Rīgas apgabaltiesā noslēgumam tuvojas tā dēvētā Rīgas domes amatpersonu kukuļņemšanas lieta – 11. martā tiesa nolasīs spriedumu. Piektdien apsūdzētie teica pēdējo vārdu, īpaši garos pārspriedumos gan neielaižoties.
Sēdes sākumā savu atbildes repliku prokuroram teica Pētera Stranča aizstāvis Saulvedis Vārpiņš. Viņš norādīja uz prokuratūras veidoto apsūdzības konstrukciju mākslīgo raksturu un reālu pierādījumu trūkumu. Pēc advokāta teiktā, prokurors Māris Leja mēģinājis radīt ilūziju par it kā notikušu ietekmes izmantošanu, lai gan nekādi konkrēti fakti šo pieņēmumu neapstiprinot. Apsūdzības pozīcija esot lielākoties balstīta uz terminiem «varēja», «bija iespēja» un tamlīdzīgi. Prokurora norādi uz to, ka šādi termini lietoti tikai stilistiskā nozīmē, S. Vārpiņš pat ieteica nominēt gada spārnotākā izteiciena balvai. Vēl aizstāvis norādīja uz, viņaprāt, galēji neloģiskiem punktiem apsūdzības versijā, piemēram, faktu, ka apsūdzētā Ināra Vilkaste esot noteiktā laikā zvanījusi Raimondam Štālbergam, lai gan pats prokurors savā runā atzinis, ka šajā laikā abas minētās personas atradušās pie viena galda. Ar šādiem neloģismiem, pēc advokāta domām, esot pārpilna visa apsūdzība. Nobeigumā S. Vārpiņš lūdza P. Stranci pilnībā attaisnot, izsakot cerību, ka tai mašinērijai, kurā viņa klients dažādu apstākļu sakritības pēc ticis ierauts, tomēr neizdošoties samalt nevainīga cilvēka likteni.
Apsūdzētie savos pēdējos vārdos ar lielu runīgumu neizcēlās. Bijušais domes Attīstības departamenta direktors Vilnis Štrams atzina, ka ir pārvērtējis daudzus savas rīcības aspektus, izdarītās kļūdas nožēlo un lūdza tiesu, taisot spriedumu, aiz objektīvo apstākļu masas saskatīt arī cilvēciskos to vai citu rīcību motivējošos momentus. Tomēr runas laikā V. Štrams negaidot vērsās pie vēl viena apsūdzētā – Raimonda Janitas, sakot: «Runājot par kurpju kastēm un to atrašanos manā seifā, mēs abi, Raimond, zinām, ka tāda lieta nekad nav bijusi.»
V. Štrama bijušais vietnieks P. Strancis izteicās vēl īsāk, norādot vien uz to, ka jebkurā lietā, arī šajā, ir jāvērtē arī vispārcilvēciski aspekti. Turklāt P. Strancis norādīja, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs joprojām turpinot dažādi ietekmēt viņa dzīvi, iespējams, pat noklausoties viņa telefona sarunas un varbūt pat veicot izsekošanu.
Savukārt kādreizējais attīstības departamenta administrācijas vadītājs R. Janita savā runā uzsvēra, ka tikai tagad esot sapratis, ka vislielākā vērtība, kas dota cilvēkam, esot brīvība, tāpēc lūdz tiesu nepiemērot viņam ar tās atņemšanu saistītu sodu. Turklāt R. Janita visai emocionāli sacīja, ka, iespējams, šo gadu laikā viņam vieglāk būtu bijis atrasties cietumā, nekā izciest tos pazemojumus, apvainojumus un melus, kas viņam veltīti lietas iztiesāšanas laikā.
Uzņēmēja I. Vilkaste, kura līdz šim bija izmantojusi tiesības neliecināt, pēdējā vārdā uzsvēra savu nevainību un īpaši uzsvēra, ka pret viņu vērstās apsūdzības balstās vien uz R. Janitas un Raimonda Štālberga viltus liecībām, turklāt pēdējais tās sniedzis, lai atriebtos un pats paglābtos no smagām apsūdzībām pret viņu. Abi pārējie apsūdzētie Andrejs Inkulis un Prīts Tommings savu vainu nožēloja un lūdz tiesu būt iecietīgai.
Jāatgādina, ka prokurors V. Štramam prasīja 9 gadu, P. Strancim 8 gadu, I. Vilkastei 3 gadu, bet R. Janitam gadu reāla cietumsoda. Pārējiem apsūdzētajiem prasīti ar brīvības atņemšanu nesaistīti soda mēri.