Nekad nesaki nekad – arī tavā dzīvē var pienākt brīdis, kad sagribēsies pašam izaudzēt kādu zemeni. Ne jau peļņas nolūkos, bet vienkārši prieka un intereses pēc, varbūt arī tādēļ, ka to lūdz bērni vai kaimiņiene iedod veselu kaudzi ar pārpalikušajiem stādiņiem, drošinot, ka audzēt būs viegli, jo tur jau neesot ko nemācēt.
Dārzkopības profesionāļi gan brīdina, ka no kaimiņiem paņemtie stādi var būt inficēti ar slimībām un kaitēkļiem, no kuriem pēc tam grūti atbrīvoties. Šis risks ir pietiekami liels, pat ja stādi izskatās veselīgi. Taču, godīgi sakot, iesācējs nemaz nezina, kā jāizskatās veselīgiem stādiem, tāpēc atliek vien paļauties uz dāvinātāja vai pārdevēja apgalvojumiem.
Ja attieksme ir nopietna, labāk stādus iegādāties pie tādiem audzētājiem, kuri var uzrādīt augu pases.
Tās apliecina, ka stādi nāk no audzētavas, kas reģistrēta Valsts augu aizsardzības dienestā, un ir pārbaudīti. Specializēto audzētavu produkcijas priekšrocība ir arī tā, ka stādiņi nav iegūti no vairākus gadus ražojušiem un savus spēkus jau izsmēlušiem augiem, bet mātesaugi ir tikai gadu veci, tiem nav ļauts ziedēt un ražot ogas, tāpēc zemenes bagātīgāk stīgo un dod spēcīgākus jaunos stādiņus.
Agrāk mazdārziņu kopēji zināja, ka zemenes vislabāk stādīt augustā. Pavisam lieliski, ja izdodas jauno dobīti izveidot jūlija otrajā pusē, bet pēdējais brīdis ir septembra sākums, citādi stādi nepagūs labi iesakņoties.
Daudzi ir novērojuši, ka jūlijā stādītās zemenes nākamajā gadā dod vairāk ogu, jo vasaras otrajā pusē augi ir jau labāk nobrieduši, labāk jūtas un līdz ar to nākamajai sezonai ieprogrammē lielāku ziedu skaitu.
Turēšanās pie šāda tradicionāla scenārija ir visvienkāršākā, jo ap to laiku mēdz būt plašs stādiņu piedāvājums un var arī mierīgi pagūt sagatavot jaunajām zemenēm augsni. Daudzi stāda zemenes arī pavasarī, aptuveni līdz maija vidum. Ja stādi ir spēcīgi un apstākļi labvēlīgi, zemenes veiksmīgi ieaugas un dod gluži labu ražu jau tajā pašā gadā. Bet, ja stādi iesakņojas slikti, tad zinātāji iesaka izlauzt ziednešus - labākas nākamā gada ražas vārdā. Par zemeņu stādiem, kurus pārdod atsevišķos podiņos, tiek apgalvots, ka tos var stādīt visu vasaru.
Pēdējā laikā, kad runa ir par zemeņu stādiem, arvien biežāk dzirdam apzīmējumu frigo. Tie ir saldēti stādi. Agri pavasarī audzētāji stāda mātesaugus, tos pārklāj ar speciālu plēvi, lai augsne labāk iesiltu un stādi iesakņotos. Visus ziednešus izlauž, līdz ar to bagātīgi veidojas stīgas, starp mātesaugu rindām saaug jaunie dzinumi, stīgas tiek pārgrieztas, vēlu rudenī jaunos stādus izrok un sasaldē - 1,8 grādu temperatūrā. Pavasarī šos stādiņus liek zemē, un jau tajā pašā sezonā tiek solīta kārtīga raža.
Mazdārziņa apstākļos zemenes parasti stāda ar domu, ka tās tur augs četrus vai piecus gadus, kamēr vien kaut cik ražos. Profesionāliem audzētājiem pieejamas intensīvākas tehnoloģijas, kas padara zemenes par viengadīgu, divgadīgu vai trīsgadīgu kultūru un ļauj iegūt bagātāku ražu, un pagarināt ogu sezonu salīdzinājumā ar parastu piemājas dārziņu.
Iesācējam, protams, der palasīt zemeņu šķirņu aprakstus, apmeklēt zemeņu izstādi un nogaršot ogas, bet ir grūti spriest, kura šķirne mūsu dārziņā augs labi, kura nīkuļos, kura vairāk cietīs no slimībām un kaitēkļiem, kura piedos, ja reizēm nesanāks aplaistīt, kura ziemā izsals utt.
Par dažādām zemeņu šķirnēm dzirdētas ļoti pretrunīgas atsauksmes.
