pa, par ku­ru pa­gāt­nes for­mā ne­var ru­nāt. Gan­drīz rei­zē ar Me­nu­etu ra­dās arī lat­vie­šu ori­ģi­nāl­ro­ka aiz­sā­cē­ji, gru­pa Ka­ted­rā­le. Dzī­vo­jot Asa­ros, klu­sos va­ka­ros, kad ir tā bur­vī­gā akus­ti­ka, no mā­jas bal­ko­ni­ņa bie­ži klau­sī­jos, kā ģi­tā­rists Gu­nārs Šim­kus, taus­ti­ņins­tru­men­tā­lists Vil­nis Šmīd­bergs un bun­dzi­nieks Einārs Rai­bais ne­tā­lu mē­ģi­nā­ja, viens pret vie­nu ko­pē­jot jau to­reiz sla­ve­nos The Be­at­les. Ska­nē­ja la­bi. Da­žā­du ap­stāk­ļu sa­kri­tī­bas re­zul­tā­tā Ka­ted­rā­le iz­plē­nē­ja, un pal­dies Die­vam, ka brā­ļi Sē­jā­ni ir ap­ņē­mī­bas pil­ni un šo­brīd strā­dā pie šīs gru­pas re­per­tu­āra re­ani­mā­ci­jas. Arī Me­nu­ets ir bīt­lu vien­au­dzis, kad sa­nā­cām ko­pā un sā­kām spē­lēt, ne­viens īs­ti ne­ti­cē­ja, ka no tā­das vi­dus­skol­nie­ku aiz­rau­ša­nās kaut kas sa­nāks, ka iz­aug­sim par to, kas esam. Dau­dzi, mū­su pir­mos mē­ģi­nā­ju­mus dzir­dot, sa­cī­ja – tā nav mū­zi­ka, tās ir muļ­ķī­bas. Pa­ši gan, sa­vas jau­nī­bas mak­si­mā­lis­ma ap­sēs­ti, ti­cē­jām, ka spē­lē­jam kā Die­vi, kaut arī bas­ģi­tā­ras stī­gas bi­ja pa­lie­nē­tas no kla­vie­rēm un ģi­tā­ras pa­šu meis­ta­ro­tas (sme­jas)!

– Nu­pat, ru­nā­jot par Me­nu­eta jaun­ās kon­cert­tur­ne­jas ide­jas dzim­ša­nu, pie­mi­nē­ji Pēr­ko­nu...

– (Sir­snī­gi un il­gi sme­jas.) Redz, viss ir ļo­ti vien­kār­ši – uz­ma­nī­gi pa­vē­ro­jot per­so­nā­li­jas abu an­sam­bļu da­līb­nie­ku sa­stā­vos, ne­var ne­pa­ma­nīt, ka ir Pēr­kons un ir ne­pēr­kons. Kad šos abus sa­liek ko­pā, iz­nāk brašs Me­nu­ets! Kad no Pēr­ko­na pa­ņem nost Ie­vu Aku­rā­te­ri un Nau­ri Pun­tu­li (kas ne­maz tik bie­ži tur vairs ne­pa­rā­dās) un pie­vie­no ne­pēr­ko­nam (tas ir – man, Ine­sei Pa­bēr­zai, Bai­bai Ja­ge­rei un Al­ber­tam Bar­ta­še­vi­cam – lai vi­ņam gaišs un viegls ceļš tur, pie zvaig­znēm), glu­ži kā ma­te­mā­ti­kas vie­nā­do­ju­mā ro­das Me­nu­ets! Pa­ši se­vi jo­ko­da­mies sau­cam par «tei­ku­mu un priekš­me­tu». Tei­kums – tas ir vi­sa sā­kums: tā­tad es, Ju­ris un Le­ons Sē­jā­ni, Rai­monds Bar­ta­še­vics, Al­berts. Priekš­mets – vi­si pā­rē­jie, kas nā­ku­ši un gā­ju­ši klāt no ma­las: Ine­se, Bai­ba, Ikars.

Ad­ri­an, pa­ru­nā­sim par lie­tām, kas sva­rī­gas tie­ši tev. Ne­būs go­dī­gi, ja ne­pie­mi­nē­šu, ka esi zi­nāms ne ti­kai kā dzie­dā­tājs, kom­po­nists un viens no Me­nu­eta, bet arī...

