Adrians Kukuvass saliek punktus uz i

© F64

Čet­ri bal­ti krek­li, Vi­ņi de­jo­ja vie­nu va­sa­ru, Al­vas zal­dā­ti­ņi, Dzies­ma, ar ko tu sāk­sies, Dze­gu­zes balss – šīs vi­siem zi­nā­mās un ie­mī­ļo­tās dzies­mas ir ti­kai ļo­ti, ļo­ti nie­cī­ga da­ļa no le­ģen­dā­rā Me­nu­eta re­per­tu­āra.

 Pirms piec­iem ga­diem, ar vi­su Lat­vi­ju ap­tve­ro­šu kon­cert­tur­ne­ju at­zī­mē­ju­ši sa­vu četr­des­mit­ga­di, me­nu­etie­ši pub­lis­ki pa­zi­ņo­ja – mēs lie­kam pun­ktu un bei­dzam...

Sākot ar kon­cer­tu Dzin­ta­ru kon­cert­zā­lē 13. jūnijā, kam dots la­ko­nisks, bet ie­til­pīgs no­sau­kums Esam! Me­nu­ets at­kal at­gā­di­na par se­vi un pul­ci­na vi­sus ko­pā. Lai sep­ti­ņos kon­cer­tos iz­dzie­dā­tu sa­vas la­bā­kās dzies­mas, lai ar šo at­kal­tik­ša­nos sveik­tu sa­vus fa­nus un pa­ši se­vi 45 ga­du ju­bi­le­jā. 

Lie­lā no­ti­ku­ma priekš­va­ka­rā tie­ka­mies ar le­ģen­dā­rās gru­pas dzie­dā­tā­ju un ģi­tā­ris­tu Ad­ri­anu Ku­ku­va­su un sa­lie­kam da­žu la­bu pun­ktu uz i, ne­daudz pa­ka­vē­ja­mies at­mi­ņās un no­nā­kam pie daudz­so­lo­ša se­ci­nā­ju­ma: jo­pro­jām esam, tā­tad dzī­vo­jam!

 

– Ad­ri­an, to­reiz, pirms piec­iem ga­diem, kad, Me­nu­eta 40. dzim­ša­nas die­nas kon­cer­ttū­rei no­slē­dzo­ties, ti­ka ofi­ci­āli pa­zi­ņots par ko­lek­tī­va dar­bī­bas pār­trauk­ša­nu, tas ne­bi­ja tāds sa­steigts, spon­tāns lē­mums?

– Ja go­dī­gi, šķiet, ka šo piec­u ga­du ne­maz nav bi­jis – laiks skrien ne­nor­mā­li ātr­i. To­reiz, kon­cer­tē­jot vi­sā Lat­vi­jā, ļo­ti emo­ci­onā­li, ļo­ti sir­snī­gi no­svi­nē­jām Me­nu­eta past­āvē­ša­nas 40 ga­dus un pa­ši sa­vā star­pā sprie­dām: nu, cik tad var – jā­pro­tas ta­ču sa­vām kā­jām ar go­du aiziet... At­ce­ros, pē­dē­jā kon­cer­tā Rī­gā, Kon­gre­su na­mā, kad no ska­tu­ves klau­sī­tā­jiem pa­zi­ņo­jām šo vēs­ti, ne vie­nam vien no mū­sē­jam un arī dau­dziem zā­lē sē­do­ša­jiem ka­mols kā­pa kak­lā un acīs no­de­vī­gi ie­za­gās pa asa­rai. Uz at­va­dām vēl iz­de­vām grā­ma­tu Pie­ver acis un at­kal kā to­reiz..., ko var saukt arī par Me­nu­etu bil­dēs: žur­nā­lis­tes Unas Griš­ke­vi­čas in­ter­vi­jas pa­pil­di­nā­ja viss ie­spē­ja­mais ma­nis trie­cien­tem­pā sa­vāk­tais un mē­ne­ša lai­kā ap­strā­dā­tais par Me­nu­etu. Tāds labs, cie­ņas pilns punkts sa­nā­ca. Vis­maz paš­iem tā šķi­ta. Sa­pra­tām, ka ne­viens no mums jau nav mū­žīgs. No lai­ka ga­la sa­vā star­pā tā īpa­ši ne­esam ču­po­ju­šies un čo­mo­ju­šies – katrs iek­šā sa­vos dar­bos, sa­vās gai­tās, un viss – dzī­vo­jam tā­lāk.

