Tas no kā, iespējams, baidījāmies ir tomēr noticis - esam atkal sasēdināti savos mitekļos un ārā drīkstam doties tikai pa pāriem. Nemaz nerunājot par citiem ierobežojumiem un prasībām. Taču ne par to ir stāsts. Šoreiz esam "iesprostoti" mājās gada tumšākajā un klusākajā laikā, kas nesola sauli un zilas debesis.
Esmu jau nomainījusi savu pavasarī izdeldēto sporta bikšu un džempera, tautā sauktu par hūdiju, pāri. Jāteic, ka ērtums ir laba lieta, taču, tāpat kā ar daudzām citām lietām, to ir grūti novērtēt, ja šad un tad netiek uzvilkts kas košāks. Ja pavasarī priecēja apziņa, ka drīz vasara un pastaigas izvērtās par dienas priecīgākajiem mirkļiem, tad tagad laika apstākļi nevilina tik ļoti. Turklāt tā tumsa jau pēc pulksten 16.00...
Jāteic, ka man par pavasari ir tāda vārga atblāzma. Tagad šķiet pavisam citādi. Varbūt tāpēc, ka nav pirmo reizi. Lai gan situācija vairs nerada tik ļoti lielu apjukumu, šis gada laiks šādiem ierobežojumiem šķiet nežēlīgāks.
Tas ko iemācījos pavasarī bija, ka šis ir labs laiks, lai nodotos lietām, kam citkārt nav laika. Piemēram, galda spēlēm. Kas gan varētu būt vēl labāks, kā tumšu vakaru pavadīt aktīvi trenējot prātu un ļaujoties azartam?
Par pastaigām arī neaizmirstam. Ja tomēr ir pārāk tumšs, uzaicinām kādu ģimenes locekli. Divatā drīkst, vairāk gan nē.
Un tad vēl tie svētki... Gada, manuprāt, skaistākajos svētkos mums ir liegti ne tikai darba, skolas un dažādi citi pasākumi, bet arī tirdziņi un pat vecmāmiņas apciemošana laukos. Ko darīsim? Patiesībā nav vērts velti dusmoties un lamāt valstsvīrus, ja tā vietā varam beidzot šo laiku pavadīt bez liekas komercializācijas, par kuru tik bieži ir dzirdamas gaudas. Ļaudis, mums ir iespēja šo laiku pavadīt patiesi sirsnīgi un ģimeniski bez grabuļiem un skanduļiem.
Kurš teica, ka svinības ir atceltas? Varbūt tiem, kuri neprot citādi, bet radošiem prātiem ir skaidrs, ka šajā laikā patiesībā iespējams pat biežāk satikt savus mīļos, pie kuriem varbūt aizbraucam reizi gadā, jo neviens nav aizliedzis izmantot tehnoloģijas. Ir iespēja izkāpt no treniņbiksēm un skaisti saposties Zomm ballītei. Un tās var rīkot vai ik vakaru ar dažādiem cilvēkiem.
Tā kā jāsēž vien mājās, tad varbūt ir vērts ļauties pašdarinātu Ziemassvētku "dekoru sprādzienam"? Un iespēju ir miljoniem - adventes kalendāri, svečturi, eglīšu rotājumi, vainagi, sniega bumbas un kas tik vēl ne.
No pavasara iemācījos, ka sevi ir jānodarbina, jo purpināšana uz dīvāna un satraukšanās par visu, kas notiek apkārt, nelīdzēs. Ir jāļaujas arī tādām dienām, bet pēc tam gan - jāpaskatās apkārt un jāsaprot, ko gan es varu darīt. Kaut kur lasīju ļoti labu padomu - vienmēr jāpatur prātā, ka arī sliktie posmi kādreiz beidzas un tas nav nekas pastāvīgs. Ja to atceras, tad šajā brīdī būt ir vienkāršāk, vismaz man.