Nierakmeņu lēkmes sāpes jau izsenis tiek uzskatītas par vienām no spēcīgākajām sāpēm, ko cilvēk spēj piedzīvot. Kādēļ rodas nierakmeņi, kādas ir ārstniecības iespējas un kā tās ir mainījušās laika gaitā? Ko varam darīt profilakses nolūkos, lai samazinātu iespēju ar šādu problēmu sastapties? Noderīgu informāciju sniedz BENU Aptiekas piesaistītais eksperts, P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas urologs Pēteris Vaganovs un BENU Aptiekas farmaceite Zanda Ozoliņa.
„Nierakmeņu slimība ir viena no izplatītākajām nieru kaitēm - kāds akmens ir bijis katram trešajam. Biežāk tie veidojas vīriešiem,” saka P.Vaganovs. Taču pēdējo desmit gadus laikā iezīmējas jauna tendence - aizņemtais, skrejošais dzīvesveids mūsdienās veicina to, ka ar nierakmeņu slimību slimo arvien jaunāki, aktīvi, sportiski cilvēki, jo viņi ikdienā aizmirst padzerties un rodas pastāvīgs šķidruma trūkums organismā. Šajā riska grupā, kā uzsver dakteris, ir arī to profesiju pārstāvji, kuriem darba specifika neļauj jebkurā brīdī padzerties - piemēram, ķirurgi, kam ilgas stundas jāoperē, un tālbraucēji šoferi, kuriem nav iespējams jebkurā brīdī aiziet uz tualeti, un tāpēc viņi spiesti ierobežot šķidruma uzņemšanu.
Nierakmeņi veidojas tad, kad urīns, kurš rodas, nierēm filtrējot asinis, ir pārsātināts ar dažādu veidu sāļiem. Otra situācija - kad urīns ir par skābu vai par bāzisku un sāļi nešķīst. Pārsātinājuma rezultātā sāļu pārpalikums pārvēršas nogulsnēs un veido kristālus, kas turpina augt, līdz rodas nierakmeņi. Paaugstinātam dažu sāļu daudzumam asinīs var būt vairāki iemesli - kuņģa un zarnu trakta slimības, podagra, asins slimības, endokrīno orgānu slimības, dažādu medikamentu ilgstoša lietošana, arī kaites, kas paaugstina kalcija līmeni asinīs. Dažos gadījumos vainīgi iedzimti vielmaiņas traucējumi, kad asins sāļu sastāvs un koncentrācija ir pilnīgi normāla, taču pati niere kaut kāda defekta dēļ nespēj ar to tikt galā.
Daudziem nierakmeņu rašanos provocē hronisks urīnceļu iekaisums, ko izraisa mikrobi. Baktērijas, kuras dzīvo urīnceļos, ražo olbaltumus - savus dabiskos dzīvības procesu atkritumus. Tie peld urīnā, un kā sniega bumba, veļoties no kalna lejā, arvien vairāk aplīp ar sāļiem, ko satur urīns. Tāpat nierakmeņu veidošanos sekmē stāvokļi, kas novājina organismu, - cukura diabēts, imunitātes traucējumi ķīmijterapijas dēļ vai reimatoīdais artrīts, kura ārstēšanā lieto medikamentus, kas nomāc imunitāti. Vīriešiem pie nierakmeņu slimības veicinošajiem riskiem jāpieskaita arī labdabīga prostatas palielināšanās, kad tiek traucēta urinācija un veidojas iekaisums.
Kamēr akmeņi mierīgi sēž nierēs, sāpju var nebūt vispār, un tāpēc cilvēks pat nenojauš, ka viņam tie jau izveidojušies. Vairumam nierakmeņus atklāj nejauši, veicot profilakses ultrasonogrāfijas, vai arī cilvēkam kaut kur vēderā sāp, un viņš šī iemesla dēļ tiek nosūtīts izmeklēties ar ultrasonoskopu. Tad arī ierauga akmeni vai akmeņus nierē. „Tomēr pēc ultrasonogrāfijas attēla nav iespējams precīzi izvērtēt nierakmeņu slimības esamību un ārstēšanas taktiku, kā arī kontrolēt slimības gaitu - ir jāveic datortomogrāfija nierēm vai urīnceļiem. Sarežģītākos gadījumos jāpielieto arī kontrastviela. Tāpēc, ja ir veikta tikai ultrasonogrāfija, kas uzrāda aizdomas par nierakmeņiem, vajadzētu savam ģimenes ārstam jau laikus palūgt nosūtījumu uz nieres datortomogrāfiju - vēl pirms konsultācijas ar urologu. Datortomogrāfija ir ļoti objektīvs izmeklējums,” piebilst P.Vaganovs.
