Alises ielas ūdenstorņa vējrādi atkal groza vējš

Alises ielas ūdenstornis ir viens no Pārdaugavas simboliem. Pagājušā gada decembrī vējš Rīgā ieskrējās tā, ka nolauza ūdenstorņa vēja rādītāju, ko turēja stilizēts globuss. Šis ir viens no lielākajiem vēja rādītājiem Rīgā.

Līdz jūnija vidum vēja rādītājs bija remontā, bet dienā, kad bija plānots to atkal novietot uz ūdenstorņa jumta, daba vēlreiz izspēlēja joku - sāka plosīties spēcīgs vējš. Tikai tam norimstot, vēlā 18. jūnija vakarā beidzot uzstādīja restaurēto 300 kilogramu smago konstrukciju.

Latvijas Amatniecības kameras meistars Aivars Oleksāns, kurš piedalījās vēsturiskā vējrāža atjaunošanā, stāsta - lai 300 kilogramu smago globusu un vējrādi varētu uzstādīt, torņa jumtu nācās nostiprināt ar līdzvērtīga svara konstrukciju. Toties tagad rīdzinieki vēja virzienu varēs pētīt gadu gadiem, jo simtgadnieks vējrādis ir gatavs pārciest dažādus laikapstākļus. Globuss gan savu jauno dzimšanas dienu var sākt skaitīt kopš šā gada, jo bumbai bija saglabājušās tikai dažas metāla joslas, lielāko daļu vajadzēja izgatavot no jauna. Meistars noteic, ka padomju laikā veiktā mehānismu restaurācija bijusi nekvalitatīva, gultņi jau tikpat kā izjukuši, turklāt vējrāža caurule izmantota kā skurstenis. «Kaut ko jau rādīja,» dziļdomīgi novelk A. Oleksāns, jautāts par vēja rādītāja precizitāti pirms restaurācijas.

Vienlaikus viņš sajūsminās par seno meistaru darbu. Alises ielas ūdenstornis uzbūvēts 20 gadu pēc slavenā Eifeļa torņa Parīzē, un Rīgā strādājošiem amatniekiem nebija jāsarkst par savu darbu. Tornis būvēts no sarkanajiem ķieģeļiem pēc arhitekta Vilhelma Bokslafa projekta un par pilsētas līdzekļiem. Tā ieeju rotā akmens portāls ar stilizētu Rīgas ģerboni. Pagājušā gadsimta 30. gadu beigās ūdenstornis paaugstināts par 7,5 metriem, paceļot tvertnes daļu augstāk un šajā darbā izmantojot tikai domkratus. Nostājoties zem grandiozās ūdenstvertnes, arī tad, kad tā ir tukša, jūties kā nieka kukainis - virs galvas atrodas kaut kas neaptverami milzīgs. A. Oleksāns izstāsta, ka meistaram īstais pārsteigums meklējams tvertnes vēderā, uz kuru ved graciozas trepītes, - lielas kniedes ik pēc pieciem centimetriem ūdens tvertni satur kopā. «Fascinē, kā tajā laikā varēja pacelt milzīgas metāla loksnes,» viņš saka.

Rīgas ainavas akcents ir četri ūdenstorņi, kas ieguvuši valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statusu. Torņi nebija radīti tikai skaistumam, tos ilgu laiku izmantoja funkcionāli. Ūdens patēriņa minimuma stundās rezervuāros uzkrāja ūdeni, ko ūdens patēriņa maksimuma stundās saņēma patērētāji. Pirmo Rīgas ūdenstorni uzbūvēja 1867. gadā tagadējā Matīsa ielā. Tas bija neliels, tāpēc ar laiku torni nojauca un vietā uzbūvēja divus - augstākus. Āgenskalnā, Alises ielā, būvētais ūdenstornis izmaksāja 139 429 zelta Krievijas rubļus. Lasīts, ka šo ūdenstorni dēvēja arī par Pelēko Alisi, lai gan tornis ir sarkans. Toties grezns. Katru ienācēju joprojām sagaida akmens portāls ar stilizētu Rīgas ģerboni. Torņa apakšējā daļa veidota no tēstā dolomīta, augšā mūrējums paspilgtināts ar krāsu mozaīku.

Jaunākais no pilsētas skaistākajiem ūdenstorņiem atrodas Čiekurkalnā, Gaujas ielā. Tas tika uzbūvēts 1913. gadā.

Alises ielas ūdenstornis savu ūdens sagādnieka un nodrošinātāja funkciju nepilda gandrīz pusi gadsimta. Mūslaikos uz laiku tur mājvietu rada Latvijas mūzikas izdevniecība Tornis. Starp citu, divus metrus biezajā tornī ir lieliska akustika un skaņu izolācija.