Var izvēlēties labi pazīstamas šķirnes vai izmēģināt visjaunākās, un tikai no pieredzes ar laiku izveidosies pašiem savs spriedums.
Padomdevēji ir vienisprātis, ka zemenēm nepatīk augt ēnā zem kokiem, tad tās būs nīkulīgas, ar skābām ogām. Jāmeklē saulaina vieta.
Lielākoties dārzkopji iesaka izvēlēties aizvēju, taču dzirdēts arī teiciens, ka zemenēm patīkot laukā, kur vējš var kārtīgi ieskrieties.
Tajā pašā laikā ļoti jāsargās no salnām. No augsnes veidiem piemērotākā ir smilts vai smilšmāls ar viegli skābu augsnes reakciju; zeme nedrīkst būt ļoti blīva. Zemenēm nepatiks vietā, kur var sakrāties stāvošs ūdens. Tās labprāt augs tur, kur iepriekš bijuši pākšaugi vai kukurūza, vai arī sēts un zemē iearts zaļmēslojums, piemēram, eļļas rutki vai sinepes. Nevajadzētu zemenes stādīt tur, kur bijuši kartupeļi, gurķi, tomāti, bietes vai tulpes, kas stādiem var nodot mantojumā kopīgās slimības un kaitēkļus. Katrs audzētājs pats var izlemt, vai stādīt zemenes rindās uz līdzena lauka, vagās, dobēs vai kvadrātligzdās. Tā kā zemenes necieš nezāles, jo sevišķi daudzgadīgās - gārsas un vārpatas, tās ir ļoti rūpīgi jāravē, un šo darbu atvieglo audzēšana melnajā plēvē vai dažādas mulčas. Ir dārzkopji, kuri gūst labus rezultātus, regulāri saliekot ap zemeņu ceriem nopļauto zālīti un to piemīdot.
Augsni jaunajiem stādījumiem iesaka sagatavot laikus, atbrīvot no nezālēm, uzirdināt un ļaut nosēsties pirms stādīšanas. Ja lauciņš zemenēm tiek plānots tur, kur aug zāle, to vajadzētu uzart jau iepriekšējā gadā, lai izvairītos no maijvaboļu kāpuriem un drātstārpiem. Atjautīgi dārzkopji, kuru rīcībā nav tehnikas, lai uzartu pļavas gabalu, izdomājuši, ka iecerēto zemeņu pleķīti var nosegt ar melnu polietilēna plēvi, nostiprinot malas. Pēc gada nezāles zem tās lielākoties ir iznīkušas un zemi nav grūti apstrādāt.
Attālumam starp stādiem jābūt 50-80 cm. Ar stādāmo lāpstiņu izrok bedrīti ar vertikālām sieniņām, pietiekami dziļu, lai tajā brīvi varētu ievietot stādiņa sakņu kamolu. Stādu pareizajā augstumā viegli piespiež bedrītes sieniņai un piepilda bedrīti ar augsni, piespiežot to saknēm.
Saknes nedrīkst būt saliektas.
Jāraugās, lai sakņu kakliņi būtu vienā līmenī ar augsni, ļoti svarīgi ir neapbērt ar zemi augšanas pumpuru jeb, kā tautā saka, - vidiņu. Pat vismazākajām lapiņām jāatrodas virs augsnes līmeņa. Iestādītās zemenes tūlīt jāaplaista. Ja vien laiks nav lietains, laistīšana vajadzīga regulāri, lai stādi iesakņotos.
Zemenes neprasa tik daudz mēslojuma kā daudzi citi kultūraugi. Gatavojot augsni, var iestrādāt kūtsmēslus un pēc tam lietot mākslīgo mēslojumu. Ja zemenes saņem pārāk daudz slāpekļa, tad augu spēks aiziet lapās un tie ražo mazāk ogu. Ja trūkst izpratnes un pieredzes mākslīgā mēslojuma lietošanā, tad ir vērts iegriezties dārzkopības piederumu veikalos, konsultēties, izvēlēties tādu mēslošanas līdzekli, kas piemērots zemenēm, un sākt to lietot stingrā saskaņā ar pievienoto pamācību.
Jāraugās, lai minerālmēslojums nesaturētu hloru.
Eksperti arī norāda, ka zemenēm nav pa prātam liela minerālvielu koncentrācija augsnē, tādēļ mēslojums jādod pakāpeniski, mazākām porcijām. Bet instrukcijā jau viss būs uzrakstīts. Ja jūsu rīcībā nonāk neizprotamas izcelsmes minerālmēslojums, piemēram, pagrabā atrodas kāda kārba vai paka ar izdzisušu etiķeti un pazaudētu instrukciju, tad to gan labāk neizmantot.
