Intervija ar Dobeles novada domes priekšsēdētāju Andreju Spridzānu.
- Visā pasaulē ir sācies jauns gads, un tradicionāli, līdz ar jauna posma sākšanos, cilvēki, pašvaldības un valsts izvirza sasniedzamos mērķus - gan ļoti praktiskus, gan emocionālus. Kā šajā gadā vajadzētu justies Dobelei un dobelniekiem?
- 2018. gads ir Latvijas simtgades jubilejas gads, un likumsakarīgi, ka daudzi procesi, notikumi un līdz ar to arī sajūtas būs ar simtgades noskaņām pildīti. Taču nedrīkst ierobežot plānus un domāšanu tikai simtgades kontekstā, jo dzīve turpināsies arī pēc valsts jubilejas. Mums ir jāskatās uz priekšu daudz tālāk un jādomā, kā turpmāk attīstīties valstij, pašvaldībām, ģimenēm un katram individuāli. Gribētos, lai katra diena, katrs gads nestu patīkamas sajūtas par sasniegto ikvienā jomā, tostarp tautsaimniecībā, uzņēmējdarbībā, demogrāfijā, veselības aprūpē, izglītībā. Galvenā uzmanība ir jāpievērš ne tik daudz tehnoloģijām un to sasniegumiem, bet cilvēkiem, jo tieši dēļ cilvēkiem vispār pastāv šī pasaule. Bez cilvēkiem valstij un pasaulei kopumā zūd jēga. Tāpēc veselības aprūpei un demogrāfijai ir jāpievērš maksimāla uzmanība, lai dzimtu daudz bērnu, lai cilvēki paliktu šeit uz vietas. Pašvaldības uzdevums ir radīt bāzi, kas veicina dzīvot šeit, strādāt, veidot ģimenes un dzemdēt bērnus. Tas ir lielais uzdevums un izaicinājums ne tikai simtgadē, bet ilgtermiņā - katru gadu un katru dienu.
- Vai šobrīd valdošā tendence, ka praktiski viss tiek darīts simtgades vārdā, nav pārspīlēta?
- Protams, ir lietas un notikumi, kas jāizdara tieši valsts simtgades kontekstā, bet jubilejai nevar būt pakārtota visa dzīve. Kā jau es teicu - dzīve turpinās! Manuprāt, hiperbolizēt Latvijas simtgadi nevajadzētu - vajadzētu pragmatiski paskatīties uz visām problēmām, lai mums būtu iespēja priecāties ne tikai par šiem simts gadiem, bet arī nākamajiem. No globālā viedokļa raugoties, es visiem gribu vēlēt mieru un saticību, savstarpēju sapratni citam pret citu, jo miers dod iespēju brīvāk domāt un izdarīt daudz vairāk, nesaskaņām un to noregulēšanai tiek tērēts pārāk daudz resursu, ko vajadzētu novirzīt attīstībai. Tas attiecas gan uz iekšējiem konfliktiem, gan kopējo pasaules tendenci.
- Kāds ir Dobeles novada šā gada budžets, kas ir viens no raksturlielumiem, kas ataino labklājības līmeni novados, pilsētās un valstī kopumā. Vai simtgades svinēšana nebūs dzīres mēra laikā?
- Tā gluži nav - šim gadam Dobeles novadā plānotais budžets ir lielāks par iepriekšējā gadā paredzēto un izpildīto. Taču, ņemot vērā izmaiņas nodokļu sistēmā, kā arī minimālās algas pieaugumu, palielinās arī izdevumu sadaļa. Tāpēc mēs nevaram teikt, ka esam pārbagāti. Sava artava tiks novirzīta arī svētkiem, taču pamatdarbība ir vērsta uz ilgtermiņa attīstību.
- Jau iepriekšējā intervijā teicāt, ka šis gads Dobeles novadā iezīmēsies ar vairāku ES projektu uzsākšanu. Vai finansējums tam ir pietiekams?
- Jā, šogad sākas vairāki vērienīgi ES līdzfinansēti projekti, un līdzekļi tam ir ieplānoti. Darba būs ļoti daudz, tāpēc aicinu visus darbiniekus un pārējos projektu realizācijā iesaistītos cilvēkus un uzņēmumus mobilizēt spēkus un izturību, lai rezultāts sniegtu gandarījumu.
