Sēņu pazinējiem atšķirt saulsardzenes no baltajām mušmirēm šķiet vienkārši, taču tie, kuri šīs sēnes mežā atrod pirmo reizi, bieži šaubās, kura ir kura. Šis ir gadījums, kad kļūdīties nedrīkst, jo saulsardzenes ir pat svaigā veidā ēdamas sēnes, bet baltās mušmires – ārkārtīgi indīgas sēnes. Tāpēc joprojām spēkā ir sens sēņotāju ieteikums, neaiztikt sēnes, ko nepazīsti.
Latvijā ir sastopamas vairāku sugu dižsardzenes un saulsardzenes. Tās, ko sēņotāji mēdz saukt par saulsardzenēm un lielīt to izcilās garšas īpašības, lielākoties ir dižsardzenes. Un patiesi, gan saulsardzenes, gan dižsardzenes ir ļoti līdzīgas - tām ir gaišas cepures ar tumšākām zvīņām, daļai uz kātiņa arī gredzens. Dižsardzenēm tas ir viegli izkustināms, saulsardzenēm - neizkustināms. Lielākā daļa šo sēņu ir ēdamas, taču arī saulsaredzeņu ģintī ir sugas, kas ir indīgas, brīdina senes.lv
Lielajai Dižsardzenei cepurītes krāsa sarkanīgi brūna vai gaiši brūna, vēlāk saplaisājusi zvīņās ar baltu pamatni, brūnu pauguru vidū un saplaisājušās virsmiziņas radītām lielām, atspūrušām brūnām zvīņām, parasti kārniņveidā un koncentriskām. Forma sākumā olveida līdz zvanveida, vēlāk izpletusies. Platums 10—30 cm. Mīkstums balts, ar riekstu smaržu un garšu. Jaunām sēnēm mīkstums trausls, vecām sīkstāks. Lapiņas jaunām sēnēm gandrīz baltas, vecākām sēnēm pelēcīgas vai krēmkrāsā un birzīgas, līdz 2 cm platas, ciešas, brīvas, viegli atdalāmas no cepurītes, ar šauru rievu atdalītas no kātiņa. Kātiņš augšdaļā brūngans, lejasdaļā pelēkbrūns, vecumā sīksts, ar lielām, cieši pieguļošām zvīņām līkloču joslās. Dobs, ar lielu un biezu pārbīdāmu, lēverainu gredzenu kā daļējā plīvura atlieku un bumbuļveida paresninājumu pamatnē. Garums līdz 40 cm, parasti stipri garāks par cepurītes platumu, resnums 2—4 cm. Tā kā kātiņš izaug garš vēl pirms sēnes cepurītes atvēršanās, tad Itālijā šīs sēnes jauno augļķermeņu izskata dēļ sauc par "bungu vālītēm" .
Baltajai mušmirei cepurīte balta, tā izaug līdz 10 cm plata. Jauna sēne sākumā smaili koniska, vēlāk izpletusies, ar izcilni vidū. Tās virsa mitrā laikā lipīga, sausā - spīdīga. Kātiņš balts, dažreiz ar dzeltenīgiem plankumiem, bez dobuma. Pie kātiņa pamata brīva, plēvaina, balta, lēveraina maksts, kurā ietverts kātiņa paresninātais apakšgals. Gredzens balts. Lapiņas baltas, ar pārslainu šķautni. Sēnei nepatīkama smaka - vieni to sauc par hlora smaku, citiem tā atgādina kartupeļu lakstu smaržu. Aug rudenī, galvenokārt lapu koku mežos.
Baltā mušmire ir nāvējoši indīga sēne. Pēc senes.lv vērtējuma - otra indīgākā sēne pasaulē.
Tā satur vairākus amanitīnus un falloidīnus. Tās galvenā indīgā viela ir alfa-amanitīns. Indīgās vielas ir nedaudz mazākās koncentrācijās nekā zaļajā mušmirē. Neskatoties uz to, arī baltās mušmires apēšana bieži beidzas letāli vai ar smagiem aknu un nieru bojājumiem.
