Aleksejevs: valdībai ir milzīgi resursi stimulēt uzņēmējdarbību

Intervija ar SIA Severstal Distribution valdes priekšsēdētāju Andreju Aleksejevu

– Uzņēmums SIA Severstal Distribution (iepriekš – AS Severstaļlat) ir kļuvis par metālapstrādes nozares līderi Latvijā un Baltijā. Vai šīs pozīcijas uzliek arī papildu atbildību?

– Atbildība ir katra saimnieciskās darbības subjekta pamatā, neatkarīgi no tā izmēra. Atbildība – tā ir godprātīga sadarbība ar valsti un caurspīdīga saimnieciskā darbība, tās ir godīgas un atvērtas attiecības ar darbiniekiem, klientiem, piegādātājiem un sabiedrību kopumā.

SIA Severstal Distribution pēdējos gados rada jaunas darba vietas – šobrīd Latvijā uzņēmums nodarbina 250 cilvēku, kuriem tiek nodrošināts cienījams atalgojums – ne zemāks kā atbilstošajās specialitātēs un amatos vidēji valstī.

90% produkcijas pārdodot ārpus Latvijas, mēs veidojam būtisku lomu kopējā valsts eksporta struktūrā. Mēs eksportējam produkciju, kas saražota Rīgā, kā arī pārdodam pakalpojumus, kas nodrošina produkcijas nonākšanu Eiropas tirgos no ražotnēm Krievijā. Tas nozīmē, ka mēs klientiem piegādājam importētu materiālu, kas iegādāts tieši viņiem un izgājis caur mūsu darbinieku rokām, uzglabāts mūsu noliktavās un tālāk piegādāts mūsu klientiem. Tādējādi importējot, ražojot un eksportējot mēs radām papildu pienesumu Latvijas ekonomikā.

– Jūs esat starptautisks uzņēmums, tātad pakļauts arī ģeopolitisko notikumu ietekmei. Vai esošās pasaules politikas tendences atstāj iespaidu uz uzņēmuma darbības rezultātiem?

– Esošā ģeopolitiskā situācija ir novedusi pie protekcionisma uzplaukuma, kas saistās ar dažādu valstu iekšējo tirgu aizsardzību un radītām tirdzniecības barjerām. Mūsu uzņēmumi gaida Eiropas antidempinga komisijas lēmumu par auksti velmētā plakanā tērauda piegādēm no Krievijas un Ķīnas uz ES valstīm. Šo izmeklēšanu iniciēja Eiropas metalurģijas uzņēmumi, kuru peļņa, krītot tērauda cenām, samazinās. Ierobežojumu ieviešana Latvijai neko labu nesola: mūsu valstī nav šādas produkcijas ražotāju – visa produkcija tiek importēta, turklāt 90% no Krievijas. Ja būs ierobežojumi Krievijas importam, cietīs arī Latvijas uzņēmumi, kas šo produkciju izmanto tālākai apstrādei – ugunsdzēšamo aparātu ražotāji, automašīnu detaļu un iekārtu izgatavotāji un citas rūpniecības nozares. Viņiem nāksies pāriet uz daudz dārgākām izejvielām, kā rezultātā viņu konkurētspēja starptautiskajā tirgū būtiski samazināsies. Ceru, ka oficiālie valsts pārstāvji Eiropā adekvāti izvērtēs iespējamos riskus un izteiks vienotu viedokli, kas aizstāvēs Latvijas metāla izstrādājumu ražotāju intereses, nevis mītisko «vienotās Eiropas kopējo labklājību».

Es neesmu eksperts, lai komentētu diplomātiskās attiecības, taču no sevis personīgi varu pateikt, ka jebkuri strauji pagriezieni un nepārdomāti lēmumi starptautiskajās attiecībās biznesam neko labu nesola. Tie var radīt straujas izmaiņas, un ne katrs uzņēmums pēc krīzēm ir spējīgs pielāgoties jauniem darba un tirgus apstākļiem. Diplomātijas pamatā ir prasme sarunāties un gūt labumu sev – valsts kontekstā tā ir spēja atrast un realizēt lēmumus, kas atbilst valsts stratēģiskajām interesēm un rada pamatu tās ekonomiskajai izaugsmei un sociālajai drošībai.

