Lai gan rāceņi un kāļi ir populāri latviešu dārzeņi, tie nereti tiek nepelnīti aizmirsti. Mūsdienās to vietu ieņēmuši kartupeļi un citi kāpostu dzimtas dārzeņi. Taču laiks celt godā šos mūsu senču dārza dārgumus, kas pat glābuši tos no bada.
Kāli un rāceni bieži mēdz jaukt un jāteic- to ir ļoti viegli izdarīt, jo abi ir gaužām līdzīgi. Abi šie dārzeņi ietilpst kāpostu dzimtā (Brassica). Portāls "The Spruce " atklāj, ka rācenis pirmo reizi kultivēts jau 15. gadsimtā p.m.ē., bet kālis fiksēts 1620. gadā, kad tas atrasts augam savvaļā Zviedrijā.
Kālis, visticamāk ir cēlies no rāceņa un kāposta sakrustošanās, tāpēc uzskatāms par hibrīdu. Kāļi parasti ir ar dzeltenīgu nokrāsu. Tie pēc garšas ir saldāki nekā rāceņi. Atšķirībā no rāceņiem, kāļiem kaitē karsts klimats. Kāļus mēdzot dēvēt arī par "zviedriem" vai zviedru kāļiem.
Kālis ir lielisks enerģijas avots, jo tā sastāvā ir dabiskie cukuri (glikoze un fruktoze) un cietes. Kāļi satur ogļhidrātus, olbaltumvielas, minerālvielas (kāliju, sēru, fosforu, dzelzi), pektīnus, ēteriskās eļļas, nedaudz karotīnu, nikotīnskābi, tiamīnu un riboflavīnu. Bagāti ar C vitamīnu, kā arī satur B1, B2 un PP vitamīnus.
Rāceņi parasti ir gaišā krāsā ar violetu nokrāsu. Rācenis pēc izmēra parasti ir mazāks nekā kālis. Rāceņi spēj augt dažādos klimatiskajos apstākļos.
Rāceņi ir veselīgi zobiem un smaganām, satur daudz C vitamīna un karotīna, kā arī kāliju, kalciju, fosforu, magniju, dzelzi un sēru. Daudziem rāceņiem ēdamas ir arī lapas, kuras lieto salātos.
