Ceļojumu valdzinājums slēpjas jaunos iespaidos un negaidītībā. Kurš atradis ceļa garšu, vairs nespēs palikt uz vietas, uzskata pilna servisa līzinga un autonomas uzņēmums AVIS, kas sadarbībā ar kinoteātri “Splendid Palace” visa gada garumā piedāvā noskatīties labākos road movie žanra paraugus un ieklausīties sarunās ar cilvēkiem, kam svarīgs ir gan kino, gan auto. Marta beigās kino vakaru ciklā “Desmit izcili ceļojumi” filmas “Nicinājums” seansa līdzbraucēja bija Alise Zariņa, latviešu ceļa filmas “Blakus” režisore, kura pati labprāt dodas tuvos un tālos ceļojumos ar auto un atzīst – ne vienmēr ceļš ir tas, kas zem kājām vai riteņiem; gluži kā Žana Lika Godāra leģendārajā filmā, reizēm tā ir spilgta metafora lielām pārmaiņām.
“Reizēm man patīk braukt kaut kur tālu un bez iemesla, vienkārši tāpēc, ka gribas redzēt, kas slēpjas aiz kādas vietas nosaukuma. Pa ceļam var nodarboties ar geokačingu vai apstāties pie visām iespējamām zīmēm ar norādēm uz vietējiem tūrisma objektiem,” stāsta Alise Zariņa.
Līdzīgi kā AVIS, režisore ir pārliecināta, ka gan dzīves, gan kino ceļojumi ir pilni pārsteigumu - nekad nezini, kas gaida aiz pagrieziena, kādi būs tavi līdzbraucēji, kādus iespaidus gūsi un cik ļoti sekundes simtdaļa var mainīt dzīvi, pasaules uztveri un nākotni. Taču ne vienmēr ir jābrauc tālu un ilgi, lai gūtu jaunus iespaidus, izbaudītu brīvības sajūtu un uzlādētu patukšotās baterijas.
Lūk, seši galamērķi Zariņas gaumē vienas dienas izbraucieniem ar auto saulainās nedēļas nogalēs.
Bolderāja
Ja ir maz laika vai benzīna, man patīk doties paklaiņot uz Bolderāju. Ar Daugavgrīvas cietoksni, veco militāro zonu, pludmali, dabas tuvumu, sajūtu, ka jāpielāgojas komunikācijai pavisam citā valodā, ā, un to kebabu ēstuvi, kas nu jau kļuvusi gandrīz leģendāra, tā ir spilgtu kontrastu vieta, kas turklāt vēl pamanās būt daļa no Rīgas.
Kurzemes jūrmalas ciemi
Man vispār patīk braukt gar jūru vai okeānu ar mašīnu, tā ir tāda īpaša sajūta. Nopirkt vietējās kūpinātās zivtiņas, atrast pludmali vai vismaz stūrīti, kuru vēl nav atraduši citi, un tad iekārtoties un ļoti uzmanīgi lasīt, cenšoties ar pirkstiem nenotaukot lasāmo.
Cēsis
Man patīk Cēsis, it sevišķi mākslas telpa “Mala”, kas gan nupat ir pārvākusies. Kļūst skumīgi, ja pārāk ilgi neesmu bijusi Cēsīs. Tā ir pilsēta ar vēsturi, festivāliem, senatnīgām ieliņām un namiem, mākslas auru un radošu garu. Tai piemīt šarms, tāpēc jau visi uz turieni pamazām pārceļas.
Ēģipte Latgalē
Nē, tur nekā īsti nav, kaut gan ir diezgan interesanta pussabrukusi baznīca ar skaistu skatu. Bet nav pat ceļa zīmes, pie kuras nofotografēties. Visintriģējošākais ir šīs vietas nosaukums, kura dēļ vien ir vērts doties ceļojumā. Filmu “Blakus” sākumā domāju saukt “Rīga-Ēģipte”, jo gribējās apspēlēt šo nekurienes vietu meklēšanas motīvu.
Viļņa, Lietuva
Šo pilsētu nesen atklāju pilnīgi no jauna un sapratu, ka tā varētu kļūt par manu mīļāko Baltijas galvaspilsētu. Visas tās tematiskās kafejnīcas, mākslinieciskie stūrīši, muzeji un klaiņojamās vietas rada tādu vieglu bohēmas pieskaņu, ļoti mūsdienīgu, brīvu un sirsnīgu sajūtu.
Anīkšči, Lietuva
Kaut kā vienreiz izdomājām braukt meklēt “taku pāri koku galotnēm”. Taka izrādījās visnotaļ neiespaidīga, bet apbūra tas, kā šī mazā nekurienes pilsētiņa vilina tūristus ar krūmu labirintu, taku parkā virs kokiem, mazu ilūziju muzeju, ar “kājām gaisā apmestu māju” - visādiem maziem nieciņiem, kas iebraucēju acīs varētu būt vismaz fotogrāfijas vērti. Tur noteikti ir stāsts, kā tas tā gadījās.