- Vai iepirkuma konkursos neparādās riski, kas saistās ar cenu pieaugumu - būvnieku piedāvājumi ir ar lielāku cenu, nekā iepriekš plānots?
- Mēs esam ļoti laikus sagatavojuši projektus un izsludinājuši iepirkumus, tādējādi samazinot iespējamos riskus. Daļai projektu būvniecības iepirkumi jau ir noslēgušies, citiem projektiem tie ir noslēguma fāzē, kas nozīmē, ka, sākoties būvniecības sezonai, būvnieki varēs ķerties pie darba.
Protams, viss, kas saistās ar darbaspēka pieejamību un būvniecības kapacitāti apstākļos, kad visā Latvijā aktīvi norit ES fondu apgūšana, dara uzmanīgus. Ir zināms pamats bažām par termiņiem un darbu kvalitāti. Tieši kvalitāte ir ļoti būtisks aspekts, jo šie ir ilgtermiņa projekti un kvalitātei ir izšķiroša nozīme. Taču, neskatoties uz iepriekš teikto, mums nav tiesību neticēt cilvēkiem, kuri uzņēmušies saistības - mēs ticam, ka viņi visu izdarīs pēc labākās sirdsapziņas. Vienlaikus mēs kontrolēsim un prasīsim no izpildītājiem, lai projektā iekļautās prasības tiktu izpildītas augstā kvalitātē.
- Neslēpiet no dobelniekiem un visiem Latvijas iedzīvotājiem, kādas pārmaiņas tuvāko gadu laikā ir sagaidāmas Dobelē?
- Nekāda noslēpuma nav - šogad sāksies to projektu realizācija, par ko esam runājuši un ko pacietīgi gaidījām jau daudzus gadus. Patlaban pilnā apjomā norit kultūras nama atjaunošana. Projekts ir ļoti ietilpīgs un sarežģīts, tāpēc nav prognozējams, vai neradīsies kādas tehniskas nianses, kas aizkavētu remonta termiņu. Kā zināms, arī Rīgā VEF kultūras pils un Nacionālā mākslas muzeja atjaunošanas laikā atklājās neparedzētas problēmas, kas gan sadārdzināja projektu, gan aizkavēja objektu nodošanas termiņus. Mēs ceram, ka lielu pārsteigumu nebūs un kultūras nams būs pabeigts līdz Latvijas simtgades jubilejas datumam 18. novembrim.
Tāpat jau ir sākusies skolēnu dienesta viesnīcas būvniecība, kur vieta būs Dobeles skolu audzēkņiem. Šobrīd, kad norit skolu tīkla optimizācija, dienesta viesnīca ir viena no prioritātēm - paredzam, ka šā gada beigās tā tiks nodota ekspluatācijā. Noslēdzies arī iepirkuma konkurss par Bīlenšteina un Katoļu ielas rekonstrukciju. Līdz ar šo darbu pabeigšanu būtiski mainīsies visa apkārtējā teritorija.
Pabeigta būs arī Mūzikas skolas piebūves celtniecība - tas būs pamats, lai uzsāktu Bērzes malas labiekārtošanas projektu. Vienlaikus šogad sāksies kapelas celtniecība pilsdrupās. Jau nākamgad Dobelē būs redzamas ievērojamas pārmaiņas, kas noteikti priecēs ne tikai pilsētniekus, bet arī pilsētas viesus.
- Jūs jau pieminējāt, ka valstij un katrai pašvaldībai pats svarīgākais ir cilvēks. Ne visi ir vienlīdz spējīgi organizēt savu dzīvi tā, lai viņiem nevajadzētu palīdzību no valsts un pašvaldības. Vai Dobeles novada pašvaldība veic kādus uzlabojumus un pilnveidojumus, lai sociāli atbalstītu savus iedzīvotājus?
- Ņemot vērā Dobeles novada kopējo ekonomisko situāciju, ko šobrīd var definēt kā labu, cilvēku, kam nepieciešami sociālie pabalsti, kļūst arvien mazāk. Tā ir ļoti pozitīva ziņa, taču tas nenozīmē, ka nav nepieciešami citi sociālie pakalpojumi. Mūsu uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem tikt ārā no problēmām, lai kādas tās būtu. Jāizrauj viņus no nelabvēlīgas vides, apstākļiem, procesiem, kaitīgiem ieradumiem un citām problēmām, lai viņi atgrieztos normālā dzīvē un spētu paši par sevi parūpēties.