Ku­ram dzi­ma spo­žā ide­ja – Me­nu­etam to­mēr būs būt?

– San­dim Mo­ho­vi­ko­vam, mū­su paš­rei­zē­jam pro­du­cen­tam. Kad Pēr­ko­na apaļ­ās ju­bi­le­jas kon­cer­ttū­re jau gā­ja uz bei­gām, viņš mūs uz­ai­ci­nā­ja uz­stā­ties Bī­ri­ņu pi­lī. Sa­vā­cā­mies, aiz­brau­cām, vi­si ko­pā uz­spē­lē­jām un sa­pra­tām, ka tas, ko da­rām, cil­vē­kiem arī šais lai­kos  ir ļo­ti ne­pie­cie­šams. Bi­ja brī­niš­ķīgs, ab­pu­sē­ji emo­ci­onā­li pie­sā­ti­nāts akus­tis­kās mū­zi­kas kon­certs. Var­būt lik­sies, ka tas skan maz­liet tri­vi­āli un paš­sla­vi­no­ši, ta­ču sa­pra­tām, ka vi­si jo­pro­jām esam tei­ca­mā for­mā, ka spē­jam un va­ram, ka mums ir, ko teikt, un gal­ve­nais – ir, kam mū­su sa­cī­tais jo­pro­jām šķiet ak­tu­āls un sva­rīgs. Laiks vi­sās dzī­ves jo­mās ne­pār­trauk­ti iz­da­ra sa­vas ko­rek­ci­jas. Lai at­ce­ra­mies kaut vai mu­zi­kan­tu rin­du ne­žē­lī­go re­ti­nā­ša­nu, kā­da tā bi­ju­si pa­vi­sam ne­se­nā pa­gāt­nē, nu, bet mēs vi­si vien­kār­ši vēl ESAM! Un te nu ir re­zul­tāts: līdz ga­da no­ga­lei Lat­vi­jā pa­re­dzē­ti sep­ti­ņi lie­li, ap­jo­mī­gi Me­nu­eta kon­cer­ti, pir­mais no tiem tū­līt pat Dzin­ta­ru kon­cert­zā­lē. Par re­per­tu­āru: pro­tams, ska­nēs vi­sus lai­kus un vi­sus no­ti­ku­mus pār­dzī­vo­ju­šas, bet jo­pro­jām ak­tu­ālas un vi­siem pa­zīs­ta­mas un ie­mī­ļo­tas kom­po­zī­ci­jas. Dro­ši vien cel­sim ār­ā arī ko ma­zāk zi­nā­mu vai vēl vis­pār ne­zi­nā­mu no Me­nu­eta pū­ra. Va­ja­dzē­tu būt ab­pu­sē­ji in­te­re­san­ti. Gri­bas tā ce­rēt. Me­lo­šu, ja ap­gal­vo­šu, ka kat­rā kon­cer­tā (un tā­du sa­vā mū­žā ir bi­jis daudz) tiek sa­snieg­ta augst­ākā emo­ci­onā­lā ka­tar­se un skud­ri­ņas te­ka­lē pa mu­gu­ru, bet šā­di mir­kļi ir bi­ju­ši. Ne viens vien. Tas pa­ras­ti no­tiek tad, kad sa­vie­no­jas dzirk­ste­les, kas nāk no pub­li­kas un mums paš­iem.

Me­nu­ets ir mī­lēts vi­sos lai­kos – 45 ga­dos ir iz­au­gu­šas vai­rā­kas pa­au­dzes, kas ag­rāk vai vē­lāk kļūst par jū­su fa­niem. Kur slēp­jas šis fe­no­mens?

