Četri balti krekli, Viņi dejoja vienu vasaru, Alvas zaldātiņi, Dziesma, ar ko tu sāksies, Dzeguzes balss – šīs visiem zināmās un iemīļotās dziesmas ir tikai ļoti, ļoti niecīga daļa no leģendārā Menueta repertuāra.
Pirms pieciem gadiem, ar visu Latviju aptverošu koncertturneju atzīmējuši savu četrdesmitgadi, menuetieši publiski paziņoja – mēs liekam punktu un beidzam...
Sākot ar koncertu Dzintaru koncertzālē 13. jūnijā, kam dots lakonisks, bet ietilpīgs nosaukums Esam! Menuets atkal atgādina par sevi un pulcina visus kopā. Lai septiņos koncertos izdziedātu savas labākās dziesmas, lai ar šo atkaltikšanos sveiktu savus fanus un paši sevi 45 gadu jubilejā.
Lielā notikuma priekšvakarā tiekamies ar leģendārās grupas dziedātāju un ģitāristu Adrianu Kukuvasu un saliekam dažu labu punktu uz i, nedaudz pakavējamies atmiņās un nonākam pie daudzsološa secinājuma: joprojām esam, tātad dzīvojam!
– Adrian, toreiz, pirms pieciem gadiem, kad, Menueta 40. dzimšanas dienas koncerttūrei noslēdzoties, tika oficiāli paziņots par kolektīva darbības pārtraukšanu, tas nebija tāds sasteigts, spontāns lēmums?
– Ja godīgi, šķiet, ka šo piecu gadu nemaz nav bijis – laiks skrien nenormāli ātri. Toreiz, koncertējot visā Latvijā, ļoti emocionāli, ļoti sirsnīgi nosvinējām Menueta pastāvēšanas 40 gadus un paši savā starpā spriedām: nu, cik tad var – jāprotas taču savām kājām ar godu aiziet... Atceros, pēdējā koncertā Rīgā, Kongresu namā, kad no skatuves klausītājiem paziņojām šo vēsti, ne vienam vien no mūsējam un arī daudziem zālē sēdošajiem kamols kāpa kaklā un acīs nodevīgi iezagās pa asarai. Uz atvadām vēl izdevām grāmatu Piever acis un atkal kā toreiz..., ko var saukt arī par Menuetu bildēs: žurnālistes Unas Griškevičas intervijas papildināja viss iespējamais manis triecientempā savāktais un mēneša laikā apstrādātais par Menuetu. Tāds labs, cieņas pilns punkts sanāca. Vismaz pašiem tā šķita. Sapratām, ka neviens no mums jau nav mūžīgs. No laika gala savā starpā tā īpaši neesam čupojušies un čomojušies – katrs iekšā savos darbos, savās gaitās, un viss – dzīvojam tālāk.
– Kuram dzima spožā ideja – Menuetam tomēr būs būt?
– Sandim Mohovikovam, mūsu pašreizējam producentam. Kad Pērkona apaļās jubilejas koncerttūre jau gāja uz beigām, viņš mūs uzaicināja uzstāties Bīriņu pilī. Savācāmies, aizbraucām, visi kopā uzspēlējām un sapratām, ka tas, ko darām, cilvēkiem arī šais laikos ir ļoti nepieciešams. Bija brīnišķīgs, abpusēji emocionāli piesātināts akustiskās mūzikas koncerts. Varbūt liksies, ka tas skan mazliet triviāli un pašslavinoši, taču sapratām, ka visi joprojām esam teicamā formā, ka spējam un varam, ka mums ir, ko teikt, un galvenais – ir, kam mūsu sacītais joprojām šķiet aktuāls un svarīgs. Laiks visās dzīves jomās nepārtraukti izdara savas korekcijas. Lai atceramies kaut vai muzikantu rindu nežēlīgo retināšanu, kāda tā bijusi pavisam nesenā pagātnē, nu, bet mēs visi vienkārši vēl ESAM! Un te nu ir rezultāts: līdz gada nogalei Latvijā paredzēti septiņi lieli, apjomīgi Menueta koncerti, pirmais no tiem tūlīt pat Dzintaru koncertzālē. Par repertuāru: protams, skanēs visus laikus un visus notikumus pārdzīvojušas, bet joprojām aktuālas un visiem pazīstamas un iemīļotas kompozīcijas. Droši vien celsim ārā arī ko mazāk zināmu vai vēl vispār nezināmu no Menueta pūra. Vajadzētu būt abpusēji interesanti. Gribas tā cerēt. Melošu, ja apgalvošu, ka katrā koncertā (un tādu savā mūžā ir bijis daudz) tiek sasniegta augstākā emocionālā katarse un skudriņas tekalē pa muguru, bet šādi mirkļi ir bijuši. Ne viens vien. Tas parasti notiek tad, kad savienojas dzirksteles, kas nāk no publikas un mums pašiem.
