Latviešiem novembris, par spīti tumšākajam un nomācošākajam gada mēnesim, tomēr ir īpašs, sarkanbaltsarkans mēnesis.
Pandēmijas laiks, vismaz man, ir pašai licis vēl vairāk parūpēties par īpašiem mirkļiem savā dzīvē, jo nācās tā pa īstam apjaust, ka nekas nav pašsaprotams. Svētki ir jāsvin un tie ir jāsvin skaisti.
Šoreiz es negribu runāt par to, ko 18. novembrī drīkstēs un nedrīkstēs darīt, vai kādas iespējas un programmas piedāvās pilsētas, televīzijas kanāli vai interneta vietnes. Es gribu parunāt par valsts svētku atzīmēšanu mājās.
Tikai pēdējos gados manai ģimenei izveidojusies tradīcija kopīgi papusdienot pie skaisti uzklāta galda 18. novembrī. Neiztrūkstoši elementi ir sveces un sarkanbaltsarkanas lentas, baltais galdauts un kopīgas sarunas. Diemžēl manu vecvecāku vairs nav, taču gribētos ieteikt ikvienam, kuram ir, kopīgi ar viņiem mazliet pagremdēties atmiņās. Stāstos par piedzīvoto un esošo.
Ja agrāk mājas rotāšana bija Ziemassvētku padarīšana, tad tagad to cenšos darīt ikvienos lielajos un arī mazajos svētkos. Valsts svētku laikā tiek izliktas baltas sveces. Izmantoti latviski elementi, piemēram, koka izgriezumi vai citi, lai arī vidi apkārt padarītu svinīgāku. Tas palīdz arī sevī uzjundīt svētku sajūtu nedaudz stiprākā amplitūdā. Un ne jau tāpēc, ka trūktu patriotisma, bet tāpēc, ka svētkiem prasās skaists noformējums un īpaši šajā laikā.
Skaistas piespraudes, dekori, paša radīti vainagi un kroņi, noformēti svečturi, kūkas karoga krāsās, pat dzērvenes un putukrējums - tas viss kā nelieli pilieni papildina valsts svētku svinību kausu. Un tad nebūt nepietrūkst lielas sanākšanas 11. novembra krastmalā vai salūtu dunas.
Latvijas svētki ir tomēr ģimenes svētki. Gribas visiem novēlēt, lai par spīti visam apkārt notiekošajam šie ir sirdssilti un skaisti svētki ikviena mājās.