– Mūs mī­lē­ja un lai­kam mīl jo­pro­jām tā­pēc, ka pa­ši vien­mēr no sirds esam mī­lē­ju­ši to, ko da­rām. Kad uz­kāp­jam uz ska­tu­ves, aiz­mir­stas viss sa­dzī­vis­kais, vi­sas sī­kās ķi­be­les un ne­bū­ša­nas pa­iet ma­lā. Mēs dzie­dam, un dzies­ma mūs vie­no, sa­lie­dē vie­nā lie­lā ve­se­lu­mā tā, ka paš­iem brī­nums. Pa­tie­sī­bā lik­te­nis mūs ir ļo­ti sau­dzē­jis, un laiks pie­rā­dī­jis, ka tā­di jē­dzie­ni kā «sti­lī­gi» vai «vec­mo­dī­gi» pa­tie­sī­bā ne­ek­sis­tē. Īs­tu­mu, tā­pat kā īle­nu mai­sā, ne­no­slēp­si, un to acīm­re­dzot no­vēr­tē jeb­ku­ra pa­au­dze. Nav jau ko kaut­rē­ties: esam vis­ve­cā­kā un vie­nī­gā Lat­vi­jas rok­gru­pa, par ku­ru pa­gāt­nes for­mā ne­var ru­nāt. Gan­drīz rei­zē ar Me­nu­etu ra­dās arī lat­vie­šu ori­ģi­nāl­ro­ka aiz­sā­cē­ji, gru­pa Ka­ted­rā­le. Dzī­vo­jot Asa­ros, klu­sos va­ka­ros, kad ir tā bur­vī­gā akus­ti­ka, no mā­jas bal­ko­ni­ņa bie­ži klau­sī­jos, kā ģi­tā­rists Gu­nārs Šim­kus, taus­ti­ņins­tru­men­tā­lists Vil­nis Šmīd­bergs un bun­dzi­nieks Einārs Rai­bais ne­tā­lu mē­ģi­nā­ja, viens pret vie­nu ko­pē­jot jau to­reiz sla­ve­nos The Be­at­les. Ska­nē­ja la­bi. Da­žā­du ap­stāk­ļu sa­kri­tī­bas re­zul­tā­tā Ka­ted­rā­le iz­plē­nē­ja, un pal­dies Die­vam, ka brā­ļi Sē­jā­ni ir ap­ņē­mī­bas pil­ni un šo­brīd strā­dā pie šīs gru­pas re­per­tu­āra re­ani­mā­ci­jas. Arī Me­nu­ets ir bīt­lu vien­au­dzis, kad sa­nā­cām ko­pā un sā­kām spē­lēt, ne­viens īs­ti ne­ti­cē­ja, ka no tā­das vi­dus­skol­nie­ku aiz­rau­ša­nās kaut kas sa­nāks, ka iz­aug­sim par to, kas esam. Dau­dzi, mū­su pir­mos mē­ģi­nā­ju­mus dzir­dot, sa­cī­ja – tā nav mū­zi­ka, tās ir muļ­ķī­bas. Pa­ši gan, sa­vas jau­nī­bas mak­si­mā­lis­ma ap­sēs­ti, ti­cē­jām, ka spē­lē­jam kā Die­vi, kaut arī bas­ģi­tā­ras stī­gas bi­ja pa­lie­nē­tas no kla­vie­rēm un ģi­tā­ras pa­šu meis­ta­ro­tas (sme­jas)!

– Nu­pat, ru­nā­jot par Me­nu­eta jaun­ās kon­cert­tur­ne­jas ide­jas dzim­ša­nu, pie­mi­nē­ji Pēr­ko­nu...

– (Sir­snī­gi un il­gi sme­jas.) Redz, viss ir ļo­ti vien­kār­ši – uz­ma­nī­gi pa­vē­ro­jot per­so­nā­li­jas abu an­sam­bļu da­līb­nie­ku sa­stā­vos, ne­var ne­pa­ma­nīt, ka ir Pēr­kons un ir ne­pēr­kons. Kad šos abus sa­liek ko­pā, iz­nāk brašs Me­nu­ets! Kad no Pēr­ko­na pa­ņem nost Ie­vu Aku­rā­te­ri un Nau­ri Pun­tu­li (kas ne­maz tik bie­ži tur vairs ne­pa­rā­dās) un pie­vie­no ne­pēr­ko­nam (tas ir – man, Ine­sei Pa­bēr­zai, Bai­bai Ja­ge­rei un Al­ber­tam Bar­ta­še­vi­cam – lai vi­ņam gaišs un viegls ceļš tur, pie zvaig­znēm), glu­ži kā ma­te­mā­ti­kas vie­nā­do­ju­mā ro­das Me­nu­ets! Pa­ši se­vi jo­ko­da­mies sau­cam par «tei­ku­mu un priekš­me­tu». Tei­kums – tas ir vi­sa sā­kums: tā­tad es, Ju­ris un Le­ons Sē­jā­ni, Rai­monds Bar­ta­še­vics, Al­berts. Priekš­mets – vi­si pā­rē­jie, kas nā­ku­ši un gā­ju­ši klāt no ma­las: Ine­se, Bai­ba, Ikars.