– Menuets ir mīlēts visos laikos – 45 gados ir izaugušas vairākas paaudzes, kas agrāk vai vēlāk kļūst par jūsu faniem. Kur slēpjas šis fenomens?
– Mūs mīlēja un laikam mīl joprojām tāpēc, ka paši vienmēr no sirds esam mīlējuši to, ko darām. Kad uzkāpjam uz skatuves, aizmirstas viss sadzīviskais, visas sīkās ķibeles un nebūšanas paiet malā. Mēs dziedam, un dziesma mūs vieno, saliedē vienā lielā veselumā tā, ka pašiem brīnums. Patiesībā liktenis mūs ir ļoti saudzējis, un laiks pierādījis, ka tādi jēdzieni kā «stilīgi» vai «vecmodīgi» patiesībā neeksistē. Īstumu, tāpat kā īlenu maisā, nenoslēpsi, un to acīmredzot novērtē jebkura paaudze. Nav jau ko kautrēties: esam visvecākā un vienīgā Latvijas rokgrupa, par kuru pagātnes formā nevar runāt. Gandrīz reizē ar Menuetu radās arī latviešu oriģinālroka aizsācēji, grupa Katedrāle. Dzīvojot Asaros, klusos vakaros, kad ir tā burvīgā akustika, no mājas balkoniņa bieži klausījos, kā ģitārists Gunārs Šimkus, taustiņinstrumentālists Vilnis Šmīdbergs un bundzinieks Einārs Raibais netālu mēģināja, viens pret vienu kopējot jau toreiz slavenos The Beatles. Skanēja labi. Dažādu apstākļu sakritības rezultātā Katedrāle izplēnēja, un paldies Dievam, ka brāļi Sējāni ir apņēmības pilni un šobrīd strādā pie šīs grupas repertuāra reanimācijas. Arī Menuets ir bītlu vienaudzis, kad sanācām kopā un sākām spēlēt, neviens īsti neticēja, ka no tādas vidusskolnieku aizraušanās kaut kas sanāks, ka izaugsim par to, kas esam. Daudzi, mūsu pirmos mēģinājumus dzirdot, sacīja – tā nav mūzika, tās ir muļķības. Paši gan, savas jaunības maksimālisma apsēsti, ticējām, ka spēlējam kā Dievi, kaut arī basģitāras stīgas bija palienētas no klavierēm un ģitāras pašu meistarotas (smejas)!
– Nupat, runājot par Menueta jaunās koncertturnejas idejas dzimšanu, pieminēji Pērkonu...
– (Sirsnīgi un ilgi smejas.) Redz, viss ir ļoti vienkārši – uzmanīgi pavērojot personālijas abu ansambļu dalībnieku sastāvos, nevar nepamanīt, ka ir Pērkons un ir nepērkons. Kad šos abus saliek kopā, iznāk brašs Menuets! Kad no Pērkona paņem nost Ievu Akurāteri un Nauri Puntuli (kas nemaz tik bieži tur vairs neparādās) un pievieno nepērkonam (tas ir – man, Inesei Pabērzai, Baibai Jagerei un Albertam Bartaševicam – lai viņam gaišs un viegls ceļš tur, pie zvaigznēm), gluži kā matemātikas vienādojumā rodas Menuets! Paši sevi jokodamies saucam par «teikumu un priekšmetu». Teikums – tas ir visa sākums: tātad es, Juris un Leons Sējāni, Raimonds Bartaševics, Alberts. Priekšmets – visi pārējie, kas nākuši un gājuši klāt no malas: Inese, Baiba, Ikars.
– Adrian, parunāsim par lietām, kas svarīgas tieši tev. Nebūs godīgi, ja nepieminēšu, ka esi zināms ne tikai kā dziedātājs, komponists un viens no Menueta, bet arī...
