Par trauksmi un panikas lēkmēm pasaulē runā arvien vairāk. Arī Latvijā tā ir kļuvusi par izplatītu problēmu, arī jauniešu vidū. Diemžēl izglītotība šajā jomā ir ļoti zema, tāpēc bieži vien cilvēki vēršas pēc palīdzības tikai tad, ja papildus rodas vēl citas problēmas, piemēram, attiecību sabrukšana. Kā atpazīt trauksmi un panikas lēkmes, kādēļ tās rodas un ko varam darīt, lai no tā izvairītos vai to novērstu? Padomos dalās BENU Aptiekas piesaistītais eksperts, psihoterapeits Andris Veselovskis un BENU Aptiekas farmaceite Zanda Ozoliņa.
Trauksme ir organisma reakcija uz reālu vai iedomātu bīstamu situāciju, skaidro A.Veselovskis. To var salīdzināt ar situāciju, kad ieslēdzas ugunsdzēsības vai apsardzes signalizācija - cilvēka organisms reaģē ar satraukuma sajūtu prātā un ķermenī. Trauksmes bioloģiskais uzdevums ir sargāt, taču, ja stresu izraisošās problēmas netiek atrisinātas, trauksme var kļūt hroniska. Tā var būt gadiem ilga spriedze ģimenē, mobings skolā vai darbā un citas ilgstošu stresu raisošas situācijas.
Ilgstoša trauksme ir ļoti kaitīga veselībai - tā izmaina visu organisma darbību un kļūst par autonomu slimību, kuru visbiežāk neatpazīst un neārstē. Tāpat no hroniskas trauksmes cilvēks cieš psiholoģiski - attīstās neirozes, panika, veģetodistonija, depresija u.c.
1. Paātrināta elpošana un sirdsdarbība;
2. spriedze muskuļos;
3. tā var būt gan īslaicīga, gan hroniska;
4. hroniskai trauksmei raksturīgas visdažādākās sāpes jebkurā ķermeņa daļā, paaugstināts asinsspiediens, galvassāpes, diskomforts vēderā.
Panikas lēkmes laikā trauksmes sajūta pieaug dramatiski, uzsver psihoterapeits. Cilvēks izjūt neaprakstāmas šausmas, parasti stipri sitas sirds, paātrinās elpošana, var būt reibšanas sajūta, slikta dūša, nestabilitātes sajūta, roku un kāju tirpšana. Tāpat cilvēkam ar paniku ir arī veģetodistonijas izpausmes. Cilvēkam panikas lēkmes laikā liekas, ka viņš tūlīt nomirs vai sajuks prātā un zaudēs kontroli pār savu ķermeni un prātu. Bieži vien, piedzīvojot panikas lēkmi pirmo reizi, cilvēki sauc ātro palīdzību.
Panika var kļūt hroniska, ja netiek atbilstoši ārstēta, tādēļ pēc lēkmes cilvēkam ir jāveic izmeklējumi pie ģimenes ārsta. Ja netiek atrasta kāda fiziska slimība, kura varētu izraisīt simptomus, tad tiek diagnosticēta panika, uzklausot un izvērtējot pacienta stāstīto. Galvenie panikas lēkmju cēloņi nereti ir gadiem uzkrāta, neārstēta trauksme vai kāds pēdējā laika nepatīkams notikums - tuvinieka nāve, smaga slimība, šķiršanās.
Trauksme, kā reakcija uz bīstamu situāciju, nav jānovērš. Tā palīdzēs mobilizēties, atrast risinājumu. Taču, lai atvieglotu radušos simptomus, psihoterapeits iesaka:
1. Iemācīties relaksēties! Izmēģiniet relaksējošus vingrinājumus, meditāciju, apzinātības treniņus, atpūtu.
2. Izprast cēloņus. Ir jāsaprot satraukuma un stresa cēloņi un tad tie jānovērš vai jācenšas samazināt.
3. Nebaidīties! Ir jāmācās nebaidīties no satraukuma vai bailēm, novērot, apzināties, pieņemt šīs emocijas.
4. Mācīties pārvaldīt emocijas. Mums katru dienu ir jāmācās pārvaldīt savu emocionālo pasauli - tikt galā ar saviem pārdzīvojumiem un ārējiem izaicinājumiem.
5. Būt fiziski aktīviem! Regulāras un pareizas fiziskās aktivitātes palīdzēs sakārtot domas un justies labāk.
6. Nekautrēties vērsties pie speciālista! Ja trauksmes sajūta ietekmē Jūsu ikdienu, negaidiet, kad tā pāraugs nopietnākās problēmās, un dodieties pie ārsta.
Trauksmes vai panikas lēkmju gadījumā ieteicams vērsties pie speciālistiem - jo ātrāk trauksme un panika tiek ārstēta, jo rezultāts būs labāks. Ja cilvēks vēršas pēc palīdzības pie psihoterapeita pēc pirmās panikas lēkmes, bieži ir iespējams palīdzēt jau dažu mēnešu laikā. Ja trauksme un panika ir izjusta gadiem, tad arī gadiem būs jācīnās ar mokošajiem simptomiem.
Hroniskas trauksmes un panikas gadījumā var labi palīdzēt antidepresanti. Taču tie parasti ir jālieto mēnešiem ilgi un noteikti ārsta uzraudzībā.
Ja ar trauksmi vai panikas lēkmēm saskaras kāds no tuviniekiem, psihoterapeits Andris Veselovskis iesaka būt blakus un nomierināt, sakot, ka panikas lēkme vai trauksme nav bīstama, tā pāries. Svarīgi ir iedrošināt cilvēku vērsties pēc palīdzības pie speciālista, lai cilvēks iemācītos veidus, kā cīnīties ar mokošajiem simptomiem.