– Vai piekrītat vairāku speciālistu viedoklim, ka nākamā gada budžets ir stagnācijas budžets, kura ietvaros nav iespējama valsts ekonomiskā attīstība?

– Es tā neuzskatu! Budžets ir līdzekļu pārdales mehānisms valsts funkciju nodrošināšanai: veselības aprūpei un izglītībai, tiesībsargājošajiem dienestiem un valsts drošībai, visbeidzot – valsts pārvaldes uzturēšanai. Biznesam jābūt konkurētspējīgam bez valsts atbalsta – valstij nav uz veiksmīgi strādājošu uzņēmumu un nodokļu maksātāju rēķina jāsubsidē nerentabli biznesa projekti. Deficīta budžets nevelk krustu konkurētspējīgam biznesam.

Taču to nevar teikt par nodokļiem, kuri diemžēl nu jau tradicionāli tiek palielināti pēc uzņēmumu budžetu pieņemšanas. Transporta nodevas pieaugums novedīs pie pārvadājumu sadārdzināšanās, līdz ar 21% PVN kultūras un mākslas pasākumu biļetēm mazāk pieejami kļūs kultūras pasākumi, solidaritātes nodokli arī kādam vajadzēs kompensēt. Paaugstināta akcīze degvielai, alkoholam, tabakas izstrādājumiem arī ieviesīs izmaiņas patēriņa tirgū. Kārtējo reizi nauda tiek izvilkta no kabatām tiem, kuri strādā.

Ko valsts šajā jautājumā reāli var dot? Tas taču ir kolosāls administratīvais resurss, kurš papildus praktiski neko neizmaksā. Tas ir resurss, kurš, vedot starptautiskās pārrunas, var aizstāvēt nacionālās ekonomikas intereses Eiropas mērogā; tā ir platforma nozaru attīstībai, kurā dažādu nozaru pārstāvji var satikties un pārrunāt savstarpēji vienotus jautājumus; tā ir palīdzība informācijas resursu pieejamībā. Šādā gadījumā valsts būtu reāls biznesa partneris, nevis tikai kontrolieris.

– Latvijā pēdējos gados ir bijušas vairākas ministru iniciatīvas mainīt sistēmu, kas vairāk vai mazāk beigušās ar krahu. Kas, jūsuprāt, liedz realizēt izmaiņas nozarēs?

– Ļoti labs jautājums, kas interesē arī mani. Es jau teicu, ka nevaru vērtēt valsts pārvaldes darbu – tas nav manas kompetences jautājums, turklāt es nezinu projektu autorus un cilvēkus, kuri atbildīgi par to realizāciju. Taču kā cilvēks, kurš atbildīgs par uzņēmumu grupas darbu un sasniegumiem, kuras darbības apjoms šā gada deviņos mēnešos ir lielāks par pusmiljardu eiro, personīgi varu atzīt, ka mani pārsteidz mūsu tautas pacietība. Ja es kā algots pārvaldītājs līdzīgi realizētu sev uzticētos projektus, mani jau sen padzītu.

Gudri un izglītoti cilvēki ar labām idejām ir vienmēr un visur. Man šķiet, ka problēma ir tajā, ka, uzsākot darbu pie globāliem projektiem, ne vienmēr ir pilnīgi skaidri un viegli saprotami iegūstamie rezultāti. Valsts projektos es neredzu visus etapus pārredzošu kontroli, kas jau agrīnā stadijā dotu iespēju saprast, kurā vietā kas sāk klibot, un to laikus novērstu. Tāpat nav skaidras atskaites, kāpēc viens vai otrs projekts nav izdevies, kas dotu iespēju no kļūdām izvairīties nākotnē. Pietrūkst analīzes un secinājumu.

Jaunu cilvēku ienākšana politikā vienmēr ir apsveicama – tie ir jauni uzskati un drosmīgi lēmumi. Ja es drīkstu tā tēlaini izteikties – nevajag baidīties visu apgriezt ar kājām gaisā – ar šādiem paņēmieniem atbrīvojamies no ļoti daudz nevajadzīgā, bet paliek galvenais, kas ātri apaug ar jauniem muskuļiem.

