Kvalitatīvs miegs ir nepieciešams, lai organisms atpūstos, atjaunotos un uzkrātu enerģijas rezerves pilnvērtīgai funkcionēšanai. Šo iemeslu dēļ ir svarīgi atklāt miega traucējumu cēloņus – diagnosticēt slimību un noteikt piemērotu terapiju, uzsver VCA Neiro klīnikas un Neiroloģijas dienesta vadītājs Jānis Mednieks.
Miega traucējumi iedalāmi divās kategorijās.
Pirmā ir primāras miega slimības, kas saistītas ar pārlieku lielu miegainību. Pie tām ir pieder narkolepsija, idiopātiska hipersomnelence.
Hipersomnelences gadījumā raksturīga pastiprināta dienas miegainība, neskatoties uz to, ka naktī ir bijis pietiekams miega apjoms. Cilvēks var aizmigt netipiskās situācijās, piemēram, gaidot pieņemšanu pie ārsta vai pie galda maltītes laikā, vai, kas ir īpaši bīstami, - braucot pie auto stūres. Tā kā šīm slimībām nav raksturīga normāla miega struktūra, netiek veikts tāds neirofizioloģisks izmeklējums kā, piemēram, elektroencefalogramma, bet gan miega izmeklējums, kura rezultāti var parādīt miega fāžu izmaiņas.
Pētījumi liecina, ka Latvijas populācijā varētu būt aptuveni 400 līdz 1000 narkolepsijas pacientu, taču diagnosticēti ir mazāk par piecdesmit pacientiem, lai gan saprotams, ka narkolepsijas pacienti valsts mērogā ir būtiska cilvēku grupa. Bieži vien tie ir gados jauni cilvēki, kuriem ir būtiski samazināta dzīves kvalitāte. Ir svarīgi pareizi diagnosticēt slimību, jo ir pieejami dažādi stimulantu grupas medikamenti, kas ļauj šādus traucējumus veiksmīgi ārstēt.
Otra nozīmīga slimību grupa, kam nepieciešams elpošanas izmeklējums miegā, ir neirodeģeneratīvās slimības, piemēram, Alcheimera slimība, Parkinsona slimība, citas nervu sistēmas slimības ar pavadošu galvas smadzeņu pakāpenisku bojājumu.
Šīm slimībām ir raksturīgi miega traucējumi jau ilgi, pat 10-15 gadus pirms slimības pamatsimptomu parādīšanās. Visus iepriekš aprakstītos traucējumus var konstatēt ar polisomnogrāfijas palīdzību. Dažkārt ir nepieciešams multiplais miega latentuma tests.
Plaši pielietojams izmeklējums - poligrāfija ļauj izvērtēt sirdsdarbības un elpošanas rādītājus miegā un konstatēt obstruktīvu miega apnoju. Tai raksturīga izteikta krākšana, var būt īsāka vai garāka elpošanas apstāšanās. Obstruktīvās miega apnojas diagnosticēšana ir būtiska tādiem pacientiem, kuru neizgulēšanās var izraisīt bīstamas situācijas dienas laikā, piemēram, autovadītājiem. Pat Ministru kabineta noteikumos, kas regulē autovadītāju medicīniskās komisijas, ir minēts, ka šādus izmeklējumus būtu nepieciešams veikt, ja ir novēroti obstruktīvai miega apnojai raksturīgi simptomi.
Obstruktīva miega apnoja vai citi elpošanas traucējumi var būt arī cilvēkiem, kuri ir pārslimojuši, piemēram, miokarda infarktu, kuriem ir koronāra sirds slimība vai kāda plaušu slimība, piemēram, hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) vai bronhiālā astma. Obstruktīvas miega apnojas risks pastiprinās pēc pārciesta insulta, turklāt efekts var būt arī pretējs - obstruktīva miega apnoja var palielināt insulta risku.
Ja obstruktīva miega apnoja ir diagnosticēta, tai pieejama efektīva ārstēšana, izmantojot neinvazīvus elpošanas aparātus, kas ar maskas palīdzību novada papildu gaisa plūsmu plaušās visas nakts garumā.