– (Iedziedas.) «...es tas vainīīīīgais» – jā, jā, jā: ģitārists, trompetists, skolotājs, pedagoģijas maģistrs, vairāku grāmatu autors, izbijis politikānis... Taču manas dzīves labākais darbs ir Adrija Silva – jaunākā no manām trijām burvīgajām meitām – ļoti mērķtiecīgi, apzināti un neviena nepiespiesta iet sava tēva pēdās un dara to ar patiesu azartu un prieku. Mani un manu sieviņu Noru tas priecē. Prieks, protams, arī par vecāko meitu Eviju un vidējo – Aritu, taču nu jau gandrīz 11 gadus vecā Adrija ar mūziku ir burtiski izaugusi. Divu gadu vecumā viņa startēja konkursā Cālis 2006, kļuva par finālisti un ieguva titulu Skaļākais cālis. Nākamajā gadā Adrija atkal startēja, atkal finālistos, un šoreiz Skanīgākā cāļa tituls. Mazā meita savas muzikālās dotības apliecinājusi, uzstājoties nu jau neskaitāmos koncertos, konkursos un muzikālos projektos. Sākumā baidījāmies, ka Adrijai traucēs uzvārds, kas visur var iet pa priekšu, tāpēc savus pirmos laurus viņa plūca, pieteikta sievas meitas uzvārdā. 2009. gada konkursā Pavasara balsis mazā meita sava vecuma kategorijā ieguva otro vietu, pēc tam sekoja apjomīgs koncertprojekts Lai iet kā iedams, kur Adrija uzstājās kopā ar mani un Zani Daudziņu.
– Tādos mazos gados bērnam tik daudz vērā ņemamu panākumu, un neviens joprojām nenojauš, ka Adrija ir Kukuvasa meita?
– Vairs jau nekas nav slēpjams, jo meita pati daudzkārt ir pierādījusi, ka tēva uzvārds nav galvenais panākumu nodrošinātājs. 2010. gadā festivālā Bildes notika arī bērnu koncerts, Adrija dziedāja dziesmu Klavieres mežā, tad arī pirmo reizi reklāmas plakātos un afišās tika nodrukāts Adrijas Silvas patiesais uzvārds. Pirms diviem gadiem no pasaules mazo princešu šova Turcijā, kur Adrija uzstājās ar Flinstonu dziesmiņu, mājās atvedām 2. vietu. Šobrīd pilnā sparā rit vasaras brīvlaiks, bet, ja var ticēt liecībā rakstītajam, meita ir pārcelta Mārupes Mūzikas un mākslas skolas 5. klasē. Rudenī viss sāktais turpināsies – meita mācās obligāto klavierspēli, manā vadībā apgūst ģitāras spēli, izkopj solo dziedāšanu, apmeklē kora klasi, ansambļa klasi un mums visiem par pārsteigumu ir sākusi apgūt arī saksofona spēli. Krāšņa buķete, vai ne!
– Ko pats šobrīd dari no dziedāšanas un komponēšanas brīvajā laikā?
– Šobrīd kā visi pedagogi baudu nopelnīto vasaras atvaļinājumu. Vērā ņemamus gadus bērnu un jauniešu centrā Daugmale interesentiem mācīju ģitāras spēli, bet līdz ar pensijas gadiem (smejas) aizgāju pelnītā atpūtā. Slodze, ko no manis prasīja ģitāras spēles pamatu mācīšana katram no ielas nākušajam bērnam vai jaunietim bez jebkādām priekšzināšanām, bija par traku. Tagad Mārupes mūzikas un mākslas skolā strādāju par ģitārspēles pasniedzēju. Lēnā garā, nesteidzoties, ar meistaru palīdzību Mellužos renovējam vectēva 104 gadus veco māju. Katru dienu ejam garās pastaigās ar mūsu visu mīluli, 11 mēnešus veco itāļu korso Radžu (izdzirdis pieminam savu vārdu, suns Adrianam mēģina rāpties klēpī un velta ne vienu vien slapju, bet patiesu suņa buču, par ko pretī saņem sava saimnieka sajūsmas pilnos slavinājumus – «Jā, jā, tu, tieši tu esi mans mazulītis, mans skaistulītis, mans draugs un sabiedrotais!»). Reizēm ņemam velosipēdus un visi dodamies izbraucienos gar jūras malu. Vasara droši vien paies Menueta zīmē, bet ir doma reizi par visām reizēm saņemties un ar laivām izbraukt kādu upi tepat Latvijā – Adrijai jau sen esam apsolījuši kādu ģimeniski atraktīvu kopā būšanas pasākumu, tikai nezinu, ko par šādu aktivitāti domā Radža (smejas). Vajadzētu visam sanākt. Bet ej nu zini: ja mūsu ģimenes jaunākais loceklis vēl pieņemas miesās, varbūt nāksies apsvērt domu par atsevišķas laivas iegādi vai iznomāšanu.