Šis ir peoniju laiks! Skaistais, daudzslāņainais zieds, kas kļuvis par vienu no, ja ne pašu, iecienītāko puķi kāzām. Es gan atceros, ka bērnībā uz pujeni skatījos pavisam citādi. Kā tas mainījās?
Atceros, ka bērnībā pie virtuves logiem mums auga sarkanu un baltu pujeņu krūmi, kuri bija glīti norobežoti ar kociņiem. Milzīgie, pilnīgie un sulīgo krāsu ziedi tika izmantoti dzimšanas dienu pušķos un likti vāzēs. Taču tolaik no mūsdienu ziedu stila ikonas nebija ne vēsts. Tās bija ierastas dārza puķes, kas šķita tikpat ikdienišķas kā pienenes. Tā teikt - nekas īpašs. Turklāt neatminos, ka kaut reizi tās tiktu nosauktas par peonijām. Pujenes bija pujenes, ja nu vienīgi dažreiz vēl par pojenēm nodēvējās, un tolaik, mums bērniem, šis nosaukums arī piešķīra tām kaut kādu apzīmējumu - saistījās ar puvi un neko īpašu.
Taču tagad tās kļuvušas par peonijām, par stilīgākajām puķēm! Līgavas ģībst peoniju pušķu dēļ. Tiek rīkoti peoniju svētki un kas tik vēl ne. Tās kļuvušas par pinterestīgākajiem un instagramīgākajiem ziediem. Turklāt dekoratori ar to palīdzību rada neiedomājami skaistas kompozīcijas. Un ne velti! Krāšņas, pilnīgas, daudzveidīgas, piesātinātas.
Tik daudz iespēju, tik daudz skaistuma! Un arī manā apziņā to nozīme mainījās. No krūma, kurš smago ziedu dēļ liecās pār norobežojumu un aizšķērsoja taciņu, tā kļuva par trauslu un maigu vasaras sākuma simbolu. Par burvīgu dekorāciju.
Nezinu, vai vēl kādam ziedam tā izdevies mainīt savu "imidžu". Rozes vienmēr bijušas karalienes, hiacintes vienmēr reibinājušas, īrisi šķituši stalti un lepni, bet asteres klasiskas. Varbūt vēl tulpēm izdevies mainīt savu ierasto sarakano tulpju dobes tēlu pret stilīgiem lillā tulpīšu pušķiem pavasara sumināšanai.
Viena no manām mīļākajām grāmatām ir Annas Sakses "Pasakas par ziediem". Pasaka par Peoniju, kura audzināja savus brāļus un māsas, bet vēlāk viņu bērnus, atliekot savu dzīvi līdz sirmam vecumam un kļūstot par visu apsmieto "veco Pujeni", kas gaida uzticīgo līgavaini pie vārtiņiem kāzu kleitā, vienmēr dziļi aizkustināja. Bet tā šķiet, ir pasaka par to balto pujeņu krūmu no dārza bērnībā. Par veco pujeni, kas aizšķērsoja dārza taku un nešķita nekas īpašs. Taču joprojām šos krūmus spilgti atceros. Tātad - pujenes, pojenes vai peonijas vienmēr kaut kādā mērā bijušas ikonas.
