Mārtiņdiena izsenis noslēdza garu un smagu darba posmu un līdz tiem bija jābeidz rudens aršana un kulšana, lai nosvinētu arī apkūlības. Pēc Mārtiņiem beidzās arī pieguļas un ganu laiks.
Interesanti, ka Mārtiņus to tradicionālajā izpratnē svin ne vien latvieši, bet arī citas pasaules tautas, piemēram, Vācijā Mārtiņdiena tiek dēvēta par Martinstag, Anglijā par Martinmas, Zviedrijā par Mårtensafton, Dānijā par Mortensdag, Somijā par Martinpäivä, bet Igaunijā par Mardipäev. Kopš viduslaikiem Mārtiņdienas svinēšana ir saistīta ar zirgu kultu un bruņniecību, tāpēc arī tās tradīcijas ir saistītas ar šiem motīviem.
Protams, neatņemamas Mārtiņdienas tradīcijas ir gaiļa kaušana un zoss cepetis. Dainās Mārtiņu galdā minēti plāceņi, medus, alus, dažādi gaļas ēdieni un, protams, Mārtiņu gailis, bet zoss ir vairāk raksturīga ģermāņu tautu Mārtiņdienas mielastos.
Vēl viena būtiska tradīcija ir čigānos iešana, lai varētu sevi izrādīt un apskatīt tās mājas, kur varbūt citādi nav iespējams nonākt, norādīts "laiki. lv". Ticējums vēsta, ja Mārtiņvakarā nāk Mārtiņbērni, tad pirmie nav laižmi iekšā, jo neesot īstie. Vīri Mārtiņa vakarā baisi saģērbjoties un dodas biedēt bērnus, lai tie "pātarus mācās un vecākiem klausa".
