Teiksiet - tas taču ir pats par sevi saprotams, jo ēšana ir viena no pamatvajadzībām. Esmu dzīvē satikusi tikai, iespējams, vienu cilvēku, kurš atklāti man teica, ka nesaprotot to ņemšanos ar ēdienu - tā ir fizioloģiska vajadzība un viss. Kā elpot. Man tas šķita neparasti, goda vārds. Ēšana taču ir viena no lielākajām baudām.
Varbūt izklausās traki, bet joprojām ēdiens ir viena no lietām, kas spēj saviļņot un likt vilties, likt justies labi un slikti gandrīz vienā un tajā pašā laikā, kas iedvesmo un mierina, kā arī sāpina un rada papildu stresu. Tik daudz emociju, tik piezemētas vajadzības dēļ.
Bet ar ēdienu man ir arī citas attiecības - esmu emocionālais ēdājs un to atklāti atzīstu. Jūtos slikti - gribas ko saldu un īpaši ķepīgu. Gribas svētku sajūtu - garda maltīte būs īsti vietā. Un tie daudzumi! Ar vienu jau nepietiek.
Jā, esmu ieturējusi diētas (mani draugi joprojām negrib mani atcerēties tādu - izsalkušu un dusmīgu), mēģinājusi pierakstīt, ko apēdu. Atkal un atkal ļāvusies "no rītdienas sākšu", "šodien izņēmums", "vienu jau var", "no nākamās nedēļas ieturēšu diētu". Tad visādas alternatīvas, bet rezultāts viens - vainīgas jau manas attiecības ar ēdienu. Gandrīz kā kopdzīvē, dažreiz jāatzīst, ka kaut kas nestrādā attiecībās. No ēdiena tā pavisam izšķirties gan nevaru.
Noņemu cepuri to priekšā, kas savas attiecības ar ēdienu ir sakārtojuši. Apskaužu tos, kuriem ar ēdienu ir tikai "izdzīvošanai vajadzīgs" attiecības.
Domāju, ka šo attiecību kārtošana man būs visu dzīvi. Vai tā ir visiem? Vismaz vairumam? Protams, var doties pie speciālistiem, treneriem, ārstiem. Es izlēmu attiecības ar ēdienu pamainīt. Piedomāt.
Sapratu, ka brīdī, kad alkstu ko saldu, jo jūtu nogurumu, našķu vietā taču varu izvēlēties produktus, kas man patiesi sniegs enerģiju. Mans favorīts - saldais kartupelis. Gardi, laba sāta sajūta un daudz variāciju.
Kad jūtos nomākta, zinu, ka palīdzēs banāns, kas uzlabos man omu. Mājās vienmēr ir banāni - lieliska uzkoda un deserts, kad kāri pēc kaut kā salda neizdodas uzveikt.
Agrāk ļoti populāra bija mantra "neēst pēc sešiem". Tomēr dienas ritms šodien ir tik steidzīgs un dažreiz atšķirīgs, ka šo ievērot ir ne tikai grūti, bet pat neveselīgi. Nedrīkstot taču iet gulēt ar tukšu vēderu. Turklāt viss jau atkarīgs no tā ko apēdam - ir produkti, kuri arī vakarā nekaitēs. Bet šeit man jāteic, ka biežāk tomēr izvēlos to pirmo mantru tikai man tā skan "neēst 12 stundas pirms brokastīm" un man tās parasti ir agri.
Neesmu pat vēl pusē, lai sauktu savas attiecības ar ēdienu par tādām noturīgi veselīgām. Kā jau visās attiecībās - ir kalnu virsotnes, pēc kurām seko ieslīdēšana gravā. Bet es piedomāju. Katru dienu.
Pie attiecībām jāstrādā. Ja piedomājām pie savām attiecībām ar cilvēkiem, gan jau iespējams piedomāt arī pie tām, kas mums ir ar ēdienu. Šodien ir tik daudz padomu, tik daudz blogu, ieteikumu, bet es domāju, ka katram jāatrod sava metode.
Pajautā sev, kāpēc tieši tajā brīdī ēd tieši to, kas ir tavā priekšā. Tev tiešām to gribējās vai tomēr ir citi iemesli ēšanai?
