Graustu miljonāri var līksmot – viņiem nebūs jāizcieš cietumsods par īpašuma novešanu līdz bīstamam stāvoklim. Jo pagaidām pie kriminālatbildības nebūs iespējams saukt to ēku īpašniekus, kuri savus īpašumus nav uzturējuši labā stāvoklī, un tāpēc ir radušās smagas sekas – cilvēku nāve, mantiskas sekas. Visus bīstamos graustus nav iespējams arī atsavināt vai nojaukt – tas ir naudas jautājums. Nolaistam īpašumam varētu būt vēl viena cerība – iekļaušana valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Diemžēl tā ir birokrātiski gara procedūra. Ne visi īpašumi nodzīvo tik ilgi, līdz šī procedūra noslēdzas.
Pēc Rīgas domes ierosinājuma, Tieslietu ministrijas Krimināltiesību darba grupa, kurā ietilpa Iekšlietu ministrijas, prokuratūras, tiesu, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pārstāvji un tiesībzinātnieki izvērtēja iespējas ieviest kriminālatbildību par pārkāpumiem ēku uzturēšanā, lai varētu sodīt par negadījumiem ne tikai būvniecības laikā, bet arī ēku ekspluatācijas laikā. Tad tagadējie graustu miljonāri būtu spiesti atbildēt arī par ugunsgrēkiem neapsaimniekotos un neapsargātos īpašumos (kā Rīgā, Kalnciema ielā 2B), par ēku novešanu līdz bīstamam tehniskajam stāvoklim (kā ēku Rīgā, Marijas ielā 6). Bet ierosinājums dzirdīgas ausis Saeimā nav atradis.
Pašreizējie ietekmēšanas līdzekļi nodrošina, tai skaitā piespiedu kārtā, ēku uzturēšanu ar sodiem par administratīvajiem pārkāpumiem vai administratīvā procesa līdzekļiem. Tomēr esošais krimināltiesiskais regulējums ir nepilnīgs, jo neparedz atbildību par iespējamajām sekām, kas var rasties, ja ēkas netiek uzturētas un iestājas, piemēram, cilvēku nāve vai citas smagas sekas (mantisks zaudējums, kas nodarījuma izdarīšanas brīdī nav bijis mazāks par 50 tai laikā Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu kopsummu). Līdz ar to darba grupa atbalstīja priekšlikumu, kas piedāvāja grozīt Krimināllikuma 239. pantu, ieviešot atbildību par būves ekspluatāciju reglamentējošo normatīvo aktu pārkāpšanu, ja ir izraisītas smagas sekas. Arī cilvēku nāve.
Ļoti vienkārši skaidrojot, ja būvniecības laikā (kā Rīgā, veikalā Maxima Priedaines ielā) sagrūst konstrukcijas un cieš cilvēki, tad kriminālatbildība iestājas. Ja jūs ieejat ekspluatācijā nodotā veikalā, kurā būvniecība nenotiek, un jums uzkrīt griesti, tad kriminālatbildība neiestājas. Jo ēka varbūt arī nav pienācīgi uzturēta un bijusi droša cilvēkiem, tomēr nelaimes gadījums nav noticis būvniecības darbu laikā. Iespējams, Saeimas deputātiem šķiet, ka tādējādi pie kriminālsoda tiks liela daļa privātīpašnieku. Tomēr tāds nebija ierosināto Krimināllikuma grozījumu mērķis, un arī statistika, kad ēkas sabrūk ekspluatācijas laikā, nav tik melna, kā pirmajā acu uzmetienā šķiet. Taču graustu īpašniekus kriminālsods varētu mobilizēt laikus rūpēties par savu īpašumu.
Negribas piesaukt nelaimi, bet arī Rīgas bēdīgi slavenais grausts Marijas ielā 6 varētu apdraudēt gājējus un braucējus. Ēkas īpašniekiem ir uzdots regulāri pārbaudīt konstrukcijas un veikt vēl citus darbus, lai nepieļautu jūgendstila nama tālāku bojāšanos. Pašreizējie īpašnieki nav spējuši šo īpašumu savest kārtībā, tagad tiekot meklēts jauns pircējs. Ja tādā veidā ir paredzēts izvairīties no pašreiz Rīgas domes noteiktajām saistībām, to skaitā nekustamā īpašuma nodokļa paaugstinātas likmes un naudas sodu maksājumiem, tad tas neizdosies. Un tieši šī īpašuma dēļ ir vairākas reizes spriests par izmaiņām likumos un iespējamu ēkas atsavināšanu. Marijas iela 6 bija iemesls, kāpēc Rīgas dome vēlējās likumā noteikt kriminālatbildību par būves ekspluatāciju reglamentējošo normatīvo aktu pārkāpšanu, ja tas izraisījis smagas sekas.
Vairākas reizes ir spriests par īpašuma Marijas ielā 6 atsavināšanu. Līdz šim to bremzējis naudas jautājums. Atsavināt īpašumu var, bet tad valstij tas jāiegādājas par tirgus cenu, jāatjauno, jānodrošina uzturēšana. Ja atsavinātu pašvaldība, tad shēma ir tāda pati, turklāt īpašumā jānodrošina pašvaldības funkcija (skola, bērnudārzs u. tml.). Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē (NKMP) atzīst, ka Marijas ielas mājas atsavināšana beidzamo reizi cilāta pirms gada. Tik vien kā priekšlikums bija, tā arī palika.
NKMP pieļauj, ka jaunais īpašnieks varbūt būs pretimnākošāks un sapratīs, ka vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis ir jāsakārto. Nereti gan sarunas ar kultūras vai arhitektūras pieminekļu īpašniekiem ilgst pat 10 gadus, līdz panāk vienošanos par abpusēji izdevīgiem nosacījumiem kultūras vai arhitektūras pieminekļa uzturēšanā. Īpašuma iekļaušana kultūras pieminekļu sarakstā, lai to kaut cik aizsargātu, var vilkties ilgi birokrātisku procedūru un darbinieku skaita dēļ. Rīgas reģiona kultūras pieminekļus uzrauga tikai septiņi darbinieki. Tāpēc - ja kultūras piemineklis strauji neiet bojā, tad NKMP izvēlas dialogu ar īpašnieku, jo īpašuma lietas ir jūtīgi jautājumi.