Ad­ri­an, pa­ru­nā­sim par lie­tām, kas sva­rī­gas tie­ši tev. Ne­būs go­dī­gi, ja ne­pie­mi­nē­šu, ka esi zi­nāms ne ti­kai kā dzie­dā­tājs, kom­po­nists un viens no Me­nu­eta, bet arī...

– (Ie­dzie­das.) «...es tas vai­nī­īī­īgais» – jā, jā, jā: ģi­tā­rists, trom­pe­tists, sko­lo­tājs, pe­da­go­ģi­jas ma­ģistrs, vai­rā­ku grā­ma­tu au­tors, iz­bi­jis po­li­ti­kā­nis... Ta­ču ma­nas dzī­ves la­bā­kais darbs ir Ad­ri­ja Sil­va – jaun­ākā no ma­nām tri­jām bur­vī­ga­jām mei­tām – ļo­ti mērķ­tie­cī­gi, ap­zi­nā­ti un ne­vie­na ne­pie­spies­ta iet sa­va tē­va pē­dās un da­ra to ar pa­tie­su azar­tu un prie­ku. Ma­ni un ma­nu sie­vi­ņu No­ru tas prie­cē. Prieks, pro­tams, arī par ve­cā­ko mei­tu Evi­ju un vi­dē­jo – Ari­tu, ta­ču nu jau gan­drīz 11 ga­dus ve­cā Ad­ri­ja ar mū­zi­ku ir bur­tis­ki iz­au­gu­si. Di­vu ga­du ve­cu­mā vi­ņa star­tē­ja kon­kur­sā Cā­lis 2006, kļu­va par fi­nā­lis­ti un ie­gu­va ti­tu­lu Ska­ļā­kais cā­lis. Nā­ka­ma­jā ga­dā Ad­ri­ja at­kal star­tē­ja, at­kal fi­nā­lis­tos, un šo­reiz Ska­nī­gā­kā cā­ļa ti­tuls. Ma­zā mei­ta sa­vas mu­zi­kā­lās do­tī­bas ap­lie­ci­nā­ju­si, uz­stā­jo­ties nu jau ne­skai­tā­mos kon­cer­tos, kon­kur­sos un mu­zi­kā­los pro­jek­tos. Sā­ku­mā bai­dī­jā­mies, ka Ad­ri­jai trau­cēs uz­vārds, kas vi­sur var iet pa priekš­u, tā­pēc sa­vus pir­mos lau­rus vi­ņa plū­ca, pie­teik­ta sie­vas mei­tas uz­vār­dā. 2009. ga­da kon­kur­sā Pa­va­sa­ra bal­sis ma­zā mei­ta sa­va ve­cu­ma ka­te­go­ri­jā ie­gu­va ot­ro vie­tu, pēc tam se­ko­ja ap­jo­mīgs kon­cert­pro­jekts Lai iet kā ie­dams, kur Ad­ri­ja uz­stā­jās ko­pā ar ma­ni un Za­ni Dau­dzi­ņu.

– Tā­dos ma­zos ga­dos bēr­nam tik daudz vē­rā ņe­ma­mu pa­nā­ku­mu, un ne­viens jo­pro­jām ne­no­jauš, ka Ad­ri­ja ir Ku­ku­va­sa mei­ta?