– (Ie­dzie­das.) «...es tas vai­nī­īī­īgais» – jā, jā, jā: ģi­tā­rists, trom­pe­tists, sko­lo­tājs, pe­da­go­ģi­jas ma­ģistrs, vai­rā­ku grā­ma­tu au­tors, iz­bi­jis po­li­ti­kā­nis... Ta­ču ma­nas dzī­ves la­bā­kais darbs ir Ad­ri­ja Sil­va – jaun­ākā no ma­nām tri­jām bur­vī­ga­jām mei­tām – ļo­ti mērķ­tie­cī­gi, ap­zi­nā­ti un ne­vie­na ne­pie­spies­ta iet sa­va tē­va pē­dās un da­ra to ar pa­tie­su azar­tu un prie­ku. Ma­ni un ma­nu sie­vi­ņu No­ru tas prie­cē. Prieks, pro­tams, arī par ve­cā­ko mei­tu Evi­ju un vi­dē­jo – Ari­tu, ta­ču nu jau gan­drīz 11 ga­dus ve­cā Ad­ri­ja ar mū­zi­ku ir bur­tis­ki iz­au­gu­si. Di­vu ga­du ve­cu­mā vi­ņa star­tē­ja kon­kur­sā Cā­lis 2006, kļu­va par fi­nā­lis­ti un ie­gu­va ti­tu­lu Ska­ļā­kais cā­lis. Nā­ka­ma­jā ga­dā Ad­ri­ja at­kal star­tē­ja, at­kal fi­nā­lis­tos, un šo­reiz Ska­nī­gā­kā cā­ļa ti­tuls. Ma­zā mei­ta sa­vas mu­zi­kā­lās do­tī­bas ap­lie­ci­nā­ju­si, uz­stā­jo­ties nu jau ne­skai­tā­mos kon­cer­tos, kon­kur­sos un mu­zi­kā­los pro­jek­tos. Sā­ku­mā bai­dī­jā­mies, ka Ad­ri­jai trau­cēs uz­vārds, kas vi­sur var iet pa priekš­u, tā­pēc sa­vus pir­mos lau­rus vi­ņa plū­ca, pie­teik­ta sie­vas mei­tas uz­vār­dā. 2009. ga­da kon­kur­sā Pa­va­sa­ra bal­sis ma­zā mei­ta sa­va ve­cu­ma ka­te­go­ri­jā ie­gu­va ot­ro vie­tu, pēc tam se­ko­ja ap­jo­mīgs kon­cert­pro­jekts Lai iet kā ie­dams, kur Ad­ri­ja uz­stā­jās ko­pā ar ma­ni un Za­ni Dau­dzi­ņu.

– Tā­dos ma­zos ga­dos bēr­nam tik daudz vē­rā ņe­ma­mu pa­nā­ku­mu, un ne­viens jo­pro­jām ne­no­jauš, ka Ad­ri­ja ir Ku­ku­va­sa mei­ta?

– Vairs jau ne­kas nav slēp­jams, jo mei­ta pa­ti daudz­kārt ir pie­rā­dī­ju­si, ka tē­va uz­vārds nav gal­ve­nais pa­nā­ku­mu no­dro­ši­nā­tājs. 2010. ga­dā fes­ti­vā­lā Bil­des no­ti­ka arī bēr­nu kon­certs, Ad­ri­ja dzie­dā­ja dzies­mu Kla­vie­res me­žā, tad arī pir­mo rei­zi rek­lā­mas pla­kā­tos un afi­šās ti­ka no­dru­kāts Ad­ri­jas Sil­vas pa­tie­sais uz­vārds. Pirms di­viem ga­diem no pa­sau­les ma­zo prin­ce­šu šo­va Tur­ci­jā, kur Ad­ri­ja uz­stā­jās ar Flin­sto­nu dzies­mi­ņu, mā­jās at­ve­dām 2. vie­tu. Šo­brīd pil­nā spa­rā rit va­sa­ras brīv­laiks, bet, ja var ti­cēt lie­cī­bā rak­stī­ta­jam, mei­ta ir pār­cel­ta Mār­upes Mū­zi­kas un māk­slas sko­las 5. kla­sē. Ru­de­nī viss sāk­tais tur­pi­nā­sies – mei­ta mā­cās ob­li­gā­to kla­vier­spē­li, ma­nā va­dī­bā ap­gūst ģi­tā­ras spē­li, iz­kopj so­lo dzie­dā­ša­nu, ap­mek­lē ko­ra kla­si, an­sam­bļa kla­si un mums vi­siem par pār­stei­gu­mu ir sā­ku­si ap­gūt arī sak­so­fo­na spē­li. Krāš­ņa bu­ķe­te, vai ne!