Elpošanas traucējumi var būt saistīti ar elpošanas muskulatūras vājumu, kas ir raksturīgs neiromuskulārām slimībām arī dienas laikā, taču nakts laikā muskulatūras spēja nodrošināt normālu elpošanas procesu ir vēl vairāk apgrūtināta. Tādā gadījumā ir nepieciešams veikt nakts elpošanas izmeklējumus. Īpaši svarīgi ir mērīt ogļskābās gāzes piesātinājumu asinīs jeb veikt kapnogrāfiju. Līdz brīdim, kad iestājas skābekļa saturācijas pazemināšanās, pieaug ogļskābās gāzes koncentrācija perifērajā asinsritē, ko izmeklējot iespējams konstatēt.
No 2024. gada ir iespēja veikt valsts apmaksātus elpošanas izmeklējumus miegā - poligrāfiju, polisomnogrāfiju, multiplo miega latentuma testu, kā arī ogļskābās gāzes mērījumu asinīs jeb transkutāno kapnogrāfiju. Uz valsts apmaksātiem miega izmeklējumiem var nosūtīt pneimonologs, otolaringologs, pediatrs, neirologs un bērnu neirologs. Piemērotāko miega izmeklējumu precīzāk varēs noteikt tikai miega speciālists vai neirologs, kā arī pediatrs, kas specializējas bērnu miega traucējumu risināšanā.
Jāņem vērā, ka speciālista konsultācija ļaus izvairīties no nevajadzīgu izmeklējumu veikšanas, kas mēdz notikt, piemēram, iemigšanas grūtību gadījumā veicot poligrāfijas izmeklējumu, kaut gan nepieciešama būtu polisomnogrāfija.
Pirms došanās uz miega izmeklējumu vēlams iegūt papildu informāciju par tā norisi un jēgu. Vienkāršākais izmeklējums ir poligrāfija, kuru iespējams veikt gan ārstniecības iestādē, gan arī mājas apstākļos. Poligrāfija paredz, ka nakts laikā pacients būs pieslēgts aparatūrai, kas mēra elpošanu, krūškurvja kustības, pulsu, skābekļa saturāciju un citus parametrus. Visas nakts garumā poligrāfiju var kombinēt ar transkutānu kapnogrāfiju. Kapnogrāfijas veikšanai uz apakšdelma ādas virsmas tiek piestiprināts sensors, kas ļauj noteikt ogļskābās gāzes piesātinājumu asinīs.
Būtiskais miega izmeklējums ir polisomnogrāfija. Ar to var diagnosticēt dažādas slimības, kas noris kopā ar miega fāžu izmaiņām, hipersomnelenci jeb pastiprinātu miegainību, kāju kustībām miegā, dīvainu uzvedību un staigāšanu miegā. Polisomnogrāfijas laikā var noteikt līdzīgus fizioloģiskos parametrus kā veicot poligrāfiju, taču atšķirībā no poligrāfijas var noteikt arī miega fāzes. To dara ar nelielu skaitu elektroencefalogrāfijas elektrodu palīdzību, kas novietoti uz pacienta galvas virsmas. Polisomnogrāfijas izmeklējumu atšķirībā no poligrāfijas ir iespējams pilnvērtīgi veikt tikai un vienīgi stacionāra apstākļos.
Miega izmeklējumi nav nepieciešami bezmiega gadījumos, ko var izraisīt daudz dažādu faktoru, piemēram, trauksme, depresija, jo bezmiega vai iemigšanas grūtību gadījumā, kā arī agrīnas pamošanās gadījumā saistībā ar trauksmi nakts pirmajā pusē ir nepieciešama kognitīvi biheiviorālā terapija vai cita psihoterapija. Par tās nepieciešamību var spriest, analizējot simptomus. Šādos gadījumos miega izmeklējumu veikšana nerezultēsies ar papildu terapijas noteikšanu.
