Aizvadītajā svētdienā Latvijas kapsētās cilvēki apciemoja savus zaudētos līdzgaitniekus Mirušo piemiņas dienā, ko atzīmējam, noliekot sveces pie kapa vietām. Mirušo piemiņas diena jeb Svecīšu vakars ir īpaša svētku diena, kas ieviesta kristīgajā baznīcā, lai īpaši atcerētos un Dieva priekšā pieminētu savus aizgājējus.
It kā jau nekas jauns - vecmāmiņa vienmēr gājusi uz kapiem jaunas puķes sastādīt un svecīti iedegt. Arī es reizēm labprāt dodos uz kapiem (līdzi vecmammai vai vecākiem gan), lai palīdzētu savest kārtībā kapu kopiņas, uz kurām sabirušas lapas un izstiepušies nezāļu stiebri.
Tomēr tikai svētdien, kad cilvēki jūrām plūda uz kapiem, lai noliktu svecītes, it kā apjuku. Es ar savu jaunākās paaudzes domāšanu biju kā pašsaprotamu lietu pieņēmusi, ka pandēmijas, ārkārtējās situācijas laikā šo pasākumu būtu jāizlaiž, protams, neaizmirstot par mirušajiem un aizejot nolikt svecīti kādā citā dienā.
Apmēram puse cilvēku bija tik attapīgi, lai uz kapiem dotos jau sestdienā, tādā veidā it kā izvairoties no drūzmēšanās. Tomēr rezultātā sanāca kārtīgs divu dienu “dead people festival” jeb “mirušo cilvēku festivāls”. Šis, protams, tikai joks, kas radies jau pirms vairākiem gadiem, kad neveiksmīgi beidzās mēģinājums tulkot angliski mūsu mīļos kapu svētkus.
Kā jau katru gadu varēja novērot, ka tomēr sirmās galvas vairāk manāmas, rušinoties pa kapiņiem. Arī šogad apmeklētāji lielākoties bija Covid-19 riska grupā esošie vecāka gada gājuma cilvēki. Kamēr man, kam tas nebūtu tik bīstami, nekādas raizes neradīja svecīšu nolikšanas atcelšana vai pārcelšana uz citu dienu.
Tas savukārt man lika aizdomāties, kā mēs, latvieši, jauni un veci vispār uztveram nāvi un kapu kultūru. Šķiet, ka jau no laika gala latvietim bijis jādodas uz kapiem, jo tikai tā vari izrādīt cieņu aizgājējam un darīt zināmu, ka viņš joprojām mīt tavās domās un sirdī. Arī Kapu svētki, ko svin (un patiešām svin ar uzkodām un dziesmām bieži vien) vasaras izskaņā, iemantojuši īpašas tradīcijas statusu.
Es pati esmu kaut kur starp šīm pasaulēm - jauno attieksme pret nāvi un veco. Tāpēc varu arī gana daudz pastāstīt, ko par šo visu “jandāliņu” domā bērni un jaunieši, un kāpēc bieži vien tas viss ir tik mulsinoši un nesaprotami. Grūti gan teikt, vai tā ir ārzemju ietekme un esam saskatījušies Holivudas filmās, kurās kapu kultūra, protams, ir krietni cita. Reizē, jāatzīst, vien retais ir piedzīvojis īstus Latgales kapu svētkus.
Šķiet, esam bijīgāki no nāves kā tādas. Tā šķiet baisa un nesaprotama, turklāt ļoti skumja. Pieņemam, ka mirušos godina ar gauži izlietām asarām, ne pīrādziņu graušanu un līksmošanu ap kapu. Tā vietā, lai katrā brīvā brīdī skrietu apčubināt kapiņu, biežāk izvēlamies pieminēt aizgājušos domās, pieņemot, ka nejau tur kapos zem zemes tikai viņš dus, drīzāk - ir klātesošs katrā mūsu solī.
Un nav jau taisnības vienā vai otrā pusē - katrs var rīkoties pa savam. Tomēr vajadzētu atcerēties arī par to, kas notiek šobrīd pasaulē ar mums vēl esošajiem, un neizaicināt likteni, pulcējoties jebkur, arī kapos.