Šā brīža aktualitāte ir Deinstitucionalizācijas programma, kuras kontekstā tiek uzsākti jauni sociālo pakalpojumu veidi.
- Deinstitucionalizācijas programmu ne visi uzskata par piemērotu šodienas apstākļiem un raisa dažādu līmeņu diskusijas. Vai, jūsuprāt, tā tiešām nesīs to labumu, kāds ierakstīts programmas mērķos?
- Programma ir uzsākta, bet, ko tā nesīs ilgtermiņā, šobrīd grūti prognozēt. Katrā gadījumā ir virkne neskaidru jautājumu, par ko jādiskutē, un rezultātā jāpieņem valstij un cilvēkam labākais risinājums. Ja runājam par atsevišķiem notikumiem, kas saistās ar bērnu tiesību aizsardzību, ir skaidrs, ka jācenšas radīt apstākļus, lai bērni augtu ģimeniskā vidē. Jāattīsta audžuģimeņu un aizbildniecības sistēma, tostarp jārealizē ne tikai idejiska propaganda, bet jārod arī ekonomisks pamatojums un atbilstošs finansējums. Dziļākā jēga ir samazināt institūcijās ievietoto cilvēku skaitu. Protams, galējās robežas mēs neaizsniegsim, tāpēc institūcijas kā tādas pastāvēs, taču preventīvi ir jāstrādā, lai sabiedrība mainītos. Es saprotu, ka tas nav ne gada, ne divu gadu jautājums - varbūt tā ir pat paaudze, kuras laikā sabiedrības attieksme un izpausmes veidi mainītos. Taču šobrīd visam atmest ar roku un neko nedarīt mēs nevaram atļauties.
Protams, visam līdzi nāk sociāli ekonomiskā situācija - svarīgi, lai valsts būtu pietiekami bagāta un varētu atļauties realizēt individuālas, katram indivīdam nepieciešamas atbalsta programmas viņa dzīves vidē.
- Vai tiek spēcināta sociālā dienesta kapacitāte - vai pietiek zinošu speciālistu, kuri spētu realizēt individuālu atbalsta plānu ģimenēm un personām?
- Ar mērķi samazināt izdevumus šobrīd daudz tiek runāts par pašvaldību administratīvajām izmaksām, tostarp darbinieku skaitu un atalgojumu. No vienas puses, sociālais darbinieks ir pašvaldības darbinieks, tātad iekļaujams administratīvajās izmaksās, bet, no otras puses, lai realizētu rekomendētās deinstitucionalizācijas programmas vadlīnijas, sociālo darbinieku trūkst. Manuprāt, sociālo darbinieku skaitam ne tikai Dobelē, bet arī citās pašvaldībās vajadzēt būt daudz lielākam, taču pietrūkst gan finansējuma, gan arī zinošu speciālistu. Būt par sociālo darbinieku nevar katrs - zināmā mērā tas ir pārliecības un personīgo īpašību kopums, kas cilvēkam dod iespēju būt tiešām labam sociālajam darbiniekam vārda pilnā nozīmē. Šādu cilvēku nemaz tik daudz nav.
Bažas rada fakts, ka, nepārdomāti izņemot no institūcijas cilvēku ar īpašām vajadzībām, nenodrošinot viņa veselības aprūpi, atbilstošus ienākumus, kas ir pietiekami normālai dzīvei, dzīvesvietu un tamlīdzīgi, tiek pakļauti riskam gan šie cilvēki, gan sabiedrība kopumā. Neadekvātas rīcības vai nespējas rīkoties gadījumā šāds cilvēks var apdraudēt ne tikai pats sevi, bet visus mājas iedzīvotājus. Tāpēc, kā jau teicu, jautājumu ir vairāk nekā atbilžu.
Taču mums ir jādomā pozitīvi un jārod pamats, lai cilvēki paši vēlētos kļūt veselāki, gudrāki, līdzjūtīgāki un atbildīgāki. Esmu pārliecināts, ka, strādājot kopā, mums tas izdosies.