Manuprāt, vēl viena problēma ir principiāls konkrēta cilvēka konkrētas atbildības trūkums par konkrētu projektu. Nevajag no nulles radīt pilnīgi jaunu sistēmu, bet gan paanalizēt savas kļūdas un labākos attiecīgās jomas pasaules piemērus, kas būtu piemēroti mums, konkretizēt atbildīgās personas un uzdot tām konkrētu atbildību, termiņus un atskaites punktus.

– SIA Severstal Distribution kā uzņēmums ar lielu kvalificētu darbinieku skaitu, manuprāt, ir iekārojama darbavieta. Vai esošajā situācijā uzņēmums spēj nokomplektēt strādājošo komandu?

– Mēs jūtam profesionāļu trūkumu, turklāt, paplašinot biznesu, mums nemitīgi jāpapildina kolektīvs. Mūsu uzņēmuma komandas kodols ir izveidots, taču problēmas ir kadru rezervēs. Situācijas cēlonis ir faktā, ka Latvijas kompānija pirms trim gadiem tika iekļauta starptautiskajā distribūcijas tīklā Severstal Distribution, kuru es vadu, tāpēc daļa kolēģu kāpa pa karjeras kāpnēm, daļa pārgāja strādāt uz citiem grupas uzņēmumiem, un rezultātā jūtam spēcīgu kadru trūkumu. Mūsu kompānija ir nemitīgā kustībā, tajā notiek pārmaiņas – atnākt uz darbu un atsēdēt dienu mūsu uzņēmumā nesanāk. Šodien mūsu uzņēmumam nepieciešamo kadru kalvi saskatām augstskolās, tie ir jaunieši, kuri mūsu uzņēmumā iziet praksi. Pēdējo trīs gadu laikā pie mums praktizējušies 80 studējošie – ceturtā daļa no viņiem ir palikuši pie mums pastāvīgā darbā.

Praktikantu pieņemšanā izdevīgums ir abpusējs: jaunieši iegūst praktisko darba pieredzi, kas viņiem jebkurā gadījumā noderēs, bet mēs viņos vērtējam ambīcijas un attieksmi pret darbu, tādējādi formējot kadru rezervi. Tas ir sistēmisks darbs, kas dod labus rezultātus. Mums ir vairāki pozitīvi piemēri, kas parāda, ka mērķtiecīgi cilvēki, atnākot šeit praksē, vēlāk ieņem atbildīgus amatus. Bijušais praktikants Viktors Homičs kļuvis par Severstal Distribution Rīgas rūpnīcas vecāko tehnologu, bet Artūrs Cīrulis ir Spānijas un Krievijas kopuzņēmuma Gonvarri Kaluga direktors. Ir arī tādi piemēri, kuros ražošanā nodarbināts cilvēks turpina mācīties un veido karjeru: par vēl viena Japānas un Krievijas kopuzņēmuma ģenerāldirektoru izvirzījies Artemijs Timošenko.

Augstskola māca cilvēku domāt, dod izpratni par izmantojamajiem instrumentiem, iemāca meklēt informāciju, ātri to apstrādāt un izvēlēties nepieciešamo. Šādā ceļā izglītības sistēmas ietvaros tiks sagatavoti konkurētspējīgi jaunie speciālisti, kuri varēs savas zināšanas izmantot – ļoti ceru, ka arī Latvijā, kur viņi būs ne tikai pieprasīti, bet saņems arī pienācīgu atalgojumu, kas radīs vēlmi veidot labklājības pamatu mūsu skaistajā zemē. 

UZZIŅAI

• Pagājušā gada apgrozījums: 218,2 milj. eiro

• Darbinieku skaita dinamika pēdējo gadu laikā

2012. – 189

2013. – 221

2014. – 242

2015. – 255

• Veiktās investīcijas uzņēmuma attīstībā: 2,3 milj. EUR (2014. gadā)

• Nodokļos samaksātās summas, tajā skaitā uzņēmuma peļņas nodoklis, darbinieku nodokļi: 6,204 milj. EUR (samaksāts 2014. gadā)