– Ko pats šo­brīd da­ri no dzie­dā­ša­nas un kom­po­nē­ša­nas brī­va­jā lai­kā?

– Šo­brīd kā vi­si pe­da­go­gi bau­du no­pel­nī­to va­sa­ras at­va­ļi­nā­ju­mu. Vē­rā ņe­ma­mus ga­dus bēr­nu un jaun­ie­šu cen­trā Daug­ma­le in­te­re­sen­tiem mā­cī­ju ģi­tā­ras spē­li, bet līdz ar pen­si­jas ga­diem (sme­jas) aiz­gā­ju pel­nī­tā at­pū­tā. Slo­dze, ko no ma­nis pra­sī­ja ģi­tā­ras spē­les pa­ma­tu mā­cī­ša­na kat­ram no ie­las nā­ku­ša­jam bēr­nam vai jaun­ie­tim bez jeb­kā­dām priekš­zi­nā­ša­nām, bi­ja par tra­ku. Ta­gad Mār­upes mū­zi­kas un māk­slas sko­lā strā­dā­ju par ģi­tār­spē­les pa­snie­dzē­ju. Lē­nā ga­rā, ne­stei­dzo­ties, ar meis­ta­ru pa­lī­dzī­bu Mel­lu­žos re­no­vē­jam vec­tē­va 104 ga­dus ve­co mā­ju. Kat­ru die­nu ejam ga­rās past­ai­gās ar mū­su vi­su mī­lu­li, 11 mē­ne­šus ve­co itā­ļu kor­so Ra­džu (iz­dzir­dis pie­mi­nam sa­vu vār­du, suns Ad­ri­anam mē­ģi­na rāp­ties klē­pī un vel­ta ne vie­nu vien slap­ju, bet pa­tie­su su­ņa bu­ču, par ko pre­tī sa­ņem sa­va saim­nie­ka sa­jūs­mas pil­nos sla­vi­nā­ju­mus – «Jā, jā, tu, tie­ši tu esi mans ma­zu­lī­tis, mans skais­tu­lī­tis, mans draugs un sa­bied­ro­tais!»). Rei­zēm ņe­mam ve­lo­si­pē­dus un vi­si do­da­mies iz­brau­cie­nos gar jū­ras ma­lu. Va­sa­ra dro­ši vien pa­ies Me­nu­eta zī­mē, bet ir do­ma rei­zi par vi­sām rei­zēm sa­ņem­ties un ar lai­vām iz­braukt kā­du upi te­pat Lat­vi­jā – Ad­ri­jai jau sen esam ap­so­lī­ju­ši kā­du ģi­me­nis­ki at­rak­tī­vu ko­pā bū­ša­nas pa­sā­ku­mu, ti­kai ne­zi­nu, ko par šā­du ak­ti­vi­tā­ti do­mā Ra­dža (sme­jas). Va­ja­dzē­tu vi­sam sa­nākt. Bet ej nu zi­ni: ja mū­su ģi­me­nes jaun­ākais lo­cek­lis vēl pie­ņe­mas mie­sās, var­būt nāk­sies ap­svērt do­mu par at­se­viš­ķas lai­vas ie­gā­di vai iz­no­mā­ša­nu.

Māja

Pieņemot lēmumu par dzīvokļa iegādi un apskatot potenciālos mājokļus, varam nonākt situācijā, kad uzmanību pievēršam vien dzīvokļa izskatam un platībai, taču aizmirstam par daudzām nozīmīgām detaļām. Ko nepieciešams pārbaudīt, lai pēcāk nenonāktu nepatīkamās situācijās saistībā ar jauniegādāto mājokli, stāsta Luminor bankas mājokļu kreditēšanas eksperts Kaspars Sausais.