Cik steidzami tas jāizdara? Kā saka urologs, kamēr nierakmeņi nierēs guļ, tie nesāp. Tātad attiecīgi var arī pagaidīt un izstāvēt rindu, lai datortomogrāfiju veiktu par valsts naudu. „Pats akmens nevar sāpēt, jo tam nav nervgaļu,” turpina urologs. „Sāp niere, nieres kapsula, un tas var notikt divu iemeslu dēļ. Pirmais - ja akmenim pievienojas infekcija un rodas iekaisums. Otrs variants - ja akmens no nieres iekrīt urīnvadā pie izejas no nieres un to nosprosto. Niere turpina ražot urīnu, taču - tā kā urīnvads ir ciet, urīnam nav, kur palikt, niere sapampst un sāk sevi plēst pušu. Rezultātā nierē rodas akūts urīna sastrēgums un tūska, iestiepjas nieres saistaudu kapsula, kas izpaužas ar neciešamām, ļoti asām viļņveida sāpēm nieru rajonā. Savukārt, ja akmens nokrīt zemāk un iesprūst urīnvada vidusdaļā, tad sāp sāns un sāpes izstarojas uz cirksni, bet, ja nierakmens iestrēgst visšaurākajā vietā, kur urīnvads ieiet urīnpūšļa sieniņā, tad sāpes ir vēdera lejasdaļā un biežāk vajag urinēt. Vīriešiem sāpes mēdz izstaroties uz sēkliniekiem.” Nierakmeņu lēkme jau kopš seniem laikiem tiek uzskatīta par vienām no visspēcīgākajām sāpēm, ko cilvēks vispār piedzīvo. Viņš nevar rast mieru, ir slikta dūša, pat vemšana. Šādā situācijā jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība. „Arī tāpēc, ka nierakmeņu lēkmes simptomus cilvēks pats var viegli sajaukt ar dzīvībai ļoti bīstamu slimību - vēdera aortas atslāņošanos. Visbiežāk tā mēdz būt vīriešiem pēc sešdesmit gadu vecuma, kad pēkšņi parādās spēcīgas sāpes kreisajā sānā. Tad patiešām vajadzīga steidzama palīdzība!” uzsver ārsts.
Kad pacients ar nierakmeņu slimības lēkmi nokļūst slimnīcā, vispirms viņš saņem zāles pret sāpēm, un tad viņu izmeklē - veic analīzes un ultrasonogrāfiju. Ultrasonogrāfija ir ātra, lēta, pieejama metode un noderīga aptuvenai diagnozes noteikšanai. Piemēram, ja cilvēkam ir liels akmens nierē, to ultrasonogrāfijā redzēs uzreiz. Tā var pamanīt arī urīna atteces traucējumus no nierēm un ja akmens iesprūdis urīnvadā. Tomēr precīzākai nierakmeņu slimības diagnostikai nepieciešama datortomogrāfija.
Pie akūtas nierakmeņu slimības lēkmes visbiežāk pielieto konservatīvo ārstēšanu, tātad ar medikamentiem. „Vismazāk traumatiskais veids ir cilvēkam izvadīt akmeni laukā pašam - urinējot,” skaidro ārsts. „Ir specifiski medikamenti, kas paplašina urīnceļus un palīdz to izdarīt. Šādu taktiku izvēlas, ja pacients ir salīdzinoši jauns cilvēks bez blakusslimībām, ar nelielu akmeni, kurš iesprūdis urīnceļu apakšējā daļā. Tātad akmens no nieres ticis jau gandrīz līdz urīnpūslim, atlikuši vien pēdējie centimetri. Tad injicē šo medikamentu, un pacients dodas mājās. Pirms tam ārsts paskaidro, ka viņam tagad jādzer daudz ūdens un jābūt aktīvām - lai skrien, lēkā, brauc ar velosipēdu, jāj ar zirgu - un divu nedēļu laikā akmenim vajadzētu iznākt ārā. Pēc divām nedēļām jāveic kontroles ultrasonogrāfija. Ja akmens mēneša laikā neiznāk, tad jādomā par aktīvāku ārstēšanas metodi. Tas jādara arī tad, ja nierakmeņu slimības lēkmes atkārtojas cita pēc citas un ja cilvēkam ir nopietnas blakus kaites, piemēram, cukura diabēts vai sirds slimība. Vai - ja nierakmeņu slimībai pievienojas komplikācijas, visbiežākās tās ir urīnceļu infekcija un nieru mazspēja. Tad veic operāciju vai cilvēku nosūta uz litotripsijas procedūru.”
