Šonedēļ uz trešo kongresu pulcējās medmāsas, vecmātes un ārstu palīgi, aktualizējot jautājumu par mūsdienīgu veselības aprūpi un skaidrojot, vai Latvijā tā ir tāla vīzija vai jau tuva realitāte. Mediķu saime gan spiesta atzīt, ka pašlaik viņu ikdiena ir saistīta ar smagiem darba apstākļiem, darbinieku trūkumu, zemu atalgojumu un profesionālu izdegšanu.
Kongresa mērķis: apzināt un izvērtēt veselības aprūpes profesionāļu darba vidi, kā arī gūt izpratni pat to, kas maināms vai pilnveidojams esošajā situācijā, lai vīzija par mūsdienīgu veselības aprūpi Latvijā kļūtu par realitāti. Diemžēl viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem ceļā uz to ir neapmierinošā finansiālā situācija. Latvijas Māsu asociācijas prezidente Jolanta Zālīte spiesta atzīt: «To varam risināt tikai pašas, jo no valdības ir tikai solījumi.» Risinājumi esot tādi, ka daudzi speciālisti meklējot ne vien otro, bet arī trešo darbu vai arī izvēloties citu variantu, piemēram, doties strādāt aiz Latvijas robežām. Statistika rāda, ka gadā vidēji aizbrauc apmēram 150 medmāsas, lai strādātu specialitātē, taču – nav zināms, cik vēl aizbrauc, lai auklētu bērnus, lasītu sēnes vai darītu ko citu. Aizbraucēju skaits 2012. gadā sasniedzis visu Rēzeknes slimnīcā strādājošo māsu daudzumu, 2011. gadā – tas bija tikai nedaudz mazāks.
J. Zālīte vērš uzmanību uz to, ka stacionāro pacientu aprūpe kļūst aizvien sarežģītāka. Slimnieku veselības sarežģījumi ir aizvien komplicētāki, lai tos ārstētu, jāiegulda lielāks darbs un zināšanas. «Slimnīca nav sanatorija, kā tas bija padomju laikos, kur cilvēki ieradās, lai uzlabotu veselību. Pašreiz tā ir ļoti intensīva ārstniecības vide – gan ar emocionāli, gan fiziski smagiem darba apstākļiem,» konstatē Latvijas Māsu asociācijas vadītāja.
Ir gan arī kas iepriecinošs: jaunieši labprāt izvēloties apgūt māsas specialitāti, un pēdējos trīs gados ir pat konkurss. Patīkami, ka viņi ir motivēti strādāt šeit un nebraukt projām. Kā tas būšot pēc trijiem gadiem un vai noskaņojums nemainīsies – to esot grūti pateikt. Ja atalgojuma sistēma nemainīsies, J. Zālīte pieļauj, ka arī šie jaunie speciālisti sāks skatīties uz ārzemju pusi. It kā jau veselības ministre vienmēr uzsverot, ka algas ir sarkanā līnija, bet mediķiem gribētos uzdot pretjautājumu – kurā vietā tā līnija ir?
«Mēs negribam piecreiz lielāku algu, bet gribam atgūt to, ko 2009. gada sākumā atņēma, – un tie ir 50 lati,» uzsver Latvijas Māsu asociācijas vadītāja.
Otrs svarīgākais jautājums esot māsu kompetence un tas, cik lietderīgi un efektīvi to izmanto. «Medicīnas māsas ir labs darbaspēks, viņas ir izglītotas, bet ne visur šo resursu izmanto lietderīgi. Piemēram, daudzas varētu lieliski strādāt ar diabēta slimniekiem, bet valsts ir aizvērusi acis un nedod darbu šīm speciālistēm. Radot jaunas darba vietas, situāciju ar šo ļoti plašumā ejošo saslimšanu varētu krietni uzlabot,» savu pārliecību pauž J. Zālīte, piebilstot, ka tas pats sakāms par vecmātēm. Tiek sagatavotas augsti kvalificētas profesionāles, bet diemžēl viņas te nevarot atrast darbu. Kāpēc? Jo galvenā darba vide ir stacionāri, bet «šis brīnišķais resurss netiek izmantots primārās aprūpes sistēmā, kur vecmāte varētu aprūpēt sievietes dažādos vecuma posmos. Te ir tas stāsts, cik pieejama ir mūsu veselības aprūpes sistēma».