Es laikam nepārsteigšu nevienu, atklāti paziņojot, ka tikko pārslimoju Covid-19. Stāstu par cīņu ar kovidu diemžēl ir ļoti daudz. Un katram savs. Un katram pilnīgi citādāks. Sākot jau ar psiholoģisko uztveri, kad tiešām apzinies (un saņem pozitīvu testu), ka esi salimis ar pēdējo gadu "populārāko kaiti", kas visu šo laiku klejoja kaut kur apkārt, kaut kur kaimiņos, bet tagad ir tevī... un beidzot ar galvassāpēm, temperatūru un citiem simptomiem, kas liek slikti justies. Manuprāt, arī arstēšanās metode katram ir sava. Un te es nerunāju par ģimenes ārsta izrakstītiem medikamentiem (ja tādi nepieciešami), bet par savām metodēm, ar kurām katrs Covid-19 slimnieks cenšas uzlabot gan savu fizisko, gan psihisko pašsajūtu. Mans medikaments bija elpošana.
Vēl viena atklāsme no manas puses - ar Covid-19 pārslimoja pilnīgi visa mana ģimene - gan 16 gadus vecs, gan 27 gadus vecs, gan 45 un 46 gadu vecumā, gan 51 un 52 gadu vecumā.
Lai gan kopumā slimības simptomi bija līdzīgi, katram tomēr bija savas nianses. Piemēram, man nācās saskarties ar ļoti stiprām galvassāpēm (pat divi ibumetīni nelīdzēja). Citi ģimenes locekļi tās tik ļoti neizjuta, bet sūdzējās par augstu temperatūru vai stipru klepu.
Taču bija kāds fakts, kas man lika aizdomāties. Proti, lielai daļai no manas ģimenes bija lielākas vai mazākas problēmas ar elpošanu (nav noslēpums, ka Covid-19 skar plaušas). Vienam bija aizdusa, vienam grūtības elpot pie minimālākās fiziskās aktivitātes, vienam sāpes krūtīs elpojot. Diemžēl uzzinājām arī par to, ko nozīmē gulēt slimnīcā ar skābekļa masku. Bet man tādu problēmu nebija.
Gan slimības laikā, gan tagad - atveseļošanās posmā - man ne reizi nebija sajūtas, ka man trūkst elpas vai ir grūti elpot.
Simts un vienu reizi jautāju sev, kāpēc tā. Ko es secināju? Ticu, ka tas saistīts ar regulārajiem elpošanas vingrinājumiem, ko veicu jau ilgāku laiku pirms saslimšanas ar Covid-19 un vēl jo aktīvāk turpināju veikt arī slimojot.
Vēlētos usvērt, ka tā ir tikai mana hipotēze, balstoties uz savām sajūtām un Covid stāstiem iz manas ģimenes. Tā nav apstiprināta ar medicīnska rakstura argumentiem.
Kā es elpoju pirms saslimšanas? Pirmām, kārtām, es katru vakaru pirms gulētiešanas veicu diezgan plaši zināmo elpošanas vingrinājumu "4-7-8", kad četras sekundes ieelpo, 7 sekundes aiztur elpu un 8 sekundes izelpo. Tas palīdzot iemigt, atslābinot ķermeni un mazinot stresu. Otrām kārtām, es ikdienā vismaz pāris minūtes dienā veltīju dziļai elpošanai - dziļi ieelpo un izelpo, nedomājot ne par ko un koncentrējoties tikai un vienīgi uz savu ieelpu un izelpu. Varbūt cilvēki, kas ikdienā meditē, teiktu, ka pāris minūtes ir par maz, bet man tas ir labāk nekā nekas. Trešām kārtām, es katru dienu jau ilgāku laiku dodos aptuveni stundu garā pastaigā svaigā gaisā.
Kā es elpoju slimības laikā? Es darīju visu to, par ko iepriekš jau minēju, bet elpoju vēl ilgāk, vēl vairāk. Tā saucmajai dziļajai elpošanai veltīju vēl vairāk laika nekā parasti. Dienās, kad es nevarēju iet pastaigās uz mežu, es vēru vaļā logu un elpoju. Jā, sēdēju pie atvērta loga, mēģināju atslēgties no visām domām un elpoju, elpoju, elpoju. Un tad vēl pie jebkuras izdevības centos tikt pastaigā un ja iepriekš vienkārši gāju un, piemēram, klausījos mūziku, jo tā biju pieradusi, tad slimības laikā pastaigājoties apzināti veicu dziļas ieelpas un izelpas, koncetrējoties uz elpošanas procesu.
Ko es pēc šī visa secinu? Es līdz šim ticēju un tagad ticu vēl vairāk elpošanas vingrinājumu "spēkam" gan pašsajūtas uzlabošanai ikdienā, gan cīņā ar dažādām gan psihiskās, gan fiziskās veselības likstām. Mans Covid stāsts to pierādīja. Vismaz man.
