Esam sagaidījuši kārtējos svētkus pandēmijas ēnā. Līgo svinēšana Krastmalā nenotiek, zaļumballes mazpilsētās arī ne un pulcēties mēs joprojām varam tikai pēc noteikumiem. Taču tas nebūt nav pamats atmest svētkiem ar roku un kārtējo reizi gaidīt "labākus laikus".
Ja man kāds jautātu, kā es svinu Līgo svētkus un Jāņus, mana atbilde nebūtu oriģināla - galds, uz kura vilinoši smaržo siers, speķa pīrādziņi un šašliks, fonā Latvijas Radio 1 skanošās Līgo dziesmas, naktī ugunskurs (pāri gan nelecu) un tas viss draugu un ģimenes lokā. Teiksiet - nekas īpašs, tradicionāli. Taču, manuprāt, tieši tradīcijas padara svētkus īpašus.
Lai gan Līgo svētku tradīciju "klāstā" var pamatīgi apjukt, ir viena tradīcija, kas manā dzīvē nezaudē aktualitāti jau daudzus gadus un padara tieši manus svētkus īpašus.
Katru gadu 23.jūnija rītā (neatkarīgi no laika apstākļiem) divatā ar tēti dodamies uz mežu un pļavām lasīt Jāņu zāles. Ar tām pēcāk dekorējam svinību vietu. Mēs varam vairākas stundas braukāt un meklēt pļavas ar konkrētiem ziediem (jo svētku pušķos pietrūkst tieši to augu) un pareizā izmēra bērziem (lai nav par lielu un par mazu).
Un te runa nav par to, ka mēs vēlamies iespaidīgāko Līgo svinību vietu pilsētā, bet par tradīciju kā par procesu, kas pati par sevi sagādā prieku. Pirmkārt, es zinu, ka katru gadu 23.jūnijā mēs divatā noteikti brauksim lasīt Jāņu zāles un šīs gaidas jau liek pasmaidīt.
Otrkārt, man patīk Līgo svētku rītā brist pa pļavām un mežiem un tiešām meklēt konkrētus ziedus - tas ir tāds azarts! Starp citu manā Jāņu ziedu pušķī obligāti jābūt šīm deviņām Jāņu zālēm. Ar maģiju gan esmu uz Jūs, taču Līgo laikā ticu, ka katrai Jāņu zālei ir sava nozīme.
Treškārt, nenoliegšu, ka iepriecina arī pats rezultāts - sākotnēji ar ziedu pušķiem, bērziem, ozolzariem pilna automašīna (labs darbiņš padarīts), pēc tam skaisti izrotāta svinību vieta - lielie, krāsainie pušķi, vainagi. Starp citu vari iedvesmoties, kā vienkārši pagatvot krāšņu Līgo svētku vainagu.
Iztēlojoties to visu, ko tikko aprakstīju, pēkšņi secināju, cik dīvaini priecīga (apmierināta? gandarīta? laimīga?) esmu, apzinoties, ka šo manu mīļāko Līgo svētku tradīciju vispār un nekādi neietekmē ne pandēmija kā tāda, ne kādi sejas masku nēsāšanas noteikumi vai pulcēšanās ierobežojumi.
Tāpēc novēlu katram, neskatoties pašreizējo situāciju, atrast TO savu mīļāko Līgo un Jāņu tradīciju, kas radīs to dīvaini priecīgo sajūtu.
Lai priecīga Līgošana!