– Vairs jau ne­kas nav slēp­jams, jo mei­ta pa­ti daudz­kārt ir pie­rā­dī­ju­si, ka tē­va uz­vārds nav gal­ve­nais pa­nā­ku­mu no­dro­ši­nā­tājs. 2010. ga­dā fes­ti­vā­lā Bil­des no­ti­ka arī bēr­nu kon­certs, Ad­ri­ja dzie­dā­ja dzies­mu Kla­vie­res me­žā, tad arī pir­mo rei­zi rek­lā­mas pla­kā­tos un afi­šās ti­ka no­dru­kāts Ad­ri­jas Sil­vas pa­tie­sais uz­vārds. Pirms di­viem ga­diem no pa­sau­les ma­zo prin­ce­šu šo­va Tur­ci­jā, kur Ad­ri­ja uz­stā­jās ar Flin­sto­nu dzies­mi­ņu, mā­jās at­ve­dām 2. vie­tu. Šo­brīd pil­nā spa­rā rit va­sa­ras brīv­laiks, bet, ja var ti­cēt lie­cī­bā rak­stī­ta­jam, mei­ta ir pār­cel­ta Mār­upes Mū­zi­kas un māk­slas sko­las 5. kla­sē. Ru­de­nī viss sāk­tais tur­pi­nā­sies – mei­ta mā­cās ob­li­gā­to kla­vier­spē­li, ma­nā va­dī­bā ap­gūst ģi­tā­ras spē­li, iz­kopj so­lo dzie­dā­ša­nu, ap­mek­lē ko­ra kla­si, an­sam­bļa kla­si un mums vi­siem par pār­stei­gu­mu ir sā­ku­si ap­gūt arī sak­so­fo­na spē­li. Krāš­ņa bu­ķe­te, vai ne!

– Ko pats šo­brīd da­ri no dzie­dā­ša­nas un kom­po­nē­ša­nas brī­va­jā lai­kā?

– Šo­brīd kā vi­si pe­da­go­gi bau­du no­pel­nī­to va­sa­ras at­va­ļi­nā­ju­mu. Vē­rā ņe­ma­mus ga­dus bēr­nu un jaun­ie­šu cen­trā Daug­ma­le in­te­re­sen­tiem mā­cī­ju ģi­tā­ras spē­li, bet līdz ar pen­si­jas ga­diem (sme­jas) aiz­gā­ju pel­nī­tā at­pū­tā. Slo­dze, ko no ma­nis pra­sī­ja ģi­tā­ras spē­les pa­ma­tu mā­cī­ša­na kat­ram no ie­las nā­ku­ša­jam bēr­nam vai jaun­ie­tim bez jeb­kā­dām priekš­zi­nā­ša­nām, bi­ja par tra­ku. Ta­gad Mār­upes mū­zi­kas un māk­slas sko­lā strā­dā­ju par ģi­tār­spē­les pa­snie­dzē­ju. Lē­nā ga­rā, ne­stei­dzo­ties, ar meis­ta­ru pa­lī­dzī­bu Mel­lu­žos re­no­vē­jam vec­tē­va 104 ga­dus ve­co mā­ju. Kat­ru die­nu ejam ga­rās past­ai­gās ar mū­su vi­su mī­lu­li, 11 mē­ne­šus ve­co itā­ļu kor­so Ra­džu (iz­dzir­dis pie­mi­nam sa­vu vār­du, suns Ad­ri­anam mē­ģi­na rāp­ties klē­pī un vel­ta ne vie­nu vien slap­ju, bet pa­tie­su su­ņa bu­ču, par ko pre­tī sa­ņem sa­va saim­nie­ka sa­jūs­mas pil­nos sla­vi­nā­ju­mus – «Jā, jā, tu, tie­ši tu esi mans ma­zu­lī­tis, mans skais­tu­lī­tis, mans draugs un sa­bied­ro­tais!»). Rei­zēm ņe­mam ve­lo­si­pē­dus un vi­si do­da­mies iz­brau­cie­nos gar jū­ras ma­lu. Va­sa­ra dro­ši vien pa­ies Me­nu­eta zī­mē, bet ir do­ma rei­zi par vi­sām rei­zēm sa­ņem­ties un ar lai­vām iz­braukt kā­du upi te­pat Lat­vi­jā – Ad­ri­jai jau sen esam ap­so­lī­ju­ši kā­du ģi­me­nis­ki at­rak­tī­vu ko­pā bū­ša­nas pa­sā­ku­mu, ti­kai ne­zi­nu, ko par šā­du ak­ti­vi­tā­ti do­mā Ra­dža (sme­jas). Va­ja­dzē­tu vi­sam sa­nākt. Bet ej nu zi­ni: ja mū­su ģi­me­nes jaun­ākais lo­cek­lis vēl pie­ņe­mas mie­sās, var­būt nāk­sies ap­svērt do­mu par at­se­viš­ķas lai­vas ie­gā­di vai iz­no­mā­ša­nu.