Brūnais cukurs ir veselīgāks nekā baltais – tas ir apgalvojums, ko reizi pa reizei var dzirdēt no cilvēkiem, kuri mēģina ieviest savā ikdienā veselīgu uzturu. Par cukura lietošanu, dažādiem cukura un saldinātāju veidiem, to ietekmi uz mums un mītiem, kas saistīti ar šo tēmu, stāsta uztura speciāliste Liene Sondore un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes diabēta aprūpes māsa Jana Jaņeviča.
Uztura speciāliste Liene Sondore skaidro: „Cukurs ir cukurs. Ir ļoti maza atšķirība starp balto un brūno cukuru. Var pat teikt, ka niecīga.” Brūno krāsu cukuram piešķir kristāliņos atstātā melase - tumšs, biezs šķidrums, kas parasti paliek pāri baltā cukura ražošanas procesā, proti, pēc kristalizācijas. Brūno cukuru nevar saukt par īpaši veselīgāku nekā balto - abi cukura veidi satur vienādu kaloriju daudzumu kaloriju, tādēļ tie jālieto ar mēru. „Jebkāda veida cukurs - brūnais cukurs (nerafinētais), baltais cukurs (rafinētais), augļu cukurs (fruktoze), kā arī medus paaugstina cukura līmeni asinīs diezgan strauji. Līdz ar to lietot to uzturā lielākos daudzumos nav ieteicams nevienam cilvēkam,” norāda diabēta aprūpes māsa Jana Jaņeviča.
Jāņem vērā tas, ka dabīgo un mākslīgo saldinātāju lietošana nesamērīgos daudzumos ir saistīta ar liekā svara pieaugumu un aknu aptaukošanās risku. Piemēram, fruktoze ir tāds pats ogļhidrāts kā pārējie un cilvēka organismā pārvēršas par glikozi, līdz ar to paaugstinās cukura līmenis asinīs. Ja tomēr ir vēlme lietot saldinātāju pie tējas vai kafijas, tad tas jādara mazos daudzumos, piemēram, vienu reizi dienā 1-2 saldinātāja tabletītes, norāda diabēta aprūpes māsa.
„Ja vēlas, tad balto vai gaiši brūno cukuru var aizstāt ar muskavado cukuru jeb mitro cukuru. Tas ir cukurniedru produkts, kam ražošanas procesā nav „atņemta” melase, tādēļ tas ir lipīgs un mitrs. To var izmantot gan smalkmaizīšu, gan desertu, gan salātu mērču gatavošanai,” stāsta Liene Sondore. Ieteicams izvēlēties arī kokosa ziedu cukuru, kam ir zemāks glikēmiskais indekss - ap 35, kas ir apmēram puse no niedru cukura glikēmiskā indeksa, vai bērzu cukuru ar vēl zemāku glikēmisko indeksu. Šī izvēle būs ļoti laba cilvēkam ar paaugstinātu glikozes līmeni asinīs. Šo cukura veidu var droši izmantot, gatavojot kūkas, pankūkas, kokteiļus, desertus.
Jaņeviča iesaka priekšroku dot dabiskajam saldinātājam, piemēram, stēvijai, kuras lapas ir līdz pat 30 reižu saldākas par cukuru, bet no lapām iegūtais ekstrakts līdz pat 300 reižu saldāks par cukuru. Taču jāatzīmē, ka to ieteicams meklēt aptiekā vai ekoloģisko produktu veikalā, kur varēsiet atrast īsto stēviju, nevis mākslīgo saldinātāju, kam šis augs tikai pievienots. Vēl var izvēlēties tādus saldinātājus kā polioli - isomalts, sorbitols, eritrols u.c.. Šiem saldinātājiem nav negatīvas ietekmes uz veselību, kā arī tie minimāli paaugstina cukura līmeni asinīs, tomēr jāzina, ka viens grams poliolu vidēji satur divas ar pusi kilokalorijas (kcal). Salīdzinājumam - viens grams vienkāršo cukuru satur četras kilokalorijas. Taču, ja cilvēks aizraujas ar produktu lietošanu, kas satur poliolus, var rasties kuņģa un zarnu trakta traucējumi - visbiežāk tā ir caureja. Tāpēc arī šeit, kā jau visur uzturā, ir jāietur mērenība.
Kādu cukuru drīkst lietot cilvēks ar cukura diabētu?
„Ja cilvēkam ir cukura diabēts, no jebkāda veida cukura - brūnā, baltā, augļu, kā arī medus - būtu jāizvairās. Jāņem vērā, ka fruktozi nereti pievieno tā saucamajiem “diētiskajiem saldumiem”, uz kuru iepakojumiem ir uzraksts “bez cukura”. Līdz ar to šādiem produktiem nav nekādas saistības ar veselīgu un nekaitīgu uzturu. Bieži vien cilvēki uzskata, ka smadzeņu darbībai ir nepieciešams cukurs. Šeit jāprecizē, ka smadzeņu darbībai ir vajadzīga glikoze, kuru cilvēks iegūst no ogļhidrātiem. Cukurs pēc būtības ir ogļhidrāts, tāpēc, ja cilvēks savā uzturā iekļauj ogļhidrātus saturošos produktus - graudu produktus, augļus, dārzeņus, tad viņš pilnvērtīgi iegūst savai vielmaiņai un smadzeņu darbībai nepieciešamo glikozi. Veselības aprūpes speciālistu viedoklis var dalīties, taču es parasti savā praksē iesaku cilvēkiem atturēties no pievienota cukura lietošanas, vienalga, vai tas ir rafinēts vai nerafinēts cukurs. Taču uzreiz atradināties no saldās garšas nav nemaz tik vienkārši, tāpēc atkarībā no tā, cik svārstīgs un augsts ir glikozes līmenis asinīs, ieteicams pakāpeniski samazināt lietotā cukura daudzumu, tā ar laiku pārstājot lietot pievienoto cukuru vispār,” stāsta diabēta aprūpes māsa.
Atšķirības starp dabīgo cukuru un cukura aizvietotājiem
Baltais un brūnais cukurs ir kalorijām bagāti, un tie uzskatāmi par ātro enerģijas avotu, kas ļoti strauji paceļ mūsu cukura līmeni asinīs. Lietojot tos nesamērīgos daudzumos, ir iespējams aptaukošanās risks. Uztura speciālisti dienā uzturā pieļauj 20-25 gramus vienkāršo cukuru, tajā skaitā arī pacientiem ar cukura diabētu. Tomēr jāzina, ka daļai produktu cukurs (saharoze) jau pievienots gatavošanas procesā, un jāatceras, ka arī augļi satur vienkāršos cukurus (fruktozi). Apēdot dienā divas augļu porcijas, būsim jau uzņēmuši apmēram 20 gramus fruktozes. „Dažādi cukura aizvietotāji, tā saucamie saldinātāji - aspartāms, ksilīts, polioli vai dabiskais saldinātājs stēvija - nepaaugstina vai tikai minimāli paaugstina cukura līmeni asinīs. Stēviju bieži vien iesaka lietot diabēta pacientiem, tomēr nereti tās garša cilvēkiem nepatīk,” stāsta diabēta aprūpes māsa, pieminot, ka iepērkoties jābūt uzmanīgam. Veikalā nopērkamajos pulveros ar stēviju nereti ir ļoti neliels stēvijas daudzums, bet pārējais ir kāds cits mākslīgais saldinātājs.
