Kā sēņot droši un kā rīkoties, lai sēņu maltīte būtu veselībai nekaitīga bauda? Ar padomiem dalās farmaceite!
“Jāsāk ar to, ka jau došanās mežā ir veselību veicinošs pasākums, jo esam aktīvi un svaigā gaisā. Ja turklāt izdodas atrast un ielikt grozā kāroto sēni, pozitīvās emocijas jūtamas vēl krietnu laiku pēc veiksmīgas sēņošanas, par tām var atminēties vēl ziemā, izmantojot sēnes no sarūpētajiem krājumiem, un tas, protams, veselībai nāk par labu. Taču, lai sēņošanu neaptumšo neveiksmes (ar labu sēņu ražu gan ikreiz rēķināties nevaram), pastaigai mežā ir atbilstoši jāsagatavojas,’’ saka farmaceite Ērika Pētersone un atgādina piecus svarīgus noteikumus:
Kas gan nav dzirdēts par to, kā noteikt, vai atrastā sēne ir ēdama vai nē. Piemēram, pastāv pieņēmums, ka indīgās sēnes neēd tārpi un tātad - ja, nogriežot sēni, tārpu “takas” nav redzamas, sēne ir cilvēkam nekaitīga. Tā gan gluži nav. Dabā sastopami gan tārpi, gan dzīvnieki, kam itin nemaz nekaitē indīgo sēņu ēšana un tie to labprāt arī dara. Tādēļ vadīties pēc šādas sēņu derīguma pazīmes nevajadzētu.
Vēl ir dzirdēts, ka vajag atrasto sēni palūkot ar mēles galu - ja tā nav rūgta un tai ir pazīstamais, patīkamais sēnes aromāts, tad var droši likt groziņā. Nē! Arī uz šo testa metodi nevajag paļauties, jo tā ir maldinoša.
Nebūt nav tā, ka indīgās sēnes atšķiras ar kādu īpašu, citādu smaržu un noteikti ir rūgtas.
“Sēnes kā uzturā lietojams produkts ir diezgan pētītas un ir izdarīti vairāki secinājumi, no kā izriet, ka sēnes var gan uzlabot veselību, gan arī, tās ēdot, būtu jāuzmanās no iespējamā kaitējuma veselībai,” stāsta farmaceite.
Noteikti jāņem vērā, ka mežā ir ne mazums indīgu sēņu, kas ir ļoti līdzīgas ēdamajām, tādēļ veids, kā izvairīties no nepatikšanām, ir nenest mājās sēnes, kas kaut nedaudz rada šaubas. Drošs paliek drošs, vajadzētu izvairīties no sēnēm ar sarkanu cepurīti (vai kātiņu). Tāpat nebūtu prātīgi lietot uzturā sēnes, kam zem cepurītes ir baltas lapiņas, tādi ka bruncīši ap kātiņu vai kaut kas bļodiņai līdzīgs pie pamatnes. Lai gan sastopamas arī dažas ēdamas sēnes ar līdzīgām pazīmēm, ja nav padziļinātu zināšanu par sēnēm, labāk tomēr no šādām atturēties.
“Rūpēs par gremošanas sistēmu, nevajadzētu likt grozā arī bojātas sēnes (lai cik tā milzum lielā beka šķiet kārdinoša!). Ja, piemēram, uz sēnes veidojas plēvīte, to nevajag ņemt. Tāpat uzturam vairs nederēs arī tā ēdamā sēne, kam jūtama nepatīkama smaka vai krāsa ir kļuvusi tumšāka, nekā svaigai, vai uz cepurītes ir parādījušies plankumi.
Vēl ir svarīgi, kā sēnes pēc atnešanas mājās tiek uzglabātas. Būtu jāizvairās no polietilēna maisiņa, bet gan jāliek sēnes papīra maisiņā un ledusskapī. Tā tās nesabojāsies vairākas dienas,” norāda Ērika Pētersone.
Farmaceite brīdina, ka tad, ja pēc sēņu lietošanas uzturā ir parādījušies simptomi, kas liecina par smagu saindēšanos, nekavējoties jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība. Ja ir tikai gremošanas traucējumi, piemēram, slikta dūša, caureja, tās mazināšanai var palīdzēt medikamenti ar absorbējošu darbību. Tiesa, jāpatur prātā, ka šādas zāles absorbē arī ikdienā lietotos medikamentus. Absorbējošās īpašības piemīt arī, piemēram, citrusaugļiem, āboliem, dzērvenēm, lakricas saknei. Pektīnvielas, ko tie satur, saista toksīnus, veicinot organisma atindēšanu.
Kā pretinde vērtīgas ir miecvielas, ko satur, piemēram, ozola miza, melleņu ogas, rasaskrēsliņa laksti. Pie saindēšanās var noderēt augi, kas izraisa vemšanu, piemēram, ālantes saknes, kaķumētra, raudene. Savukārt, sliktu dūšu palīdz mazināt ingvers, vīgrieze, kumelīte, fenhelis, melisa, piparmētra, lavanda.