Ja akmens atrodas nierē, to var saskaldīt ar distances litotripsijas metodi. Latvijā ir divas šādas akmeņu skaldīšanas iekārtas. Veic arī valsts apmaksātus pakalpojumus, ir kvotas. „Litotripsijas procedūras rezultāts jāgaida mēnesi. Ja pēc mēneša nierē konstatē akmeņu šķembas, ir vērts pagaidīt vēl divus mēnešus, jo, iespējams, ka tās izvadīsies pašas un viss būs kārtībā,” piebilst urologs. „Metodes mīnuss - gaidīšanas laikā slimība var izpausties ar jaunām lēkmēm un komplikācijām. Turklāt, ja nierē ir vairāki sīki akmeņi, tos ar distances litotripsiju nemaz nevar saskaldīt - grūti trāpīt. Tāpēc agrāk, pirms pieciem septiņiem gadiem, ja akmens atradās nierē un neskaldījās, tad cilvēks turpināja ar savu akmeni dzīvot un gaidīja, kad tas izaugs liels vai arī kad iekritīs urīnvadā, un tad viņam veica vaļēju operāciju ar lielu griezienu... Tagad tā vairs nedara. Mūsdienās nierē var iekļūt gan caur trim maziem griezieniem sānā, kur niere atrodas vistuvāk (laparoskopijas operācija), gan no apakšas caur dabiskajiem urīnceļiem bez griezieniem (endoskopijas operācija). Ārstējot endoskopiski, izmanto garu, lokanu, ļoti tievu instrumentu endoskopu. Ja ir daudz sīku akmentiņu nierē, ķirurgs ar endoskopu tos pa vienam saķer un izvelk ārā. Ja ir lielāks akmens, viņš ar lāzera stīgu, ko ievada nierē caur endoskopa darba kanālu, akmeni sadrupina. Kā to dara, atkarīgs no akmens struktūras. Dažreiz akmeni noslīpē, saberž putekļos, kas pēc tam paši ar urīnu no nieres izskalojas. Citreiz, kad akmenim ir rupji kristāli, to sasit vairākos gabalos, kurus izvelk pa vienam laukā. Ja akmens ir stipri liels, ķirurgs ar endoskopa palīdzību to ieliek nieres augšējā daļā, kabatiņā, tur akmeni saskalda smiltīs, kas pēc tam ar urīnu izdalās laukā. Turklāt ar endoskopijas metodi cilvēkam var likvidēt ne tikai to akmeni, kas viņam traucē, bet arī akmeņus blakus un otrā nierē. Tas nozīmē, ka jaunas nierakmeņu lēkmes viņam nebūs. Visas šīs mazinvazīvās endoskopiskās operācijas apmaksā valsts. Endoskopiski var likvidēt arī akmeņus urīnvados, un vislielākā pieredze šajā jomā ir Stradiņa slimnīcas urologiem. Pašlaik mums ir arī modernākā aparatūra, tāpēc veicam lauvas tiesu no šīm operācijām Latvijā. Taču savas kompetences robežās iespējams palīdzēt reģionos. Tātad, ja neatliekami jādodas uz slimnīcu, tad noteikti tās varētu būt Valmieras, Liepājas un Daugavpils slimnīcas.
Nierakmeņu slimības ārstēšana nebeidzas ar akmens saskaldīšanu vai to veiksmīgu izvilkšanu. Ļoti būtiski ir atrast iemeslu, kāpēc vispār akmeņi veidojas, un pēc tam pievērsties profilaksei, lai nierakmeņi cilvēku traucētu pēc iespējas retāk.
Pirmais un galvenais ieteikums - dzert ūdeni. Vēlams tik daudz, lai izvadītais urīna daudzums dienā būtu divarpus litri. Ūdens sastāvam minerālu ziņā nav lielas ietekmes uz nierakmeņu veidošanos, jo cilvēka organisms ir ļoti gudrs un niere pati atsijā, ko tam vajag un ko ne.
Kādreiz iesaka samazināt kalciju uzturā, lai neveidojas akmeņi. Taču tas ir aplami. Ierobežojot kalcija uzņemšanu, organismā var papildus veidoties īpašas vielas oksalāti - skābeņskābes sāļi, kas izvadās caur nierēm un paši var veicināt kalciju saturošo akmeņu veidošanos.
Nākamais profilakses pasākums - regulāras pārbaudes. Piemēram, pēc mēneša, pusotra, kad notikusi operācija, būtu obligāti jāveic visi nepieciešamie izmeklējumi un jāierodas pie urologa uz kontroli, lai paskatās, vai pēc ārstēšanas nav palicis iekaisums. Ja tāds ir, pastāv risks atkal veidoties akmeņiem.
Vēl P.Vaganovs piebilst, ka cilvēki bieži vien salasās vispārīgus padomus par to, kā cīnīties pret nierakmeņiem, un uz savu galvu metas ievērot diētas, skābināt urīnu. Rezultātā savairojas vēl vairāk akmeņu: „Jo nierakmeņu sastāvs atšķiras un katrai akmeņu šķirnei ir attiecīga ārstēšana un attiecīga diēta, ko var noteikt tikai ārsts pēc analīžu veikšanas.”
