Varētu šķist, ka Covid-19 pandēmija mums šogad atņēmusi svētkus. Tomēr šobrīd, gada tumšajā laikā, kad kokiem lapas jau nobirušas, ārā dienu no dienas negaidīti agri paliek tumšs, bet “balts sniedziņš vēl nesnieg uz skujiņām,” mums, latviešiem, svētki ir vajadzīgi visvairāk. Gluži vienkārši, lai nesajuktu prātā un neiedzīvotos tumšās un baisās domās.
Man liekas, ka tā nav nekāda nejaušība, ka tieši starp košajiem rudens un sirdssiltajiem ziemas saulgriežiem mums ir valsts svētki. Šie svētki ļauj mums tikt cauri šim drūmajam veļu laikam, nezaudējot cerību un prieku.
Mūsu mīļais 11. novembris, kad kājas pašas nes nolikt svecīti krastmalā. Vēl mīļākais 18. novembris, kad sasaukt visu saimi ap grezni klātu galdu, lai svinētu Latviju. Šķiet, ka retāk, bet labprāt svinam arī Mārtiņus.
Bet ko darīt, ja atceltas parādes, lāpu gājieni, pulcēšanās ap Brīvības pieminekli un pie tā paša sen neklātā saimes galda? Ja ciemiņus uzņemt nedrīksti un arī doties ārpus mājām nav ieteicams.
Es ierosinu klāt uz galda pašu skaistāko balto galdautu, vāzē stutēt sarkanbaltsarkanos ziedus un visu dienu šmorēt cepeti - vēlams arī kādā īpašā latviešu gaumē. Vakarā uzvilkt svētku drānas un pašam to cepeti arī notiesāt. Jo svētkus jau neviens nav atcēlis, tie šogad vienkārši ir jārīko pašam. Un jāsvin pašam.
Lāčplēša diena, kad ik gadu pieminam brīvības cīņā kritušos varoņus. Šogad darīsim to mājās. Bet degsim savas sveces tāpat, tikai savos pagalmos vai uz palodzēm. Skaistos koncertus apmeklēsim savā viesistabā pie TV ekrāniem, jo teju viss būs skatāms tiešsaistē.
Šis tas, pēc kā lūkoties:
Šie ir tikai daži no papildinājumiem mūsu svinēšanai. Var arī iztikt bez koncertiem un ekrāniem. Sazvaniet savējos un izstāstiet katrs savu Latvijas stāstu. Bet no sirds iesaku - svinēsim! Bieži vien mēs pat nenojaušam, cik svarīgi mums ir šie svētki, kas lepni kalendārā ierakstās drūmākajā gada laikā.
